Rakstniece, dzejniece un māksliniece Andra Manfelde 
pati rūpējas arī par savu grāmatu izdošanu un publicitāti, db.lv raksta publiciste Vēsma Lēvalde.

Gada laikā biedrība "Literatūras kombains" izdevusi trīs Andras Manfeldes grāmatas – "Adata" (otrais izdevums), Ceļojums uz mēnesi un tikko – skarbo Latvijas sieviešu likteņstāstu Anglijā "Dzimtenīte". Pirms tam vairākas grāmatas nākušas klajā kā autorizdevumi.

"Iznāk, ka ar izdevniecību jeb izdevējdarbību es radu pati sev darbu. Iztikt tikai ar radošo būtu grūti," db.lv atzīst Manfelde.


Rīcības cilvēks

Lai arī Latvijā valda stereotips, ka literāti ir no reālās dzīves atrauti mākslinieki, kuri nomirst badā, ja valsts viņus pilnībā neuztur, realitātē daudzi no viņiem ir līdz zinātniskajiem grādiem aizcīnījušies teorētiķi vai aktīvas rīcības cilvēki, kuriem nav sveša arī mazo uzņēmēju sūrā ikdiena.

Andras Manfeldes tekstiem piemīt izteikta emocionāla atraisītība un tiešums, taču tās nav īpašības, kas raksturīgas biznesa videi. Par spīti tam, izdevējdarbībā viņa sevi parādījusi kā mērķtiecīgu un pragmatisku rīcības cilvēku, kurš skaidri zina vēlamo rezultātu, plāno katru soli un apzinās māksliniecisko kritēriju «sarkanās līnijas». Valtera un Rapas kafejnīcā Liepājā, kur notiek intervija, pavisam nejauši ienāk Kurzemes biznesa inkubatora (KBI) valdes loceklis Atis Egliņš-Eglītis. Īsa iepazīšanās, divi teikumi un Andras izdotā "Dzimtenīte" jau ir inkubatora pārstāvja rokās, tiek norunāts randiņš, lai pārrunātu sadarbības iespējas.

"Literatūras kombains" pagaidām ir biedrība, taču nav izslēgts, ka jau pavisam drīz juridiskais statuss mainīsies un KBI papildinās jauna kapitālsabiedrība. Viens no inkubatora atbalsta veidiem, kas ieinteresējis. Manfeldi, ir atbalsts produkta mārketingam.

"Īstenībā citreiz mani riktīgi kaitina, ka, gadās, cilvēks izdod grāmatu un, kad tā gatava, attopas – ai, gribas, lai ir pārdošanā... Vārdu sakot, pilnīgi neprofesionāli, nepadomā lielās prioritātes, savas vēlmes, mērķus, bet sākumā izdara un tad saprot – oi, es nevaru to visu pārdot (jeb – dziļākajā nozīmē – darīt zināmu plašam lasītāju lokam), jo man nav juridiska statusa. Nu tad ko, jāstāv tirgū ar grāmatām!" viņa stāsta.

Tātad arī radošas uzņēmējdarbības pamatā, uzskata "Literatūras kombaina" dibinātāja, pirmām kārtām, vajag apzināt savus mērķus.


Nauda nav galvenā

"Grāmata nesākas ar naudu, tas patiešām tā. Ne tikai tādēļ, ka sākas ar vārdu un ideju, bet arī, lai sameklētu naudu, man bieži vien ir jau gatavs vai teju gatavs makets, lai būtu «uzskates» materiāls," stāsta Manfelde. 
Lai grāmatu varētu turēt rokās, vajag autoru, redaktoru, izdevēju, mākslinieku, maketētāju, korektoru un pārdevēju, viņa uzskaita. 
Pēdējie divi gan esot patiešām tehniski amati. "Ja es šajā uzskaitījumā aizpildu trīs pozīcijas – rakstniece, izdevēja un māksliniece, iznāk ekonomiskāk un, galvenais, tuvāk ideālam, tuvāk tam, kā esmu iecerējusi," viņa atzīstas.

Patiesībā viņa vēl ir arī mamma bērnudārza vecuma meitai, un viss kopā sanākot vairāk nekā pilnas slodzes darbs. 
"Manā gadījumā labums ir tas, ka es redzu kompleksā, no teksta izaug dizains un no pašas teksta arī tas, ko mārketinga valodā sauc par publicitātes darbībām. Esmu bijusi uz grāmatu tirdziņiem, un atšķirība starp tiem pārdevējiem, kas pārdod grāmatu, ko viņi lasījuši, pārdzīvojuši, kas pārzina literatūras procesu un kontekstu, patiešām dramatiski atšķiras no tiem grāmatu pārdevējiem, kas tirgo preci vai nostāv aiz letes paredzētās stundas," uzsver literatūras kombainiere.

Rakstnieces darbs beidzas, kad manuskripts iesniegts redaktoram, taču tad sākas mākslinieces darbs. Visi labojumi manuskriptā jāpaveic līdz brīdim, kad to iesniedz maketētājam. 
Kaut kur pa vidu jāatrod nauda.

"Vispār nevaru ar to visu lielīties, jo gadās, ka no manis neatkarīgu apstākļu dēļ process iekavējas. Šogad Kultūrkapitāla konkurss notika trīs nedēļas vēlāk un grāmatas, arī "Dzimtenīte" iznāca decembra pirmajās dienās, kas ir krietni par vēlu, jo pirmssvētku burzmā grāmatas atklāšana neizskanēs."

Tāpēc "Dzimtenītes" atvēršana plānota tikai janvārī. 


Sāka ar dāvanu

Pirmā grāmata, kuras izdošanu panāca Manfelde, bija viņas auklējamā bērna – deviņus gadus vecā Stefana Ezras Dimitera dzejoļu grāmata "Dzīvi var ispīpēt". Tā iecerēta kā dzimšanas dienas dāvana. Noformējumu palīdzējis veidot Krusta skolas naivists Juris Mihels.

"Aiznesu uz izdevniecību "Neputns" gatavu maketu. Viņi bija tā pārsteigti, ka... pieņēma," atceras Andra. Kad tapa "Sirds pasaka", grāmatas izdošanai naudu piešķīra Tukuma dome.

Togad mainījās PVN likmes, izdevniecībās valdījis apjukums.

"Sapratu – vai nu es naudu pazaudēšu, vai jāizdod pašai. Un es varu ļoti ātri mobilizēties," viņa stāsta.

Atsauksmes bija labas, un tas iedrošināja. Padomā ir lielāks projekts – dzejas krājums, vēl citas idejas. Tomēr nauda grāmatniecībā nevar būt svarīgākais, jo esam maza tauta, uzskata Manfelde.