Ilmārs Blumbergs, juniors, visu aizvadīto nedēļu galerijas "Romas dārzs" izstāžu telpās iekārtoja sava tēva Ilmāra Blumberga (1943–2016) darbu ekspozīciju "Blumbergs Liepājā", ko ikviens varēs apskatīt līdz pat janvāra nogalei.

Portāls irliepaja.lv piedāvā sarunu ar Ilmāru Blumbergu, "Blumberga fonda" dibinātāju un vadītāju.

Pastāstiet par izstādi!
Gribējām dot skatītājam plašāku ieskatu, nevis rādīt vienu ciklu vai sēriju. Izstādē ir dažādu laiku, dažādu tehniku darbi – mazliet skulptūra, sietspiede, foto, var paskatīties kino – Dāvja Sīmaņa filmu par mākslinieku un "The Man" jeb "Cilvēks", kas ir tēva savulaik taisīta filma citas izstādes ietvaros.

Par nosaukumu – lai nebūtu speciāli kaut kas jāizgudro, mēs vienkārši parādām Blumbergu Liepājā, un tā arī to nosaucām.

Par jūsu tēvu droši vien varētu runāt dienām...
Tā ir, jā. Viņš bija ļoti ražīgs un ir tik daudz visu ko darījis visdažādākajās sfērās...

Tāpēc sāksim ar jums, kā fonda izveidotāju.
Mans mērķis, uztaisot fondu kā tādu ģimenes pasākumu, bija turēt mākslu dzīvu, lai nebūtu tā, ka pēc mākslinieka nāves viss paliek tikai muzejos vai privātkolekcijās, vai stāv lielā kaudzē manā noliktavā. Gribēju vismaz vienu reizi gadā piedalīties kādā projektā vai uztaisīt kādu izstādi, īpaši cenšoties to darīt ārpus Rīgas, lai darbi ir apritē un cilvēki tos redz. Līdz šim ir bijusi Jūrmala, Ventspils, Cēsis, plānā ir arī Valmiera, iespējams, Ogre un citas vietas.

Man tas ir sava veida hobijs, kas palīdz uzturēt saikni ar tēvu, turklāt cilvēki labprāt skatās šos darbus.

Manuprāt, tā ir mūsdienīga māksla, kas nekrīt ārā no aprites.

Fonds rīko izstādes tikai Latvijā?
Man nav plānu kaut ko darīt ārzemēs. Reāli Blumberga uzvārds ir pazīstams Latvijā, ārpus – ļoti minimāli. Un jāņem vērā, ka tas prasītu arī daudz lielāku organizatorisku ieguldījumu, partnerus ārzemēs. Šobrīd neredzu tam perspektīvu.

Jūsu tēvs radīja Kalpotāja tēlu ("Patiesībā saliektais tēls ir atspere, kas šinī brīdī ar spēku atritinās vaļā") un arī sevi sauca par Kalpotāju. Tagad jūs savā ziņā esat kļuvis par Kalpotāju.
Tā varētu teikt, jo, tā kā pats neesmu mākslinieks, esmu nolēmis kalpot mākslai tādā organizatoriskā veidā, vai nu tās ir izstādes vai kāds kopprojekts, kā ar kori "Kamēr", piemēram. Varbūt arī tas ir pārāk skaļi teikts, jo izstāžu organizēšana man ir tāds brīvā laika pavadīšanas veids, kas pašam patīk un kas pēdējos piecus gadus ir patīkams, atsvaidzinošs elements manā ikdienā. Taču es arī jūtu pienākumu to darīt. Fonda darbā asistē arī pārējā ģimene – mana kundze, māte, māsīca. Tāds kopīgs brīvā laika pavadīšanas veids. Ar nelielu Kalpotāja elementu tajā.

Ja neesat mākslinieks, tad, ar ko nodarbojaties?
Man ir juridiskā izglītība, un jau ļoti sen es praktizēju tajā virzienā. Ar mākslu tam īsti nav saistības, bet profesionālās zināšanas man atvieglo organizatorisko lietu kārtošanu.

Bet uzaugāt mākslinieciskā vidē?
Absolūti! Bērnudārzā negāju, uzaugu mājās. No mātes (aktrise Marīna Jaunaus – irliepaja.lv) puses bija teātris, no tēva puses – arī teātris sākumā, jo viņš strādāja teātrī. Bērnudārza vietā bija Dailes teātris vai mākslinieka darbnīca. Tagad grūti iztēloties, kā tas bija iespējams, strādāt paralēli ar mazu bērnu, bet viss notika.

Kāds tēvs ir palicis jūs atmiņā?
Viņš bija ļoti ģimenisks, vienmēr bija pilnīgā un ļoti tuvā saikne ar ģimeni. Un arī savu tuvāko cilvēku loku viņš turēja diezgan šauru.

Viņa atbalsts un klātesamība visu laiku bija ļoti jūtama, un mūsu attiecības bija ļoti tuvas.

Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc man ir motivācija turpināt rādīt tēva mākslu publiski, lai cilvēki skatās, lai tā ir apritē. Man liekas, ka tas ir mans pienākums atdot to, ko no viņa esmu saņēmis, kamēr uzaugu.

Pastāstiet par mammu.
Viņa bija aktrise daudzus gadus, tāpēc jau uzaugu teātrī kopā ar citu aktieru bērniem. Spēlēja arī atsevišķos projektos ārpus Dailes teātra, mazliet arī kino. Tagad jau pensijā. Bet visu var izlasīt grāmatā, kas tika taisīta kā katalogs tēva pēdējai izstādei "Es nemiršu" – tur iekšā ir detalizēts pārskats gan par dzimtas koku un radiem, gan tēva darbiem un mākslas karjeru.  Dažas izlikām arī šeit, lai cilvēki var pašķirstīt, bet, ja kāds vēlas, tad izstādes laikā var to nopirkt galerijā "Romas dārzs", kā arī Latvijas Mākslas muzeja grāmatnīcā vai uzrakstīt "Blumberga fondam", aizsūtīsim pa pastu. Metiens bija pietiekami liels, un cilvēku, kurus dziļi interesē māksla, nav tik daudz.

Sēžot te un runājoties ar Ilmāru Blumberu, redzot viņa darbus, ir skaidrs, ka jūsu tēvs nekļūdījās, sakot "Es nemiršu".
Patiesībā izstādes nosaukums bija ļoti izaicinošs, jo tajā laikā viņš jau zināja, ka tas ir tuvu. Tāds teatrāli izaicinošs gājiens, tipiskā viņa stila. Domāju, ka ir ļoti maz cilvēku, ne tikai no mākslas pasaules, kas tā atļautos.

Jūsu tēvam laikam bija labas attiecības ar mūžību.
Jā. Bez bailēm un dogmatiskiem priekšstatiem. Labas un brīvas. Vieglas.

Vai jūsu tēva ģimenē bija kāda saistība ar mākslu?
Absolūti nemaz. Nekāda mākslas bekgraunda. Tas, ka tēvs nolēma aiziet no regulāra darba Dailes teātrī un kļūt par brīvmākslinieku, izraisīja pārsteigumu vecākos. Protams, padomju laikos tas bija ļoti neordinārs lēmums, jo visi "strādāja darbā".

Kuri darbi no tēva atstātā mantojuma jums ir tuvāki?
Grūti pateikt. No katra tehnikas veida ir kas tāds, kas man ir tuvāks, vairāk patīk. Ir daži grafikas darbi, arī pavisam mazie, 10x10 cm zīmējumi, kurus esmu pavisam maz izstādījis. Arī gleznas. Man patīk tās ar pielīmētajiem priekšmetiem, kas ir tādas kā trīsdimensionālas un arī mazliet ar humorīgu piesitienu. Viss jau ir ļoti subjektīvi, bet,

pirmkārt, bildei ir jāpatīk. Vari stāstīt, kādu filozofiju gribi, bet, ja nepatiks, tu viņu pie sienas neliksi.

Tēvam bija ļoti laba telpiskā izjūta, tāpēc arī viņš bija sekmīgs scenogrāfs. Un tas nāca līdzi arī pēc tam, jo viņa bildes nav vienkārši attēls plaknē, visu laiku var redzēt to vilkmi uz dažādām figūrām, veidojumiem, teatrālām izpausmēm. Teātra un scenogrāfijas aspekts jūtams viscaur.

Jūsu tēvs ir izteicies, ka māksla ir potenciāls, kuru cilvēki visbiežāk tā arī neaktivizē. Vai izstāžu rīkošana ir mēģinājums šo potenciālu cilvēkos "aktivizēt"?
Jā. Un arī saglabāt manu saikni ar mākslu. Skaidrs, ka es pats ar mākslu nenodarbojos, un man šķiet, ka tas arī ir pareizi, bet šādi tiek realizēts vai "aktivizēts" arī mans potenciāls. Māksla nav meinstrīms, nekad nav bijusi plašam lokam, cilvēki pārsvarā iet uz teātri, kino, jo šie mākslas žanri, manuprāt, ir vienkāršāk baudāmi. Izstādē tu esi viens pret vienu ar tām bildēm, tas nav viegls variants un prasa daudz arī no skatītāja.

Liepājas teātrī nākamnedēļ gaidāma Māras Ķimeles jauniestudējuma pirmizrāde. Šķiet, viņa bija cilvēks no jūsu tēva visai šaurā tuvo cilvēku loka?
Bija ne viena vien izrāde, kurā viņi sadarbojās – tēvs taisīja scenogrāfiju un kostīmus. Starp citu, teātra kostīmi ir viens virziens, kam noteikti gribu uztaisīt izstādi, jo

vecās kostīmu skices, sākot jau no septiņdesmitajiem gadiem, ir interesants vēsturisks materiāls,

– tur ir gads, izrādes nosaukums, citureiz režisors parakstījies.

Iesiet uz pirmizrādi?
Tagad grūti saprast, kā ar biļetēm – maz ir to vietu. Bet Liepājas teātra cienītājs esmu bijis ilgi pirms sākām sarunas par šo izstādi. Diezgan bieži esmu tur bijis pēdējo piecu gadu laikā – regulāri ar kundzi kopā atbraucām, lai noskatītos kādu izrādi. Arī mana mamma brauca, vēl relatīvi nesen, pagājušajā rudenī, viņa bija atbraukusi skatīties "Precības".

Jūsu tēva biogrāfijā figurē gan Amerika, gan Venēcija.  
Tad biju vēl pavisam mazs, bet, ja pareizi atceros, uz ASV bija divi dažādi braucieni – tēvs un Pēteris Martinsons kādu laiku kopā strādāja un uztaisīja izstādi Mičiganas štatā, bet vēlāk tēvam bija arī izstāde Ņujorkā, ANO ēkā.

Vai laikā, kad Ņujorkas mērs bija Maikls Blumbergs?
Man šķiet, ka pirms tam. Bet par šo man daudz prasa – katru reizi, kad esmu bijis Amerikā, sākot no viesnīcas reģistratūras līdz lidostas drošības kontrolei.

Neesat radinieki?
(Smejas) Nē!

Vai tēvam patika braukāt pa pasauli? Venēcija viņu esot fascinējusi.
Venēcijā viņš vienu reizi bija, kādu pusotru mēnesi. Bet nē, viņš noteikti nebija ekskursiju cilvēks. Viņš viennozīmīgi bija vairāk mājās sēdētājs – labāk pavadīja laiku, skatoties futbolu, nekā brauca, teiksim, uz Liepāju. Gāja uz mežu skriet, skatījās kino, sportu, bet izvilkt viņu no mājas bija ļoti grūti.

Es domāju, ja viņam tā vilkme būtu bijusi, ja viņš pats būtu izvirzījis sev tādu mērķi, tad deviņdesmitajos gados, kas bija aktīvākais un viņa aktuālākais peridots, Blumberga vārds arī vairāk būtu iestrādājies citās valstīs. Bet tas nebūtu viņš.