Piedāvājam rakstnieces Andras Manfeldes pārdomas par Valda Lūriņa iestudējumu Liepājas teātrī "Trīs draugi", kas nesen piedzīvoja pirmizrādi. Pirmpublicējums portālā Satori.lv.

Domājot par "Trim draugiem", nav iespējams nošķirt Ēriha Marijas Remarka daiļradi un režisora Valda Lūriņa iestudējumu "Trīs draugi" Liepājas teātrī. Lielākajai daļai skatītāju Remarka grāmatas bijušas pašas dzīvākās un neaizmirstamākās no padomju pilsoņa standarta – grāmatnīcās pieejamo grāmatu grēdām, kas tika krāmētas pulētu skaideņu sekcijās. Man pusaudžu gados iemīlētais Remarks bija kļuvis par kaut ko tik ļoti tuvu un savu, ka, izrādi skatoties, mēģinu sevī uzmeklēt to padsmitgadīgo "es", kas tik ļoti ticēja letālai mīlestībai uz drupu fona. Tomēr skatoties manī pamazām aug aizkaitinājums, jo Remarka vēstījumā un Lūriņa interpretācijā "zudusī paaudze" dzer, bet tiem nav paģiru, pīpē, bet vēzi nedabū, iekuļas parādos, bet rumam allažiņ pietiek. Uz skatuves ielenes pārdod savas miesas, dvēseles nesagraujot. Esmu dusmīga, jo man tiek piedāvāts mīts. Romantizēt izmisumu ir bīstami arī tad, ja spējam identificēties vai, tieši otrādi, ja atviegloti uzelpojam, ka – lai nu kā, ar mums tik traki vēl/vairs nav.

Ejot uz iestudējumu, es atkal pārliecinājos, ka teātris ir tāds process, kas notiek un piedzimst vienā telpā, aktieriem un skatītājiem elpojot. Ir svarīgs ne tikai stāstāmais notikums, veids, kādā tas tiek pasniegts, bet skatītāju ierašanās, klausīšanās, čuksti, aplausi, aiziešana. Man šķiet, ka izrāde sākas jau minūtes divdesmit pirms. Vismaz tādā pilsētā, kur uzreiz skaidrs – viņi iet uz teātri. Redzot kā 30–40 gadu laulāts pāris, viņa – varbūt skolotāja, viņš – varbūt atslēdznieks, abi iet uz izrādi uzpucējušies, mazliet aizturētu elpu, viņš – droši vien tāpēc, ka viņa tā vēlas, viņa, iespējams, tāpēc, ka reiz lasījusi Remarku, ilgojusies un mīlējusi, es gūstu aizkustinājumu vēl pirms priekškara atvēršanas.

Laba izrāde ir tāda, kas uzdod jautājumu, liek paskatīties kā spogulī un pārvērtēt, vai tiešām mēs esam tie, par ko uzdodamies. "Triju draugu" uzvešana, pateicoties mūsu jaunības lasītprasmei, spoguļefektu garantē. Vai mēs vēl kaut nedaudz atbilstam jaunības maximas standartiem? Intonācija, kurā es rodu atbildi, ir aizkaitināta, nīgra, mulsuma sanesu smērēta. Jo izrādes jestrā gaita, sirsnīgie jociņi, mīļo aktieru un viņu prasmju demonstrējums, vietumis un it sevišķi beidzamajā, trešajā cēlienā ir spilgtāki un tamdēļ pretrunā ar trijotnes pausto: "Mēs esam zudusī paaudze." Interesanti, ka visas paaudzes sevi redz vairāk vai mazāk kā zudušās. Arī es, kam palaimējās jaunību notriekt Jura Podnieka "Vai viegli būt jaunam?" jautājuma un nāves laikā (peldējos tai pašā vasarā Zvirgzdu ezerā). Man personīgi pazīstami ir daži, kas precīzi atbilst "zudušās paaudzes" definīcijai, jo ar katru gadu izbijušo PSRS desantnieku pulciņš 3. augustā, desantnieku dienā, kļūst aizvien retāks un tizlāks. Reiz Gaiķu Māris un Kikōne publicēja "Reņģēdāju manifestu", un arī viņi sevi pozicionēja kā "zudušo paaudzi." Tagad, kad esmu izmanījusies nenomirt, vērojot nebeidzamo plītēšanu uz skatuves un pārāk mauciski ietērptās staigules, klausoties atkārtojumos "bitīt matos" un simtgadīgi vecmodīgo uzrunu mīļotajai "veco zēn", es esmu aizkaitināta un nezinu, vai uz Lūriņu vai Remarku, jo nu jau māku lasīt ne tikai Remarku, bet arī uz cigarešu paciņas "smēķēšana nogalina" un dekadentiskie dūmi uz skatuves man atgādina tikai par vēsturi un ilūziju. Turklāt uz skatuves vēsture mani interesē tikai tik daudz, cik tā var palīdzēt šodien.

Programmiņā lasāmas izrādē iesaistīto personu pārdomas par "Trim draugiem". Tikai horeogrāfs Alberts Kivlenieks bijis vai nu pietiekami viltīgs, vai godīgs un... "no mūsu horeogrāfa, kārtējo reizi, izspiest dažus sakarīgus vārdus par "Trim draugiem" neizdevās." Vīriešu kārtas pārstāvji bieži vien izlīdzējušies ar Remarka citātiem. Sievietes – apcerēs par to, ka mīlestība glābs pasauli. Citēt Remarku tiešām vērts. Skatoties izrādi, tā vien gribas ķert pēc rakstāmā vai aifona un pierakstīt atziņas-aforismus. Piemēram: "Kāpēc ceļ pieminekļus visādiem cilvēkiem, nevis saulei, mēnesim vai kokam?", "Rakstnieki ir brīnumi, kurus Dievs rada, šķietami palikdams ēnā" vai "... mums tikai pietrūcis laika kļūt par labiem cilvēkiem...". Tomēr, lai arī "Trīs draugi" tiek pozicionēts kā "stāsts par kādu mīlestību", ieraudzīt mīlestību kā izrādes un, iespējams, dzīves centru, man neizdevās. Es drīzāk esmu daktera pusē, kura pārmetošā intonācija liek nojaust – vai tik Roberts ar to savu plītēšanu Patu nav pāragri nobendējis? Tomēr pat kolektīvā bendēšanās nav galvenais, kāpēc mīlestība izrādē nekļūst par centrālo tēmu, par spīti tam, ka divi no trim draugiem atraktīvi citē Romeo. Izrādē ir ļoti lieliskas, vizuāli perfektas, asprātīgas, raksturojošas un pat aizkustinošas mizanscēnas, tik ļoti, ka otrais plāns kļūst spēcīgāks par pirmo. Piemēram, jau izrādei sākoties alkoholiķe apkopēja ir kārtīgs traumēts proletariāta etalons (nobeigumā gan skrejritenis butaforski lieks, skatītājiem patīk, bet izrādes galvenajai idejai traucē). Bufetnieka brangais siluets neaizmirstami perfekts. Grāmatveža nervozie teikumi, kas atkārtojas un atkārtojas, varbūt šad tad par teatrālu, tomēr precīzi vēsta par nespēju izrauties no vientulības. Nobeigumā gan mulsina grāmatveža atkalparādīšanās, laikam biju pārpratusi, ka līķis videoprojekcijā domāts šis skaitļu sausiņš. Tāpat saimnieces gaudas "to es nekad neaizmirsīšu, to nekad neaizmirsīšu..." lieliski raksturo cilvēka uzsvaru uz "es", "man", "jūtos traucēts", pārdzīvojumu par savu ērtību zaudēšanu noliekot pirmajā vietā, ne līdzcilvēka traģēdiju. Pēdējā no prostitūtām, Roberta bijusī draudzene, arī ir lieliska un vietā. Arī dzērājs – prātvēders, filozofs – ir spilgts un, šķiet, kaut kur redzēts tipiņš. Tātad – pat ne otrā plāna, bet trešā plāna lomas atmiņā paliek kā spēcīgākas, gan laikmetu, gan "zūdamības" motīvu raksturojošākas. Izrādes gaitā man izkristalizējas sajūta, ka stāsts jau nav par "trim draugiem" vai traģisko mīlu, bet drīzāk gan par nostalģiju pēc īstiem sviedriem, cepešiem un dusmām smaržojošiem draugiem. Izrāde "Trīs draugi" ir vēstījums par ilgām, kam piejaucētas lielas skumjas, jo šodien virtuālus draugus mēs satiekam biežāk. Skatos izrādi un ilgojos pēc dūšīga krodzinieka, piepīpēta krodziņa, ruma upēm un gaidīta zvana stacionārajā telefonā. Dažas ainas, lai arī vizuāli ārkārtīgi skaistas, piemēram, visi krogus vīrieši ieskauj Patu nāvīgi smukās ceriņu buķetēs, tomēr mani tāda pielūgsme nepārliecina. Pirms simts gadiem vīrieši bija mīlošāki? Kas Patā ir tāds, ka viņa būtu jādievina? Trauslums? Nāves tuvums? Bet izrāde taču nav par nāves/dzīvības tuvumu. Komiskās un otrā/trešā plāna lomas, notikumu detaļu pārbagātība atšķaida, nojauc, novirza no sākotnējā saspringuma trijotnes siluetos, aizved prom no monologa par gāzes kamerām un kara šausmām. Aina pirmajā cēlienā, kur Liepājas teātra aktrises saģērbtas kā staigules nevainojami glītām kājām, neattaisnojas. Skatos un  domāju – lūk, aina uztaisīta tāpēc, lai visiem štata aktieriem būtu darbs un arī skatītājiem ko acis pamielot. Maukas, tāpat kā dzeršana, tiek heroizētas. Tikai pēdējā ainā ielenes man šķiet patiesi iederīgas. Skanot eleganti pieklusinātam "ēdelveisa" dziedājumam, maukas kā sfinksas, fatāla jūgenda un Klimta daiļavu sejām stingi veras "pūlī", t. i., mūsos – skatītājos. Arī videoprojekcija pirmajā cēlienā ir tukši dekoratīva, tikai vēlāk, Patai un Robertam nonākot kapos, mans skatiens top dziļumā piekalts, jo tur kust lapas un tūlīt, tūlīt zombiji celsies augšā. Nobeigumā kritušo ķermeņi, kas pamazām pāraug debesu gubās, lai arī ir metaforiski tieši, tomēr jēgu vēstoši un ļoti skaisti. Man ārkārtīgi patīk, kā režisors Valdis Lūriņš reizēm izvēlas nepateikt līdz galam. Varoņi apraujas pusteikumā, un nepateikšana vēsta jaudīgāk par vārdiem. Gribu uzteikt kostīmu mākslinieces darbu, jo viņas veikums ir... kalpojošs jeb pakārtots jēgai un arī aktieru formām. Apģērbs izceļ galvenās varones ķermeņa līnijas, atklājot trauslumu un daili. Efektīga sudrabspožā dāma kā laikmeta zīme. Scenogrāfija – šķība, iecerēta kā sagāzusies pasaule. Nezinu, vai bija nepieciešamas oriģināldziesmas, jo, lai arī pēdējā, izskaņas dziesma ir skaista, šķiet, izrāde daudz nezaudētu, ja tiktu dziedātas, piemēram, savlaik Dītrihas izpildītās dziesmas.

Kopumā izrāde ir par garu, par to liecina ne tikai divdesmit minūšu pirms beigām šur tur saklausāmie vibrozvani un elektrozilās gaismiņas, bet arī aplausi, jo šķiet – skatītājs jau būtu gribējis, bet vienkārši trūkst spēka aplaudēt skaļāk. Tomēr kulminācija izrādē ir. Pata mirstot žēlojas, ka pulkstenis pārāk skaļi steidzas, un Roberts to sadauza. Varbūt skatītājiem vērts savus nodevīgi mirgojošos mobilos pulksteņus apstādināt, kaut sasitot? Sadūšoties un aizmirst par saviem plāniem, kaut uz mirkli dzīves centrā noliekot tuvinieka laiku. Artmane-Soņa filmā "Dzimtās asinis" mirstot lūdz, lai mīļotais atstāj viņai savu pulksteni, jo "lai tikšķ, tā man nebūs bail". Noskatoties izrādi, gribas uzdrīkstēties savu laikrādi sasist, jo pār mums, cilvēciskajam siltumam zūdošo paaudzi, kā Damokla zobens karājas drauds, ka savu dzīves laiku vēl varam pagūt nobeigt virtuālu draugu sabiedrībā, tā kļūstot vien par remarku uz tukšām lappušu malām.

P. S. "Kad man bija trīspadsmit gadu, es lasīju Remarka “Trīs draugus". Tai meitenei bija kāda kaite, un, ja viņai uzradās ēstgriba, tad tūlīt visiem bija jāskrien uz restorānu, bet labumā viņai negāja, jo nobeigumā viņa nomira. Un vēl visu laiku viņi dzēra šņabi, bet ne lai piedzertos. Bija karš, un viņi ļoti mīlēja. Tad es domāju, ka tāda ir īstā dzīve – kad dzīvo vienai dienai, kaut kur aiz robežas karš, un kad ļoti mīli. Es tik ļoti gribēju būt kā galvenā varone. Pat biju ar mieru uzkrāsot sev zilus riņķus zem acīm. Tagad man tādi ir. Un… nu labi, ka grāmatām ir beigas, ne dzīvei." (Andra Manfelde "Adata", 2005)