Saruna ar mākslinieci Ilzi Karlsoni, staigājot pa viņas personālizstādi "Koku pēcnāves dzīve" mākslas galerijā "Romas dārzs".


"Es jutu, ka nav. Ka ir pārgājis tas uzrāviens uz gleznošanu," saka māksliniece, pēc brīža piemetinot: "Es arī nekad neesmu sevi uzskatījusi par nez kādu gleznotāju. Visu laiku bija vēlēšanās kaut ko arī ar formām, ar formu..."


Par ko sevi uzskatījāt? Par grafiķi?
Mākslas akadēmijā es pabeidzu Rūpnieciskās mākslas nodaļu, kas patiesībā ir dizaina nodaļa, un tikai diplomdarbs man bija saistīts ar grafiku. Un tad es vienkārši aizgāju uz grafiku, jo mans pedagogs bija grafiķis Aleksandrs Dembo, un es ilgi nodarbojos ar grafiku, piedalījos Rīgā izstādēs.


Nesen "Romas dārzā" bija Grafikas kameras biedru izstāde, bet jūsu darbu tur nebija.
Es vairs tur neesmu, jo, kopš esmu Liepājā, man vienkārši nav grafikas darbnīcas. Kādu laiku zīmējumu, bet glezniecība mani vienmēr saistīja. Nevis tādi reālismi, bet gandrīz uz abstrakciju – laukums, līnija... Tā kā glezniecība man patiesībā ir tāda grafiska, diezgan "cieta". Dabas tēli, ainava, kas man vienmēr ir bijis svarīgi.


Bet mani arī ļoti ir interesējis tas, ko sauc par "zemes mākslu" – land art, kas 60. – 70. gados radās Amerikā. Smitsons, ģeniālie objektu ietinēji Kristo un Žanna Kloda. Jā, tas mani vienmēr saistīja. Kristo aizgāja mūžībā 2020. gada pavasarī un man gribējās viņam kaut ko veltīt. Kā jau teicu, vispār mani interesē formas – pēdējā rudens izstādē Liepājas muzejā man bija tie sasietie krēsli.


Vēl man vienmēr ir bijuši meži un koki, un es ļoti esmu domājusi par to, cik ir skumji, ka tik ļoti Latvijā mežus izcērt. Tas šobrīd ir aktuāli, bet es par to esmu domājusi jau pirms tā koku "buma" māksliniekiem – nu ir koki, žēlabas un tādā garā... Man ir nolauzts koks un izgāzts koks, tāds ar visām saknēm. Tad, kad izcērt mežu, izcirtumā paliek tādi vientuļi koki, kuri it kā ir saglabāti, bet vējš viņus parasti nolauž. Te tajās grafikās patiesībā visu laiku ir koki, zari – diezgan nosacīti.


Izstādes nosaukums ir "Koku pēcnāves dzīve", un saistībā ar Kristo – tā ietīšana. Ietīšana un sasiešana.

Tā kā mums mājās vienmēr ir bijusi krāsns apkure, un, kad jākrauj malka šķūnī, es to aptaustu – tā ir svaigi cirsta, smaržīga un katrs koks patiesībā ir ļoti izteiksmīgs – alksnis ir sarkans, osis ir gaišs, un tas rupjums, tā forma un struktūra. Katra pagale ir kā maza skulptūra. Te (rāda uz pagaļu rindu) ir tāds pagaļu gājiens. Kokam ir bijušas sāpēs – viņš ir zāģēts, skaldīts, un galu galā ir radīta māksla. Vai ne? Pagaļu pēdējais izgājiens.


No kurienes jums tā koku mīlēšana?
Neesmu liepājniece. Es gan mācījos Liepājas mākslas vidusskolā. Ļoti sen, protams. Bet pirms tam dzīvoju laukos. Visdziļākajos laukos leišmalē. No turienes mana vecmamma ir cēlusies, mana mamma. Ir tāda vieta Ukri. Mūsu māja bija uz robežas, drusku tālāk jau bija leiši. Arī tad, kad jau dzīvoju Rīgā, visu laiku bija kādi lauki, meži, un mums ģimenē bija ierasta tāda staigāšana. Pa mežu kaut kur, pa takām, pa laukiem.


Nevis iet uz mežu kaut ko dabūt – ogas, sēnes un tā. Bet iet staigāt pa mežu.

Tāpēc arī man tas viss ir tuvs.


Kad bērni bija mazi, mums lauki bija Vecpilī. Tur bija kalni, un vakarā bija jākāpj kalnā noskatīties, kā saule noriet. Vienmēr. Un arī staigājām – pa laukiem, pa mežiem.


Taču, lai gan nāku no dziļiem laukiem, man ļoti arī patīk pilsēta. Piecpadsmit gadus pēc Mākslas akadēmijas nodzīvoju Rīgā, un Rīga man ir ļoti mīļa.


Bet atgriezāties Liepājā?
Apprecējos otrreiz, aizbraucu dzīvot uz Melnsilu pie jūras, un tad māsīca atvilka mani atpakaļ uz Liepāju un sāku strādāt mākslas skolā. Un joprojām strādāju.


Patīk?
Nav viegli. Uzskatu, ka neesmu dzimusi pedagoģe. Man tas nav bijis aicinājums, bet tā tas dzīvē ir iekārtojies. Un labi, ka ir darbs. Mana māksla nav komerciāla. Kam vajag šitādus? Kam? Pagales nevienam nevajadzēs. Es ar to rēķinos.


Kāpēc izstāde?
Tāpēc, ka biju nobriedusi. Man ienāca prātā, un es ļoti aizrāvos tieši ar kokiem, ar pagalēm. Arī nosaukums "Koku pēcnāves dzīve" bija jau galvā, un es sapratu, ka ļoti gribu formas taisīt. Bildes, grafika ir tā kā fons tam visam. Turpinu tajās koku tēmu. Man arī ļoti patīk šīs telpas, man liekas, te ir ļoti piemēroti man.


Un gribas, lai vismaz ir daži cilvēki, kas novērtē. Tad, kad man bija tas krēslu krāvums rudens izstādē Liepājas muzejā, domāju, ka to nenovērtēja. Viena kolēģe teica: Karlsone savus vecos krēslus atvilkusi uz muzeju... Man liekas, ka tā skulptūra bija izteiksmīga... Jā, un tad es arī sāku par šo domāt. Man jau arvien gribas ko jaunu. Rodas ideja...


Patiesībā man idejas nekad netrūkst. Un malkas šķūnītī pagaļu netrūkst,

vācu arī pa jūrmalu visus tos degušos kokus, kur ir tādi bezpajumtnieku ugunskuri. Nekas nav dzīvs vākts, viss ir gan kaut kur pa kāpām, gan no mūsu vecā šķūņa, kaut kādi nokaltuši zari – viss staigājot ir savākts. Re, piepes arī pieder pie mirušajiem kokiem. Bija pat tāds projekts – kad būs izstāde, mēs vedīsim piepes no Vecpils līdz Liepājai ķerrā 40 kilometrus un to filmēsim, un būs izstādes atklāšana un to jau rādīs ekrānā. Bet tas izpalika.


Tāpat kā izstādes atklāšana, jo kovids jau vēl nav rimis. Kad māksliniekam pienāk tas brīdis, kad jātaisa izstāde?
Iepriekšējā personālizstāde "Pietura Rudens" man arī bija "Romas dārzā". Tas laikam bija 2019. gadā. Tad man bija gleznas – jūra. Arī kapu ainas. Man likās, ka kapi ir interesanta vieta – tur arī ir koki, un man likās, ka tur ir saglabājies kaut kas tāds noslēpumains, mistisks, bailīgs varbūt. Tā izstāde man bija arī Rīgā, Mākslinieku savienības galerijā. Ar bērniem aizgājām uz Mārtiņa kapiem, meklējām Dārziņa pieminekli. Man bija arī tāda bilde "Meklējot Emīla Dārziņa pieminekli". Bet, lai arī rudens, veļu laiks, man negribas, lai ir tāda raudulīga noskaņa. Man vienmēr gribas arī bildēs, lai ir dramatisms, bet tas ir ar tādu spriegumu, kustību, nevis raudulīgu romantiku.


Personālizstāde reizi divos gados laikam nav tik maz.
Es taisu izstādes, lai arī visu laiku paralēli strādāju skolā, tas ir mans pamatdarbs. Tikai šogad bija mazāka slodze.


Kad sākāt plānot un veidot tieši šo izstādi?
Patiesībā 2020. gada pavasarī, kad nomira Kristo. Tad sāku domāt. Apmēram gadu veidoju. Jā, izstāde ir veidota tieši šīm telpām. Biju jau iztēlojusies, kur un kā viss būs.


Un grafikas? Vai arī tie ir akvareļi?
Velk ļoti uz grafiku. Patiesībā tas ir ar krāsainām tušām uz akvareļpapīra. Tā kā tādi baļķu gali. Vai planētas.


Man izskatās pēc pieneņu pūkām.
Varētu būt arī kaut kādi ziedi. Var interpretēt katrs pēc vēlēšanās.


Vai domājat arī par nākamo izstādi?
Tagad ir jābūt kaut kādam starpbrīdim. Varbūt atsākšu jūras gleznot.


Kas ir tas, ko visvairāk patīk gleznot?
Man vienmēr tas ir ar dabu saistīts. Bet viss tomēr velk uz abstrakciju, uz ritmiem. Ir bijušas arī ainavas ar govīm, jūra ar putniem un kaut kas tāds. Bet tas vienmēr nav bijis tiešs dabas tēlojums, tas ir bijis pārveidots. Man liekas, daba ir tik skaista, mežā ir tik daudz krāsu, kāda jēga censties to... Nav vairs tas laikmets. Man nav arī tā pacietība. Es gribu, lai ātri notiek. Nevaru gadiem sēdēt, kā pirms gadsimtiem. Protams, skatītājiem patīk, kad ir smuki. Kad ir puķes, kad der viesistabā.


Tie baļķi arī labi izskatītos mājās pie sienas.
Jā, bet, vai cilvēki to novērtē? Nesaprot īsti. Tad ir jābūt mākslas izglītībai. Bet, vai ir? Man pat liekas skaista tā zilā pagale un tur tās zilās līnijas uz pelēkās sienas...


Kopizstādēs jūsu gleznas ir pamanāmas. Varbūt tāpēc, ka spilgtas?


Man patīk, ka ir krāsaini, ka ir kontrastaini. Ka ir stipri, nevis visādās maigās migliņās.

Ir, kas tā glezno. Ļoti skaisti – ir tiesības pastāvēt dažādām mākslām. Galvenais, lai tas ir no sirds. Ja es esmu par to ļoti domājusi, tad bez manis kāds arī to novērtēs, kāds sapratīs. Kaut vai pieci cilvēki. Kaut vai mani draugi vai mani vecie draugi.


Esat arī mamma trīs bērniem, dēls palīdzēja iekārtot izstādi. Vai bērni iet jūsu pēdās?
Reinis man palīdzēja, viņam ir izjūta uz darbu izkārtošanu. Bet viņš arī zīmē – komiksus un vispār ļoti smalki strādā ar līniju. Zīmēja ilustrācijas Ērika Vilsona dzejoļu krājumam.


Un pārējie bērni?
Irbe, vecākā meita, Londonā ir datorinženiere. Anna pabeidza Kultūras akadēmiju. Bet visi interesējas par mākslu.


Uzziņa
Ilze Karlsone dzimusi Rīgā. Beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla un dzintara apstrādes nodaļu. Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (dizaina) nodaļu 1977. gadā absolvējusi kā grafiķe.

Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā Ilze Karlsone par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju strādā kopš 1997. gada. 2015. gadā par mūža ieguldījumu saņēmusi balvu "Zelta griezums".