Ar Liepājas teātra aktrisi Karīnu Tatarinovu tiekamies maija pēdējā dienā, tūlīt pēc tam, kad ievēlēts jaunais Valsts prezidents.

Man patīk! Man ļoti patīk. Manuprāt, Edgars Rinkēvičs ir ļoti jaudīgs un spēcīgs, patriotisks cilvēks ar skaidru saprātu, kurš var prezentēt valsti. Zināšanas un iemaņas – gan valodas, gan diplomātiskās – viņam ir, un laikā, kad ir viss šis ārprāts ar Ukrainu, ar karu, ir izdarīta pareizā izvēle.

Sestdien, 3.jūnijā, koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" skanēs koncerts "Viena vieta uz brieža vēl brīva", kurā piedalies kopā ar Nacionālā teātra aktieriem. Kāds tas būs?
Scenāriju ir rakstījis Mārtiņš Egliens, līdz ar to viss ir diezgan smieklīgi un jautri. Un ne tikai mums aizkulisēs, bet arī zālē, vismaz

VEF kultūras pilī skatītāji bija pārsmējušies. Jācer, ka arī liepājniekiem ar humora izjūtu viss būs labi!

Būs jautri un, tā ka Zane Dombrovska, Dita Lūriņa un, domāju, es arī esam perfekcionistes, skanējums būs kā labākajos koros! Skanēs teātra izrāžu un kino dziesmas. Stāstīsim, no kurienes dziesmas nāk, arī par katru no mums tiks kaut kas pateikts.

Sadziedājušies esat jau sen?
Lielākoties tie ir mani kursabiedri, Nacionālā teātra aktieri Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbārdis, Dita. Pirmie, kas sākām kā "Drama" – Mārtiņš, Mārcis, Dita, es – dziedam kopā jau vairāk nekā divdesmit gadus. Koncertā būs arī Gundars Grasbergs, ar kuru kopā esam spēlējuši "Māsā Kerijā", un viņam ir brīnišķīga zema balss! Tad vēl Andris Bērziņš, kurš komentārus neprasa – viņš vienkārši atnāk un paņem savu. Vēl no meitām ir Zane, kuru es ievilku teātra vidē, spēlējām kopā "Ilgu tramvajā", un pēc tam viņa aizgāja mācīties aktieros. Bet tagad viņas profils ir skaņas dizains un māksla. Viņa ir veidojusi koncerta kopskanējumu un kopā ar mūziķiem arī dziesmu aranžijas.  Mums ir brīnišķīgi mūziķi!

Karīna Tatarinova dzied diezgan regulāri un dažādos formātos. Vai dziesma ir tāda īpaša mīlestība?
Mana pirmā izglītība ir kordiriģente, ko apguvu šeit pat, Liepājas mūzikas vidusskolā. Toreiz gan dziedāju tikai korī. Baidījos, bet Anita Garanča mani izvilka, pārstellēja balsi. Sākumā dziedāju izrādēs, lielkoncertos pie Maestro. Bija pa kādam solo koncertos, bet vairāk tādas kopdziedāšanas. Savas koncertprogrammas veidot sāku "Teātra observatorijā", jo repertuāram bija nepieciešama  koncertizrāde. Tad es arī uztaisīju – kopā ar dzīviem mūziķiem.

Tāds bija mans uzstādījums – dziedāšu, ko gribu, un tikai kopā ar pavadošo grupu. To esmu ievērojusi visus šos gadus.

Man pašai nav fonogrammas. Vienīgi, ja to prasa televīzija, vai tas ir kopā ar izrādi, vai ar "Dramu". Bet, tas, ko mēs saucam par "Plenēra apvienību" un kas ir mana lieta, tur nekad.

Kāds sastāvs ir "Plenēra apvienībai"?
Pamatsastāvs ir kontrabass, akordeons, ģitāra, perkusijas. Nemainīgi tajā ir Artūrs Noviks, akordeons, un perkusionists Ivars Kalniņš. Un, vai nu es viena, vai kopā ar Maiju Doveiku, kuru es pielauzu dziedāt pašā sākumā, "Teātra observatorijā". Liepājā sāku sadarboties Robertu Dinteru, un tapa "Čaklais. Cits" un "Orbīta. Čaklais". Pirms pandēmijas bija Muzeju nakts, un uz "Čaklais. Cits" bāzes uztaisījām "Orbīta. Čaklais". Tas bija uz teātra skatuves, un Roberts Dinters un Valdis Skarevičs tur uzradīja pilnīgi citu skaņu pasauli. Bija Dainars Albužis un Toms Streilis no Liepājas teātra ar savu gaismas un video pasauli, un jaunie aktieri ar savām etīdēm. Tas tika nofilmēts 360 grādu video, un drīz to varēs skatīties kādā no audio/video platformām. Jaunums ir sadarbība ar Miku Akotu, kurš tikko beidza Mūzikas akadēmiju un ir fantastisks mūziķis, ļoti liels talants. Mums ir programma spāņu valodā – es dziedu spāniski, pļāpāju latviski, viņš pavada un spēlē arī instrumentālos gabalus, pēc kuriem publika vienkārši kliedz sajūsmā.

Esi diplomēta aktrise, absolvējusi Kultūras akadēmiju, strādājusi vairākos teātros, mainot ik pēc sešiem gadiem.
Septiņiem, jo vēl paralēli turpinu kādu laiku spēlēt iepriekšējā vietā, kamēr izrādes netiek norakstītas.

Vispirms Nacionālais teātris, tad Gaļinas Poļiščukas "Teātra observatorija", pēc kuras kādu laiku biji brīvmāksliniece, un nu Liepājas teātris. Kāpēc tā?
Ja es rotēju uz vietas, neko jaunu negūstu, man paliek garlaicīgi. Man vajag visu laiku attīstīties. Nav tā, ka man tiek maz dots, man vienkārši vairāk vajag. Man vajag mēģinājumu, mēģināšanas procesu. Vispār procesu – kad viss attīstās, rodas, notiek. Pati izrāde man vairs nav tik interesanta, kaut gan arī tur nekas nav simtprocentīgi vienādi. Kad esmu uz skatuves, esmu iekšā līdz ausīm, bet man saistošāks ir mēģinājumu process. Ja to man kāds atņemtu, es būtu ļoti dusmīga.

Koncertā. Foto: Uģis Bērziņš.

No Nacionālā teātra tāpēc arī aizgāju, ka visu laiku deva diezgan līdzīgas vai vienādas lomas. Nu, nē. Aizgāju ārštatā, un tad pieteicās "Teātra observatorija". Kad "Observatorija" izbeidzās, tas bija sāpīgi. Tad bija izrāde Ģertrūdes teātriī, sadarbības projekts Dailes teātrī, vairāki "Dirty Deal Teatro". Un tad Liepājas teātris. Vispirms Regnārs (Vaivars – S.P.) uzaicināja uz "Klibais no Inišmānas", piekritu, jo man patīk Regnārs visos viņa veidos un izpausmēs.

Liepājas teātrī šis tev ir septītais gads. Vai atkal briest pārmaiņas? Varbūt šoreiz tā nebūs?
Es ceru, ka ne. Es vēl visu neesmu pateikusi. Pārmaiņas varbūt tādā nozīmē, ka man ir tādi lielāki izaicinājumi – "Medus garša", "Jasmīns" jaunajā sezonā. Un ir Liepājas Radio Teātris. Sākām to pandēmijas laikā. Direktors visiem atsūtīja e-pastus, ka gaida ierosinājumus, ko varētu darīt attālināti. Gāju garām "Rietumu radio", kurš tobrīd vēl bija, jautāju Dzintaram (Hmieļevskim – S.P.), vai viņš būtu ieinteresēts, un viņš teica "jā". Vienojāmies, ka teātris finansēs un radio atvēlēs raidlaiku. Vienojāmies arī ar latviešu dzīvajiem autoriem, ka, nemaksājot autortiesību atlīdzību, iestudēsim viņu darbus. Jo nebija jau no kā maksāt tobrīd! Tā tas sākās, un turpinās joprojām.

Šogad darbu pie "21.gadsimta mīlasstāsta" sākām diezgan savlaicīgi, jo tas paņem daudz laika – ja ir vairākas sērijas, tas ilgst gadu vai pusotru. Kamēr atrodi atbilstošu materiālu, kamēr veic dramatizējumu un saskaņo ar autoru, kamēr sagatavo, ieraksta, samiksē, muzikāli noformē. Tas ir vājprātīgs darbs, un ne tikai man, arī producentei Zandai Borgai, skaņu operatoriem Mildai Ziemelei un Ģirtam Siliņam un šogad mēs vēl to visu vizualizējām. Pirms tam, kad iestudējām Noras Ikstenas "Jaunavas mācība", Armands Kaušelis taisīja tādas foto sērijas, ar attiecīgajam laikam atbilstošu grimu, tērpiem, filtriem, piemēram,

20. – 30. gadu fotogrāfijas bija sēpijas toņos, 60. gadiem bija uzlikts graudiņš virsū, 90. gadiem – "ziepjutrauka" efekts.

Šajā reizē Krista Dintere un Diāna Lelis kopā ar saviem jauno mediju mākslas un dizaina programmas studentiem uztaisīja ne tikai skaņu, bet arī video. Ne videoklipu, bet drīzāk vizualizētas asociācijas un emocijas.

Viss, ko esam pa šien gadiem iestudējuši, atrodas Latvijas Radio arhīvā un ir klausāms jebkurā laikā. Arī caur teātra mājaslapu var iziet uz šīm audio izrādēm. Bet "21. gadsimta mīlasstāsts" sērijas ir noskatāmas arī platformā "YouTube".

Ja vēl par projektiem, tad 25.jūnijā astoto reizi braukšu līdzi Kārļa Kazāka velomūzikas piedzīvojumā. Šovasar būsim Vidzemē.

Kā jūties savās jaunākajās lomās "Kaijā" un "Medus garšā"? Vai Polīna un Helēna viegli nāca?
Polīna "Kaijā" nenāca grūti, viņa savu dzīvi nevada, pār viņas dzīvi valda citi cilvēki, apstākļi. Varbūt varētu atrast veidu, kā to vēl sāpīgāk parādīt. Grūtāk gāja ar Helēnu, jo tas ir personāžs, kurā ir kaut kas biedējošs, un tur vēl ir, ko darīt, kur augt šajā lomā. Bet ar teātri ir tā labā lieta, ka savu darbu nepārtraukti vēl var pilnveidot.

Vai no agrāk spēlētajām lomām ir tādas, kas tev vēl joprojām ir labā atmiņā?
Protams, Blanša "Ilgu tramvajā". Dublējāmies ar Rēziju Kalniņu. Man patika tas, ko teica Vija Kilbloka, ka tās ir divas dažādas izrādes, ko mēs spēlējam. Rēzijas Blanša bija tāds kailais nervs, kurai pasaule dara pāri. Es savukārt absolūti viņu nespēlēju kā sievieti, kuru pasaule sabradā.

Mana Blanša bija pilnīgi normāla, tikai apstākļu spiesta nonākusi nepareizā, neatbilstošā vidē, kur dzīvo pēc citiem likumiem,

ar citu domāšanu un vērtību sistēmu, un tur viņa pēkšņi šķiet galīgi kreizī. Karīna Tatarinova laikam sev teiktu – ej prom, sāc jaunu dzīvi citā vietā. Bet tas laikam ir raksturīgi depresijai, ka tu griezies tajā karuselī un tev ne spēka, ne saprašanas, kā tikt no tā ārā.

Man patika visas "Observatorijas" izrādes. Skarbs, ilglaicīgs un nepārejošs mēģinājumu process. Pēc tam Dailē Jurijs Djakonovs uztaisīja "Tetovēto Rozi", spēlējām tur abas ar Maiju Doveiku no "Observatorijas", un puiši bija no Dailes. Joprojām uzskatu, ka tā bija vienkārši ģeniāla izrāde. Jautājums, vai es Serafinu nospēlēju tā, kā Jurijs bija vēlējies. Tur bija arī zināma saistība ar Liepāju, jo es kā bērns biju redzējusi Krodera "Tetovēto Rozi" ar Ainu Jaunzemi. Neko daudz neatceros, tikai tādus uzplaiksnījumus, bet es apzināti gaidīju, kad būšu tajā vecumā, kad varēšu spēlēt Serafinu. Šo lomu gribētu vēlreiz spēlēt…

Patika arī Māte "Purva bridējā", tāpēc, ka man vienkārši patīk atrasties tur un man patīk ar Regnāru strādāt. Patika arī visas viņa trakās idejas un trakās izrādes, kas bija Ģertrūdes ielas teātrī.

"Mališ" pie Dmitrija Petrenko – ārkārtīgi mīļa izrāde, mīļš tēls arī mana Nastja. Ar Dimu man arī ļoti patīk strādāt.

Ditas Lūriņas "Ķiršu dārzs" patika. Visa tā radošā komanda. Es tur ielēcu, un mana loma bija maza, bet patika tajā visā būt. Tāpat kā "Igauņu bērēs" – nav jau nekāda loma, viena no sirēnām-apraudātājām. Bija jāiemācās kontrabasu spēlēt, akordeonu spēlēt, un mēs visu laiku esam uz skatuves, mums tur ir jābūt. Var teikt, ka šajā izrādē nav mazu lomu.

Kopā ar Mārci Maņjakovu. Foto: Uģis Bērziņš.

Vai jau zini savus nākamās sezonas uzdevumus teātrī?
Būšu divos iestudējumos pie Dimas Petrenko, un, iespējams, būšu pie Valtera Sīļa. Un šovasar

sadarbībā ar Valmieras teātra festivālu Dima taisa izrādi par pusaudžu pašnāvības tēmu.

To raksta Nils Sakss Konstantinovs, un esam tur trīs aktieri – es, Kintija Stūre un Valts Skuja.

Edgars Pujāts savu apaļo jubileju sagaidīja ar monoizrādi. Vai Karīna Tatarinova 50 gadu jubileju sagaidīsiet kaut kā īpaši?
Nezinu. Bet, ja būs, tad nekas vērienīgs, plašs un speciāli taisīts. Vispirms jau es nekad nesvinu īstajā dienā. Kamēr biju frīlansere, vairākus gadus pēc kārtas sanāca koncerti 29.oktobrī, dienu pirms manas dzimšanas dienas. Pēc tam es jau apzināti taisīju tieši 29.datumā. Un, tā kā mani kolēģi ne vienmēr tiek tajās dienās, tie bija nakts koncerti, respektīvi, Maija Doveika nospēlē izrādi vai Aija Vītoliņa nodzied koncertu, un tad nāk pie manis, un mēs kaut ko kopā padziedam.

Būtu baigi forši, bet nezinu, vai izdosies. Ja izdosies, varēs nākt uz koncertu. Ne jau lai svinētu kaut kādu tur jubileju, bet lai kopā padziedātu. Jo ko tur svinēt? Kāds tur mans nopelns?

Šis ir Dziesmu svētku gads – kā izjūti šos svētkus?
Pirmo reizi laikam nepiedalīšos Dziesmu svētkos. Saskaitīju, ka kopš mūzikas skolas laikiem esmu piedalījusies desmit lielajos Dziesmu svētkos – skolēnu, studentu vispārējos. Vai nu korī dziedājusi, vai Dziesmu svētku nedēļā novadījusi kādu no mazajiem koncertiem. Esmu arī palīdzējusi kā brīvprātīgā vienkārši, lai būtu klāt lielkoncertā. Bet tad es sapratu, nē, tas nav priekš manis, man vajag dziedāt korī. Un iepriekšējos Dziesmu svētkos es dziedāju, jo mans foršais draugs un skolasbiedrs Gints Ceplenieks paņēma mani korī, lai arī nebiju piecus gadus gājusi uz mēģinājumiem. Man kā kordiriģentei joprojām visas dziesmas, kaut nakts laikā pamodinot, zināmas no galvas. Šoreiz man atkal piedāvāja dziedāt korī, bet apzināti atteicos.

Sapratu, ka nav godīgi pret tiem, kas diendienā dzied mēģinājumos un svīst skatēs, bet es darba dēļ to nevaru.

Ļoti gribētu deju koncertu redzēt. Vienu gadu aizvedu uz turieni savu draugu ukraini. Kad viņš ieraudzīja, kā dejotāji tur ķemmējās cauri, veidojot visus tos zīmējumus, bija tik pārsteigts, ka bez valodas palika, parunāt nevarēja. Tas bija tik jaudīgi. Protams, gribētu būt arī dziesmu lielkoncertā. Bet man ir sajūta, ka tikšu gan uz vienu, gan otru.

Koncertā. Foto: Uģis Bērziņš.

Kāda ir labākā atpūta tik aizņemtam cilvēkam, kāda esi tu?
Ceļojumi. Tikko biju! Pilnīgi spontāni aizbraucu uz Tallinu. Tas, kā es medīju Grebenščikova koncertus, arī kaut ko liecina par mani. Medīju jau divdesmit gadus, jo man allaž vai nu izrāde ielikta vai mēģinājums, un es netieku un netieku. Kad viņš bija Liepājā, cerēju, nu gan noklausīšos, bet koncerts iesākās ar 40 minūšu kavēšanos, un es dzirdēju tikai pirmo daļu, vajadzēja skriet uz mēģinājumu. Mans kursabiedrs Varis Piņķis pat tad, kad strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, kur viņiem izrādes pāri galvai, uz Borisa Grebenščikova koncertu vienmēr tika! Tāpat man iet ar "DakhaBrakha". Nu vienkārši bēda! Cik reižu viņi Latvijā ir bijuši, es netieku. Pat Liepājā! Viņi atbrauc, un man ir izrāde. Bet šoreiz es aizbraucu uz Tallinu! Vienkārši aizbraucu uz Tallinu! Tas bija fantastiski. Vispirms jau koncerts. Programma, protams, skarba, šajos laikos, tā vairs nav tas uh – izklaidējošais, paraujošais  karuselis, kā iepriekš. Bet tik un tā tas ir kaut kas, ļoti jaudīgs, un es apbrīnoju, kā četri cilvēki ar minimālistiskiem paņēmieniem rada mūziku, rada kosmosu. Tad es vēl aizgāju uz Telliskivi, Tallinas radošo kvartālu, un tur fotogrāfijas muzejs, izstādes. Man vienkārši jumtu norāva. Izstaigāju arī "Kumu", paklīdu pa ielām. Cik nav būts Tallinā, bet pilsēta ir mainījusies, tas pats tirgus. Domāju, kāpēc es ātrāk neatbraucu!

Tas man dod atpūtu, restartu. Ceļojumi. Man vēl ir cerība šovasar tikt kalnos – 35 kilogramu uz muguras un stupāju augšā. Lauki. Es braucu uz Skatri. Abas ar mammu sabakstījām tur šodien gurķus. Mans suns tur ir laimīgs.