Baudot šīs vasaras karstākās dienas un ielūkojoties galerijas "Romas dārzs" kolekcijas krājumos, uzmanību saista glezna ar vasaras atpūtnieku skatu, kas bauda saules peldes jūras malā. Spilgtās saules staros sauļojas, peldas, laivo lieli un mazi. Ieskatoties rūpīgāk, redzams, ka ainavas ēnas pusē pāris apģērbtu sieviešu ir patiesā izbrīnā par to, kur nonākušas, proti, nūdistu pludmalē. Tas ir mākslinieka Indriķa Zeberiņa darbs "Jūrmalā". Glezna nav datēta, tomēr mākslinieka radītās detaļas –

pārsteigto dāmu tērpi, saulessargs, kā arī impresionistiskā noskaņa gleznā liecina, ka darbs tapis pagājušā gadsimta sākumā.

Māksliniekam raksturīgā humoristiskā attieksme, vērība pret detaļām, stāstošais motīvs un tipāžu raksturojums ataino konkrētu situāciju.
Galerijas "Romas dārzs" kolekcijā ir trīspadsmit Zeberiņa darbi – eļļas gleznas, zīmējumi un grafikas. Lai arī tā ir pavisam neliela daļa no mākslinieka plašā darbu klāsta, tomēr šī nelielā kolekcija sniedz ieskatu viņa daiļradē.

Indriķis Zeberiņš (1882–1969) ir gleznotājs, grafiķis, karikatūrists. Mākslinieks mazāk pazīstams kā rakstnieks – literarizējis latviešu tautas pasakas, sarakstījis autobiogrāfiju "Kas vēlas ar mani krampjos vilkties" (izdota tikai 1992. gadā), publicējis atmiņas par laikabiedriem periodikā. Zeberiņa valoda bijusi tēlaina un sulīga, tuva pasaku stāstīšanas meistaru valodai, tāpēc arī viņa literārās apdares interesantas un izteiksmīgas.

Mākslinieks nodzīvoja teju deviņus desmitus gadu garu mūžu, piedzīvoja divdesmitā gadsimta vēsturiskos notikumus, pieredzēja postu, ko Latvijai atnesa divi pasaules kari, personīgi izjuta padomju varas represijas.

Tas stiprināja viņa pārliecību dzīvot ar īstu latviskuma garu un pozitīvu pasaules skatījumu.

Šo pārliecību viņš centās ieaudzināt savos trīs bērnos, jo agri zaudējot sievu, kļuva par vienīgo audzinātāju un apgādnieku.

Indriķis Zeberiņš ir devis nenovērtējamu ieguldījumu latviešu mākslā, bet sevišķi grāmatu grafikas attīstībā, kur attēloja zemnieku dzīvi, pievēršot uzmanību dažādām detaļām. Indriķis Zeberiņš "Govju slaucējas". Šī tēma atspoguļojās arī viņa gleznās. Stājgrafikas darinājis izmantojot dažādas tehnikas – kokdzelumu, linogriezumu, litogrāfiju un ofortu. Zīmējis ar ogli, tušu, sangīnu un zīmuli. Veidojis grāmatzīmes – exlibrus, arī etiķetes, fabrikas zīmes, reklāmas. Glezniecībā pievērsies ainavu, stafāžu – cilvēka figūras ainavās, sadzīves ainu, portretu gleznošanai, gleznojis arī altārgleznas. Strādājis eļļas un akvareļtehnikā.

Zeberiņa darbos raksturīgs humoristisks, izteikti optimistisks tēlojuma skatījums. Bieži vien viņa darbiem bija satīrisks raksturs. Mākslinieks uzskatīja, ka gleznās jāataino ne tikai cilvēka apkārtējā vide, bet arī cilvēka daudzveidīgais mūžs no šūpuļa līdz kapam.

Indriķis Zeberiņš "Maizes mīcītāja".

Literatūras zinātnieks, rakstnieks, literatūras arhivārs Valdemārs Ancītis atceras: "Zeberiņš bija augumā padrukns vīrs tumšām ūsām, bet bez bārdas (bārdu viņš izaudzēja vēlāk). Ļoti dzīvas, kustīgas dabas. Runātīgs. Cilvēks ar jo plašām interesēm, ieskaitot vēsturi, mūziku, literatūru. Daudz lasījis, daudz pieredzējis, daudz pārdomājis. Patiesībā es pat neticu, ka būtu kāds jautājums, par kuru mākslinieks nevarētu zinoši runāt."

Tālāk savās atmiņās Ancītis piebilst, ka ar iepriekš minēto par Indriķi Zeberiņu nav gana. Viņš esot bijis attapīgs konstruktors, izgudrotājs, meistars.

"Zeberiņš bija vīrs ar humoru. Bet nepārprotiet mani: ar to nepavisam negribu teikt, ka viņš no rīta līdz vakaram tikai taisītu jokus. Attieksme pret dzīvi, pret darbu, pret mākslu viņam allaž bija ļoti nopietna. Ja saku, ka viņš bija vīrs ar humoru, tad tas nozīmē, ka

nopietno dzīvi un nopietno darbu Zeberiņš prata tā dzīvot un strādāt, ka ir pašam, ir citiem no tā kļuva gaiši.

Un savas vēstules viņš bieži vien nobeidza ar vārdiem: "Cik jauki, cik jauki gan dzīvot pasaulē!"" – raksta Valdemārs Ancītis.

Indriķis Zeberiņš Dzimis Kuldīgas apriņķī lauksaimnieku ģimenē – Snēpeles pagasta "Sprincsaldeniekos". Dzimtajā Snēpelē, mazais Indriķis sāka iepazīt pasauli, augot ciešā saskarē ar dabu, ejot ganos, piedaloties saimniecības darbos un vakaros, klausoties mātes dziedātās tautasdziesmas, sāka veidoties sapratne par vērtībām, kas vēlāk spilgti atspoguļojās mākslinieka darbos.

Indriķis Zeberiņš "Istaba".

Skolas gaitas uzsācis 1894. gadā, vien 12 gadu vecumā. Mācījies Griķu Kalnmuižas pagastskolā, vēlāk Kuldīgas divklašu ministrijas skolā. Ģimenes rocība neesot bijusi liela un Indriķis skolas laikā zīmējis spēļu kārtis, ko iegādājušies turīgāki skolas biedri.

Indriķis Zeberiņš "Kāršu spēle".

Mācības turpinājis Rīgā, gan mākslinieka J. Rozentāla studijā, gan vispārizglītojošajos kursos Mūrmaņa vakarskolā. 1914. gadā Zeberiņš dodas uz Petrogradu, lai mācītos Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā. No 1915. gada dienējis armijā, 1918. gadā devies uz Maskavu, iestājies 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Šai laikā darinājis ilustrācijas žurnālam "Strēlnieks".

1920. gadā atgriezies Latvijā un iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studējis līdz 1925.gadam, beidzot J. R. Tillberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Svētdienas rīts".

Divdesmitajos gados piedalās Neatkarīgo mākslinieku vienības, Latvju mākslinieku biedrības, un Kultūras fonda izstādēs. 1927. gadā apceļojis Rietumeiropu. Pirmskara periodā piedalījies latviešu mākslinieku izstādēs Stokholmā, Maskavā, Ļeņingradā. Personāizstādes notikušas daudzviet Latvijā. Saņēmis Kultūras fonda balvu par kokdzeluma ciklu (1923) un atzinības balvu par litogrāfijām pasakai "Kēņiņa dēls" (1943).

Pēc studijām strādājis dažādos preses izdevumos. Pirmā Indriķa Zeberiņa darinātā vinjete publicēta žurnālā "Vērotājs" (1905). Zīmējis ilustrācijas žurnāliem "Austrums", "Stari", "IŽ", "Jaunības Tekas", karikatūras un saržus žurnāliem "Ņirga", "Vārdotājs", "Svari", u.c. izmantojot dažādas tehnikas – tušu, akvareļus, arī kokgrebumu – darinājis vinjetes, karikatūras, saržus.

Indriķis Zeberiņš "Mākslas cienītāji".

Indriķis Zeberiņš bijis viens no interesantākajiem un ražīgākajiem grāmatu ilustratoriem līdzās tādiem sava laika grāmatu ilustratoriem kā Alberts Kronenbergs un Jānis Jaunsudrabiņš. Indriķa Zeberiņa bērnu grāmatu ilustrācijās atspoguļojas mākslinieka vienkāršība, sirsnība un māka pietuvoties bērnu dvēselēm. Ilustrējis K.Skalbes "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" (1926), A.Brigaderes "Dievs, daba, darbs"(1927) un "Skarbos vējos"(1931), A.Upīša "Sūnu ciema zēni" (1940), latviešu tautas pasakas "Bargais kungs"(1945), "Zelta putns"(1946) u.c. Tieši Zeberiņa zīmējumi un grafikas valdzina ar atjautīgo izdomu, ar meistarīgo un līdz pēdējam sīkumam izstrādāto formu.

1951. gada 30. aprīlī Zeberiņu arestēja par pretpadomju aģitāciju, tiesāja, un līdz 1955. gada 22. oktobrim viņš atradās ieslodzījumā Rīgā. Viena no apsūdzībām – fotografējis rindas pie veikaliem.

Pēc apcietinājuma izstādēs atsācis piedalīties 1956. gadā, tad arī atjaunots par Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedru. No 1956. gada viņam tiek piešķirta republikas nozīmes personālā pensija, un mākslinieks galvenokārt pievērsās glezniecībai. Padomju gados mākslinieku maz pieminēja. Taču strādāja viņš daudz un ražīgi, pārdzīvodams viņam nodarītās pārestības.

Iepazīt galerijā esošos mākslinieka Induļa Zeberiņa darbus iespējams ŠEIT.

Informācija sagatavota, izmantojot interneta resursus un enciklopēdiju "Māksla un arhitektūra biogrāfijās" IV daļa.