Sezonas pēdējo iestudējumu Liepājas teātrī veidojusi režisora Valda Lūriņa un aktrises Maritas Lūriņas meita Dita, par kuru var teikt – "teātra cilvēks" līdz kaulu smadzenēm.

Uzaugusi aiz Liepājas teātra skatuves kulisēm, tagad viņa uz šīs pašas skatuves atgriezusies kā režisore Antona Čehova vispazīstamākajai lugai "Ķiršu dārzs" – Liepājas teātra šās sezonas noslēguma iestudējumam, kuru vajadzēja iestudēt Konstantīnam Bogomolovam, bet...

Piedāvājam sarunu ar aktrisi un režisori.

Pastāsti, kādas bija tavas attiecības ar Antonu Čehovu līdz "Ķiršu dārzam"!
Nekādas. Esmu gan spēlējusi Natašu diplomdarba izrādē "Trīs māsas", un tas bija ļoti ļoti sen. Visi zina, kas ir Čehovs teātrī, bet man ilgu laiku, un es to arī neslēpu, tas bija autors, kuru nesaprotu. Nesaprotu, kur ir tas draivs un kaifs, un vēl vairāk – nesaprotu, par ko viņš raksta. Man viņš bija "aizslēgtas klavieres". Lielākais paldies režisoram Pjotram Fomenko, kura "Trīs māsu" interpretāciju ierakstā noskatoties, sapratu, par ko ir luga, sapratu, ka Čehovu var iestudēt un var saprast. Tālāk jau gāju pa Fomenko taciņu – skatoties viņa izrādes gan dzīvajā, jo tās joprojām spēlē, gan visu, ko varēju, ierakstos.

Kad man piezvanīja Herberts Laukšteins, godīgi pateicu, kādas ir manas attiecības ar Čehovu, bet tas viņu nenobiedēja. Tobrīd atrados Maskavā, kur braucu stažēties pie režisora Viktora Rižakova, un, gaidot, kad saņemšu lugas jauno tulkojumu (tulkotājs ir Liepājas teātra aktieris Leons Leščinskis – irliepaja.lv), jo tā bija sagadījies, ka mājā, kur tobrīd dzīvoju, arī nebija šī Čehova sējuma – tas bija aiznests uz teātri, pieņēmu lēmumu sākt ar autoru, nevis lugu. Noklausījos kaudzēm lekciju, visu, ko varēju atrast.

Esam tikušas līdz "Ķiršu dārzam". Kā veidojās attiecības ar šo darbu?
Ja viens paldies jāsaka Fomenko, tad otrs – Dmitrijam Bikovam, kura lekciju tieši par "Ķiršu dārzu" es noklausījos, un tas, ar kādu azartu un humoru viņš runāja par "Ķiršu dārzu" un Čehovu, absolūti atbrīvoja mani no nevajadzīgām bailēm un stindzinošas bijības.

Draudzene man no Vācijas atsūtīja treilerus no visiem "Ķiršu dārziem" Vācijā, kādus vien varēja atrast, jo Vācijā ir simtiem teātru, kas lugu iestudējuši, un ir simtiem versiju. Un, kad vienu nakti tos visus caurskatīju, sapratu, ka ir bijis pilnīgi viss, ko vien uz šīs pasaules var lugai "uzkrāmēt" virsū. Un atkal palika viegli. Tas atbrīvoja.

Pirmajā mēģinājumā satiekoties ar aktieriem, varēju teikt, ka, lasot lugu un ejot dziļumā, šajā īsajā, bet ļoti intensīvajā sagatavošanās posmā, esmu nonākusi pie atziņas, ka Čehovs patiesi ir ģeniāls un "Ķiršu dārzs" ir viņa ģeniālākā luga.

Vai Čehova dārzā atradi sev ko jaunu, vai arī sastapi ko mūžīgu un nepārejošu?
Paldies Dievam, Čehovs tur ir ierakstījis mūžīgo, un, manuprāt, luga vienmēr būs aktuāla.

Kāpēc?
Kad mainās laikmets, mums vienmēr liekas, ka tas ir pasaules gals, jo tas ir mūsu pasaules gals. Ja paskatās vēsturē, – laikmeti mainās ar apskaužamu cikliskumu, un ir bijušas paaudzes, kas pieredzējušas pat trīs un četru laikmetu nomaiņu, un savā ziņā tas patiesi ir vesels pasaules gals. Tā ir traģēdija visiem, bet vislielākā – tiem, kuriem jāmirst kopā ar laikmetu, jo viņi nekādi nevar ieiet jaunajā laikmetā. Savukārt jaunā laikmeta cilvēkiem ir traģēdija ilgi atrasties vecajā. Ir tie, kuri var pielāgoties, kuriem ir tāda daba, bet arī viņiem ir jāatvadās no vecā laikmeta un jāpieņem jaunais. Un tas vienmēr būs aktuāli.

Jaunais ir tas, ka ļoti gaidu vakaru (iestudējuma skati pirms pirmizrādes – irliepaja.lv) un man ir neprātīgs satraukums, jo pirmā publika uzrādīs, vai man, vai mums visiem kopā ir izdevies dabūt uz skatuves, vai vēl kāds redz to, ko es sapratu, lasot Čehova lugas – kāpēc viņš, piemēram, "Ķiršu dārzu" sauc par komēdiju. Ļoti ceru, ka izdosies.

Čehovs no vienas puses ir it kā skumjš un depresīvs, no otras ir viņa dzirkstīgā daba, ļoti asais skatiens uz cilvēkiem. Nedrīkst aizmirst, ka viņš bija ārsts, un mēs visi zinām, ka ārstu humora izjūta, ārstu ironija ir kas ļoti īpašs, tas ir melns humors.

"Ķiršu dārzā" ir šis humors un dzīves absurds. Tajā pašā laikā katru vismazāko tēlu Čehovs ir uzrakstījis ar tādu mīlestību – viņš varbūt par viņiem smejas, varbūt rāda skarbā gaismā, bet viņš mīl viņus visus. Ar to arī sāku – ar mīlestību pret katru tēlu.

Kādas ir tavas attiecības ar Liepājas teātri un šo aktieru ansambli, ar kuru strādā?
Izņemot Leonu Leščinski un Inesi Kučinsku, kurus zinu un atceros no bērnības, pārējos esmu vērojusi tikai kā skatītāja no zāles. Strādāt ar "ne savējiem" man bija absolūts jaunums un liels izaicinājums. No viens puses ir sienas, uz kurām skatos un ceru, ka tās mani atceras, jo es viņas atceros ļoti labi – tieši šajās kulisēs es uzaugu, un izrāžu vadītāja Rita Krodere, no kuras bērnībā ļoti baidījos, tagad baidās no manis, jo esmu režisore (smejas). Tās ir kā divas paralēlas pasaules, vilciena sliedes, kas nekad nekrustojas – darbs ar aktieriem, kas bija nezināmi un nepazīstami, un šī it kā atgriešanās mājās.

Vai ar Liepāju arī vēl kas saista?
Mana mamma ir te, vecmamma ir te. Paradoksāli, bet, kad vasarās atskrienu uz Liepāju, mans ceļš ved caur "Rimi" uz mammas meža mājiņu, kur mēs vasarās apmetamies, vai arī otrs virziens – caur "Rimi" uz teātri, un nekāda Liepājas baudīšana nesanāk.

Ko mamma saka par meitas – režisores darbošanos teātrī?
Neko, paldies Dievam. Mamma vāc bērnus.

Ko vari teikt par savas radošās komandas cilvēkiem?
Patiesībā esam liela komanda un par savu komandu esmu neprātīgi laimīga. Scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu, ar kuriem kopā pavasarī taisījām "Tango" ("Tango bez asinīm", koncertstāsts Nacionālajā teātrī – irliepaja.lv), es saucu par saviem cīņu biedriem, un man ir milzīgs prieks par viņu dullumu – Aigars piekrita strādāt kopā minūtes laikā, Liene – divu minūšu. Arī ar slackline (staigāšana pa nostieptu lentu) treneri Uģi Čakaru strādājām kopā "Tango" iestudējumā – viņš ir viens no diviem cilvēkiem, kas mūs vada, kad lidojam pa gaisu. Arī pats var noiet pa striķi, kam viens gals piesiets pie viena debesskrāpja, otrs – pie cita. Kad zvanīju, lai aicinātu uz "Ķiršu dārzu", viņš bija Argentīnā. Ļoti priecājos, ka viņš ir te, Uģis arī teātrim daudz dod – viņa zināšana par drošību gan augstumā, gan visur citur, manuprāt, ir ļoti vajadzīgas. Vēl mums ir divi puiši no Maskavas – komponists Dmitrijs Marins, kurš ir vienkārši sapnis, viņš sēž mēģinājumos un raksta mūziku tieši tai izrādei, kas top, nevis kas izrunāta vai iecerēta. Arī izrādes ideja piedzima viņa dzīvoklī Maskavā, vienā naktī, kad par to runājām. Otrs ir horeogrāfs Aleksandrs Ļimins, kuru es uzaicināju pēc tam, kad sapratu, ka Inga Raudinga, ar kuru esmu gatava strādāt jebkurā diennakts laikā un iet izlūkos, netiek. Nolēmu, ja man jāņem horeogrāfs, ar kuru iepriekš neesmu strādājusi, tad lai ir krievu puisis, tāpat kā Čehovs. Aleksandrs ir profesionāls baletdejotājs, pēc tam izmācījies par aktieri, bet tagad jau ir gan horeogrāfs, gan režisors. Viņš, tāpat kā es, ir uz tādas robežas starp profesijām. Un, protams, esmu laimīga satikties šeit, Liepājas teātrī, ar tādu brīnumu kā gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis – apbrīnoju viņa māksliniecisko izjūtu un mieru!

Vai par režiju jau sen biji domājusi?
Ar Kristīni Klētnieci mēs skolā 12 gadus visus savus klasesbiedrus režisējām, un šī profesija nekad nav īsti no manis atkāpusies. Man, protams, bija nenormāla indeve visiem un sev pierādīt, ka būšu aktrise, bet vienmēr esmu zinājusi, ka gribēšu to darīt, jo teātris mani vienmēr interesējis visā kopumā. Tā pienāca gads, kad jutu, ka ir jāapstājas un jāsaprot. Bija mirklis, kad iekšēji likās, nē, šīs durvis ir ciet. Taču viss brīnumainā kārtā tomēr sakrīt un notiek...

Kā tu vienā vārdā raksturotu savu "Ķiršu dārzu" – kāds tas ir?
Es ceru, ka maģisks. Es ļoti mīlu teātra maģiju.