Piektdienas, 13.marta, vakarā Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Dž.Dž.Džilindžera veidotais iestudējums "Paradīze". Kasparam Godam tajā atvēlēta Dieva loma.

Kā ir būt Dievam?
(Smejas) Cerams, šizofrēnija nepieklauvēs... Jo katru dienu domāt, vai iznīcināt cilvēci vai ne... Katru dienu divu mēnešu garumā...

Atbildības sajūta ir baigi liela, lielāka nekā parasti. Kad spēlē kaimiņu dzērāju, ir bišķi vienkāršāk, var drusku vaļīgāk.

Tagad... Lai nu par ko, bet priekšstats par Dievu katram vairāk vai mazāk ir izstrādājies, katrs par viņu ir domājis. Tāpēc atbildība ir vērtāka nekā parasti.

Nomācoša?
Ne tā, ka nomācoša. Vairāk aizdomājies par tēmām, par kurām parasti – skrienot, skrienot, skrienot – neaizdomājies.

Cik varēja spriest no ieskata mēģinājumā, rūpju Dievam daudz.
(Smejas) Jā, jā, jā... Gan tu, gan es, gan vēl visādas lietas...

Šķiet, lugas autorei – jaunai krievu dramaturģei – vismaz humora izjūtas trūkumu pārmest nevar?
Nu, mēs jau arī pacentāmies – švīkājām un likām klāt.

Varbūt vajadzēja vēl švīkāt? Vienā brīdī Pujāta šarmantā Lucifera monologs sāka izklausīties tāds didaktisks.
Tāda ir lugas uzbūve – ar filozofiskiem iestarpinājumiem, kuru laikā nenotiek nekas. Vēl jau mazliet ķeras (Saruna notiek dažas dienas pirms pirmizrādes – S.P.). Un arī, kā "paņem", – ir tā, ka aizripo, ir, ka aizķeras.

Ir tur arī didaktiskas lietas, bet "rāmis" ir interesants – restarts cilvēcei.

Luga vairāk vai mazāk balstīta uz to, ka cilvēkam pašam ir izvēle, un mēs ar Luciferu tikai cīnāmies par cilvēka izvēli – Lucifers dod kaut kādus kārdinājumus, es – savus uzstādījumus, kā vajag dzīvot. Bet tā ir cilvēka paša izvēle, vai padoties vienā vai otrā virzienā. Man liekas, stāsts ir tieši par to. Kā sanāks, nezinu.

Kā tu jūties savā košajā Dieva kostīmā, frizūrā?
Frizūru vēl meklējam. Kostīms... Es nekad neprotestēju – ko iedod, to arī valkāju. Kostīmu māksliniekiem ir lielākas galvas, lai domā. Dažreiz gan, kad galīgi ir pretenzijas, es noplēšu līdz pirmizrādei, lai pāršuj. Atplēšu kaut kādus nevajadzīgus draņķus nost. Šoreiz... Tā bilde [skatuve] ir ļoti askētiska...

Skaidrs, tāpēc kostīmiem jābūt krāšņiem.

Tas gan būtu jautājums režisoram, bet varbūt vari atbildēt – kāpēc galvenās sieviešu lomas atveidotāja (Samira Adgezalova) bija jāņem "no malas"? Vai Liepājas teātra jaunās aktrises vairs nav tik jaunas, nav tik interesantas režisoram?

Liepājas teātra jaunajām aktrisēm ik pa brīdim ir ģimenes pieaugums – rūpējamies par demogrāfisko stāvokli valstī!

Tie, kas mums ir jaunie, viņiem nāk trīsdesmit, un, ja neesam padomājuši par jauna kursa izveidi, kam vajadzēja notikt jau pirms kādiem gadiem diviem, tad ir jāskatās Rīgas jauno aktieru virzienā. Ja uzņemtu kursu tagad, viņi mācīsies četrus piecus gadus, un tad mūsu jaunie aktieri jau būs Jēzus vecumā. Tāpēc tas ir pilnīgi normāls gājiens.

Ko nozīmē "svaigas asinis" ansamblī?
Diezgan sakarīga meitene. Ar humora izjūtu arī viss kārtībā. Protams, vēl jāmācās. Jaunie ir mācījušies, viņiem ir kaut kāda sapratne par to, kā vajag, bet viņi grib nospēlēt vairāk, nekā vajag, dara to, ko nevar izdarīt, jo nezina, ka nevar... Bet ir jāsāk kāpt uz tiem grābekļiem, uz kuriem būs jākāpj un bez kuriem iztikt nevar. Visu skolā iemācīt nevar, tikai praksē. Bet tāpēc jau viņi nav "jānorok", būs viss kārtībā, viss attīstīsies!

Kādi ir aktiera Goda tuvākās nākotnes radošie plāni?
"Klibais no Inišmānas", iestudēs Regnārs Vaivars. Pirmizrāde 16.maijā. Ej nu sazini, kā tur sanāks, bet Makdona ir baigi jaudīgs īru mūsdienu autors – "Reiz Brigē", "Septiņi psihopāti". Pirms pāris gadiem Liepājā ar nosaukumu "Laternu stunda" bija iestudēta viņa luga "Konnemāras galvaskauss".

Tava loma?
Vēl nezinu. Negribu piebāzt galvu... Sāksies, tad arī zināšu.

Tu esi gan aktieris, gan menedžeris, producents, teātra vadītājs.
Gods, kas nevar likties mierā, beidzot atpūsties un baudīt dzīvi!

Kas notiek Goda teātrī?
Tur mēs cenšamies liepājniekiem vairāk vai mazāk piedāvāt kaut kādu alternatīvu lielajam teātrim. "Bufetē" ("Red Sun Buffet" – S.P.) spēlējam "Dērbijas vergus". Bijām arī Ventspilī, Rīgā.

Vai publika atrod ceļu uz "Bufeti"?
Pirmizrāde bija pārpildīta, bet pagaidām diez kā neveicas. Tomēr cilvēkiem laikam ir baigi liels iespaids, ka teātris ir tikai šeit (Saruna notiek Liepājas teātra kafejnīcā – S.P.). Kaut gan... "Bufete" ir forša ar to, ka viņi strādā naktīs, trīs naktis nedēļā. Pārējā laikā es tur varu mēģināt, un tās ir telpas centrā. Viņi nodrošina bārmeni ar tauriņu, garderobisti... Tur ir kā pie cilvēkiem – sēdi krēslā, skaties teātri.

Bet man nav ilūziju, ka teātris ir tik nenormāli nozīmīgs, pirmās nepieciešamības prece, bez kuras nevar iztikt.

Nu kā tad bez teātra!
Tas ir dažiem! Tici man! Aizbraucu uz laukiem – viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek teātrī! Uz teātri nāk, nu, divdesmitā daļa...

Goda teātris taču audzināja sev skatītājus, spēlējāt skolās.
Nu, nezinu, vai ar vienu, divām reizēm gadā pieradinājām. Un tie ir augstskolās, tiem jāmācās!

Saproti, ja tie procesi nav valstiski svarīgi, nav vajadzīgi, ja turas tikai uz entuziasma, tad viņi arī turas tikai uz entuziasma, un tas kaut kad noplok. Vietā rodas kaut kas cits, kas atkal turas uz entuziasma, kamēr noplok. Un tā kultūra dzīvo tur, apakšā, – kaut kas pats sitas, kaut kas noplok, atkal sitas, atkal noplok... Bet, ja tas nav svarīgi, tad tas nav svarīgi, un lielākajai masai tas nav vajadzīgs.

Tomēr Goda teātris turas – teici, ka braucat uz skolām...
Tāpēc, ka skolēni ir galīgi pamesti novārtā. Ja cilvēks noskatās "Pelnrušķīti", [pēc tam] viņš iet uz "Hananu".

Skolēni ir visbagātākais slānis, kam visos laikos bijis visvairāk naudas, jo pieejama omas pensija, pieejama mammas alga un tēta alga. Uz viņiem turas visa mūzikas industrija, visi telefoni, planšetes... Bet teātris kaut kā viņus "šuj nost".

Vai ir kas padomā, ko pēc "Dērbijas vergiem" iestudēsiet?
Uzradās viens čalis, dramaturgs, kas grib kaut ko rakstīt... Izrunājām, nu viņš raksta – tādu kostīmu drāmu par deviņdesmitajiem, par tā laika pusaudžiem, kā "Jelgava 94". Par to laiku nav nekā.

Kā ir ar tevi pašu?
Katram cilvēkam ir uzplaukuma brīži un kritumi, uzplaukumi un kritumi. Nez kādēļ, ja strādā par aktieri, tev visu laiku jābūt uzplaukumam, visu laiku jābūt radošam, bet tu jau arī esi tikai cilvēks, tu nevari visu laiku dzīvoties tikai pa debesīm, ir jābūt tā, un ir jābūt šitā. Bet ir liels virziens, kurā tu tā peldi. Ja viss notiek pareizi, tu peldi un baudi dzīvi. Ja kaut kas iet šķērsām, nostājies, saregulē to virzienu, un atkal iet. Tā pavasaris nomaina to rudeni...