Baudot šīs vasaras karstākās dienas un ielūkojoties galerijas "Romas dārzs" kolekcijas krājumos, uzmanību saista glezna ar vasaras atpūtnieku skatu, kas bauda saules peldes jūras malā. Spilgtās saules staros sauļojas, peldas, laivo lieli un mazi. Ieskatoties rūpīgāk, redzams, ka ainavas ēnas pusē pāris apģērbtu sieviešu ir patiesā izbrīnā par to, kur nonākušas, proti, nūdistu pludmalē. Tas ir mākslinieka Indriķa Zeberiņa darbs "Jūrmalā". Glezna nav datēta, tomēr mākslinieka radītās detaļas –


pārsteigto dāmu tērpi, saulessargs, kā arī impresionistiskā noskaņa gleznā liecina, ka darbs tapis pagājušā gadsimta sākumā.

Māksliniekam raksturīgā humoristiskā attieksme, vērība pret detaļām, stāstošais motīvs un tipāžu raksturojums ataino konkrētu situāciju.
Galerijas "Romas dārzs" kolekcijā ir trīspadsmit Zeberiņa darbi – eļļas gleznas, zīmējumi un grafikas. Lai arī tā ir pavisam neliela daļa no mākslinieka plašā darbu klāsta, tomēr šī nelielā kolekcija sniedz ieskatu viņa daiļradē.


Indriķis Zeberiņš (1882–1969) ir gleznotājs, grafiķis, karikatūrists. Mākslinieks mazāk pazīstams kā rakstnieks – literarizējis latviešu tautas pasakas, sarakstījis autobiogrāfiju "Kas vēlas ar mani krampjos vilkties" (izdota tikai 1992. gadā), publicējis atmiņas par laikabiedriem periodikā. Zeberiņa valoda bijusi tēlaina un sulīga, tuva pasaku stāstīšanas meistaru valodai, tāpēc arī viņa literārās apdares interesantas un izteiksmīgas.


Mākslinieks nodzīvoja teju deviņus desmitus gadu garu mūžu, piedzīvoja divdesmitā gadsimta vēsturiskos notikumus, pieredzēja postu, ko Latvijai atnesa divi pasaules kari, personīgi izjuta padomju varas represijas.


Tas stiprināja viņa pārliecību dzīvot ar īstu latviskuma garu un pozitīvu pasaules skatījumu.

Šo pārliecību viņš centās ieaudzināt savos trīs bērnos, jo agri zaudējot sievu, kļuva par vienīgo audzinātāju un apgādnieku.


Indriķis Zeberiņš ir devis nenovērtējamu ieguldījumu latviešu mākslā, bet sevišķi grāmatu grafikas attīstībā, kur attēloja zemnieku dzīvi, pievēršot uzmanību dažādām detaļām. Indriķis Zeberiņš "Govju slaucējas". Šī tēma atspoguļojās arī viņa gleznās. Stājgrafikas darinājis izmantojot dažādas tehnikas – kokdzelumu, linogriezumu, litogrāfiju un ofortu. Zīmējis ar ogli, tušu, sangīnu un zīmuli. Veidojis grāmatzīmes – exlibrus, arī etiķetes, fabrikas zīmes, reklāmas. Glezniecībā pievērsies ainavu, stafāžu – cilvēka figūras ainavās, sadzīves ainu, portretu gleznošanai, gleznojis arī altārgleznas. Strādājis eļļas un akvareļtehnikā.


Zeberiņa darbos raksturīgs humoristisks, izteikti optimistisks tēlojuma skatījums. Bieži vien viņa darbiem bija satīrisks raksturs. Mākslinieks uzskatīja, ka gleznās jāataino ne tikai cilvēka apkārtējā vide, bet arī cilvēka daudzveidīgais mūžs no šūpuļa līdz kapam.


Indriķis Zeberiņš "Maizes mīcītāja".


Literatūras zinātnieks, rakstnieks, literatūras arhivārs Valdemārs Ancītis atceras: "Zeberiņš bija augumā padrukns vīrs tumšām ūsām, bet bez bārdas (bārdu viņš izaudzēja vēlāk). Ļoti dzīvas, kustīgas dabas. Runātīgs. Cilvēks ar jo plašām interesēm, ieskaitot vēsturi, mūziku, literatūru. Daudz lasījis, daudz pieredzējis, daudz pārdomājis. Patiesībā es pat neticu, ka būtu kāds jautājums, par kuru mākslinieks nevarētu zinoši runāt."


Tālāk savās atmiņās Ancītis piebilst, ka ar iepriekš minēto par Indriķi Zeberiņu nav gana. Viņš esot bijis attapīgs konstruktors, izgudrotājs, meistars.


"Zeberiņš bija vīrs ar humoru. Bet nepārprotiet mani: ar to nepavisam negribu teikt, ka viņš no rīta līdz vakaram tikai taisītu jokus. Attieksme pret dzīvi, pret darbu, pret mākslu viņam allaž bija ļoti nopietna. Ja saku, ka viņš bija vīrs ar humoru, tad tas nozīmē, ka


nopietno dzīvi un nopietno darbu Zeberiņš prata tā dzīvot un strādāt, ka ir pašam, ir citiem no tā kļuva gaiši.

Un savas vēstules viņš bieži vien nobeidza ar vārdiem: "Cik jauki, cik jauki gan dzīvot pasaulē!"" – raksta Valdemārs Ancītis.

Indriķis Zeberiņš Dzimis Kuldīgas apriņķī lauksaimnieku ģimenē – Snēpeles pagasta "Sprincsaldeniekos". Dzimtajā Snēpelē, mazais Indriķis sāka iepazīt pasauli, augot ciešā saskarē ar dabu, ejot ganos, piedaloties saimniecības darbos un vakaros, klausoties mātes dziedātās tautasdziesmas, sāka veidoties sapratne par vērtībām, kas vēlāk spilgti atspoguļojās mākslinieka darbos.


Indriķis Zeberiņš "Istaba".


Skolas gaitas uzsācis 1894. gadā, vien 12 gadu vecumā. Mācījies Griķu Kalnmuižas pagastskolā, vēlāk Kuldīgas divklašu ministrijas skolā. Ģimenes rocība neesot bijusi liela un Indriķis skolas laikā zīmējis spēļu kārtis, ko iegādājušies turīgāki skolas biedri.