Pavirši izstaigājot Andas Poikānes un Edmunda Lūča (1959 - 2017) izstādes galerijā "Romas dārzs" nav iespējams apjaust to, cik milzīgs darbs ieguldīts, radot un iekārtojot šīs ekspozīcijas. Anda Poikāne atver pamatīgu mapi ar skicēm, piezīmēm, kas sakrājušās gada garumā, gatavojoties personālizstādei Liepājā, "Romas dārzā". Runājot ar mākslinieci, kļūst skaidrs, ka nekas no izstādē "442 stundas" skatāmā nav nejaušs, visam ir dziļš un pamatīgs skaidrojums. Kā saka māksliniece – vismaz domās šīm 442 stundām ir iziets cauri. Klausos Andas Poikānes stāstos un mēģinu iestarpināt arī kādu jautājumu.


442 stundas, jo, ejot kājām, tik daudz laika vajag, lai sasniegtu Romu. Kāpēc tieši Roma?
Tengiza Abuladzes filmā "Grēku nožēlošana" galvenā varone uzdod retorisku jautājumu: "Kam vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu?" Vai svētnīcu. Vai templi.

Quo vadis jeb – kurp ej? Vēl viens jautājums, un arī stāsts par apustuli Pēteri, kurš, bēgot no Romas, jo viņam draudēja piesišana krustā, vietā, kur tagad atrodas baznīciņa, sastapis Kristu un jautājis – "Kungs, kurp ej?", un Kristus atbildējis – "Es eju uz Romu, lai mani otrreiz sit krustā". Šie Kristus vārdi pamudinājuši Pēteri, un viņš griezies atpakaļ uz Romu, kur pats ticis piesists krustā.


Neesmu Romā bijusi, tādēļ visa izstāde ir ceļojums uz iedomātu vietu. Kā savā grāmatā "Neredzamās pilsētas" raksta Italo Kalvino "...Ikviens cilvēks savā prātā nēsā pilsētu, kas veidota tikai no atšķirībām, pilsētu bez tēliem un bez formas, un tad atsevišķās, konkrētās pilsētas to piepilda..." Šo izvēlēto galamērķi meklējot, mēģināju aptvert, kas mudina apmeklēt Romu.


Nonācu pie pārdomām, ka ceļošana ir iekšējs process, ko papildina impulsi no ārpuses.


Izstāde "442 stundas". Foto: Iveta Pērkone.


Ceļš līdz jūsu un Lūča izstādei "Romas dārzā" izvērtās garš.
Jā, izstādēm bija jānotiek aprīlī. Bet pa vidu uznāca karantīna. Ja būtu gājuši kājām, marta vidū mēs savā virtuālajā domu ceļojumā nonāktu Milānā, līdz izstādei būtu divas nedēļas un mēs būtu palikuši tur, Lombardijas reģionā, pašā karantīnas vidū, un piedzīvotu, ko nozīmē šīs pasaules histērija. Taču arī tas noteikti piederas pie šī ceļojuma uz Romu.


Tā gadījies, ka "442 stundas", šis iedomu ceļojums uz Romu izvērties īpaši aktuāls. Izstādei pienāktos atbilstoša publicitāte.
Kopš biju Parīzes rezidencē, – tas bija 2013. gadā, tas bija tik liels pienesums manai personīgajai uztverei, ka man pilnībā pārtrūka jebkāda interese par publicitāti. Tas varbūt ir pretējais tam, kāpēc tevi sūta uz Romu – lai tu kļūtu slavens. Bet, kad tu aizej uz Romu, tu saproti, ka pāvests ir cilvēks... Vispār stāsts bija tāds – Parīzē, naktī, uz tilta es satiku vienu Berlīnes galeristu. Saruna bija apmēram šāda: "Ar ko nodarbojaties? "Esmu tēlniece un veidoju skulptūras, esmu te pēdējās dienas, drīz braukšu mājās" "Bet jūs taču zināt, ka māksla sākas tur, kur esat jūs". Līdz ar to – ja mākslas sākas tur, kur esi tu, tev nav nepieciešams vairs kaut kur braukt un vest to mākslu.


Man šķiet, ceļojums uz sevi – iekšēju dārzu, pilsētu, telpu – ir aktuāls vienmēr, bet ārēju apstākļu saasinājums ir dažreiz spēcīgs pamudinājums tā virzienā.


Ekspozīcija galerijā "Romas dārzs". Foto: Iveta Pērkone.


Jūs ilgi esot vajadzējis pierunāt. Bet, kad ieradāties, tad ar veselu komandu.
Es bieži aizeju uz saimniecības preču veikalu, teiksim "Depo", un skatos uz papīriem lielos ruļļos. Tie man liekas ļoti aizkustinoši, un es viņus labprāt izmantoju. Jūs jau redzējāt, cik brīnišķīgi var izmantot melno jumta papi, cik tas ir skaists un rosinošs materiāls! Un to visu palīdzēja iekārtot Margarita Budze. Arī sadarbība ar videomākslinieku Raiti Vulfu ir ļoti ilgstoša. Gandrīz visas pēdējo gadu izstādes ir veidotas ciešā sadarbībā ar viņu. Raitis ir "ceļojuma biedrs", operators, montāžas autors. Izstādē "442 stundas" izmantoti  video darbi nerealizētai izrādei. Esmu ļoti pateicīga par Raita atsaucību un ieguldījumu daudzu lielisku projektu realizēšanā. Es to sauktu par patiesas draudzības izpausmi redzamā veidā.

Vispār visi mani projekti drīzāk ir savstarpējas mīlestības pienesums.

Draugu un vistuvāko, vispirms jau manu un mana brāļa un māsu bērnu. Tas nav viena cilvēka darbs. Es varu uztaisīt skulptūru, bet viena pati es viņu nevaru pacelt un iedabūt krāsnī. Kad ir nodedzināti, tad jā, bet uz krāsns platformas nevaru uzcelt ne čiekuru, ne lauviņu, ne nimfu.


Anda Poikāne ar saviem darbiem. Foto: Didzis Grozds.


Kāpēc gribējāt, lai ceļā uz Romu jūs pavada tieši Edmunds Lūcis?
Tāpēc, ka, ieliekot kartē atzīmi Liepāja – Roma, ceļš iet garām Venēcijai. Edmunds ir mani aicinājis pievienoties gleznotājiem ceļā uz Venēciju. Viņa radošums un aizrautība mani aizkustināja.


Un Lūča izstādes nosaukums ir "Venēcija".
Jā, un sakarā ar to, ka Venēcija ir pa ceļam, ir ļoti forši, ka man beidzot izdevās izrādīt tādu manu mīlestības žestu savam draugam.

Kā jūs satikāties? Jo šī nav pirmā jūsu kopīgā izstāde – kā jau tika minēts, 2004. gadā jums galerijā "Klints" bija kopīga izstāde "Ieelpot silti".
Edmunds jau bija sācis savus meklējumu ceļus, un viņš ļoti mīlēja arī Latvijas mākslu. Mums toreiz Vecrīgā blakus antikvariātam bija maza darbnīciņa "Artelis", un arī Edmundam pašam bija darbnīca – mēs par viņu jau daudz ko bijām dzirdējušas, viņš viskautko tādu traku tur darīja. Vienreiz viņš, ejot uz antikvariātu, kur, protams, meklēja gleznas, ieraudzīja, ka mums logā stāv skulptūriņa. Edmunds ienāca un ļoti gribēja satikt autoru, bet manis tur tobrīd nebiju.


Tas bija jūsu darbs?
Jā, tas bija mans darbs. Jau nākamajā dienā Edmunds bija klāt.


Viņš bija uzvilcis baltu kreklu un teica, ak, Dievs, es jūtos, kā iemīlējies –

iemīlējies tādā pašā nozīmē kā iemīlējies Venēcijā. Viņš ieraudzīja šo darbu, un tajā brīdī tā autors bija viņa domubiedrs, un, ja tas ir tajā brīdī, tad tas ir uz mūžu.


Tieši tā, kā Edmunds teica, 2005. gadā Rīgā, Melngalvju namā, atklājot savu izstādi un atzīstoties, ka ir iemīlējies Venēcijā: "Tad, kad cilvēks ir jauns un pirmoreiz iemīlas, tanī brīdī viņš piedzimst kā cilvēks, un viņam gribas ar šo mīlestību dalīties. Bet tanī brīdī viņš arī bijās, jo viņš redz, ka apkārtējie mīlestību saprot savādāk, varbūt saprot galīgi šķērsām. Viņam saka, tu esi Monteki jeb varbūt viņam saka – tu esi Kapuleti. Un ir tikai viens draugs, kas īstajā brīdī saka to, ko jaunais cilvēks grib dzirdēt, un tas parasti paliek draugs uz mūžu".


Es nemaz tik ļoti atvērta nebiju, bet... Tā viņš darīja ar cilvēkiem, ko atklāja. Sākumā liekas, tas ir ārprāts, tāpēc, ka tas mazliet sagroza tavu ikdienišķo priekšstatu par to, kā varētu būt – tā lēnām un prātīgi. Distance starp to, kamēr mēs pazīstamies un tūlīt sākam kaut ko darīt, ir... Pēc pāris mēnešiem viņam bija sarunāta izstāde Kleina galerijā – salīdzinoši atklāts skatījums uz sievietes augumu. Bet viņš to darīja ar tādu mīlestību! Droši vien viņš to redzēja arī manās skulptūrās – izstādē bija viena liela skulptūra pa vidu un mazas sieviešu figūriņas. Nosaukums bija "Ieelpot silti". Ko nozīmē ieelpot silti? Vispār – cilvēcību, patiesu mīlestību. Un es domāju, tas ir redzams arī tajā darbā ar bērniņa dzimšanu, kas nav mans, bet Edmunda, lai arī filmēja mani (3 minūšu filmiņa "GOD"*, Lūcim veltītās izstādes "Venēcija" daļa – S.P.), tāpat vēlāk tajā, ko es pati esmu darījusi. Viss ir saistīts ar šo "ieelpot silti". Vai "izelpot silti", vienkārši darīt visu ar patiesu mīlestību. Tas arī Edmundam bija visraksturīgāk: viņš bija daudzkārt pretrunā ar populāro priekšstatu, bet visu laiku mēģināja elpot šo silto gaisu.


Andas Poikānes keramikas balodis. Foto: Didzis Grozds.


Lūcis ir rīdzinieks, taču vairākkārt bijis Kleina plenēru dalībnieks. Kāda ir jūsu saistība ar Liepāju?
Liepāja ir mana vecmāmiņa un mans vectēvs. Viņi dzīvoja Liepājā. Vecmammu sauca Marta Štolcmane, un viņa dziedāja folkloras ansamblī "Saknes", bija tā sirds un dvēsele. Liepājā es mācījos gan vidusskolā, gan mākslas skolā, un tādēļ, uzzinot šo stāstu "Kurp ej?", man tas ir drusciņ kā atgriezties atpakaļ Romā, kaut arī tu gribētu no viņas aiziet prom.


Bet, ja nu es atgriežos šajā Romā, kas ir Liepāja, tad ar ļoti lielu pateicību pret visu, kas ir radījis mani tādu, kāda es esmu šodien. It sevišķi


es ļoti gribētu, lai mani skolasbiedri varētu atnākt un pabūt kādas divdesmit minūtes ceļojumā uz savu iekšējo telpu, uz savu iekšējo atvērto Romu.

Un atgrieztos ar dzidra avota un nevainības garšu. Jo Romas dārzs ir gan karsts, gan smaržīgs ar saldiem ziediem, gan arī tur laikam varēja notikt slepkavības un sazvērestības... Ļoti gribētu, lai atnāk mans vidusskolas skolotājs Helvijs Valcis un ceru, ka arī tiem, kuriem nav sanācis atbraukt uz Dunalku, kad mēs tur kaut ko taisām, te būs vieglāk atnākt.


Anda Poikāne ar speciāli izstādei "442 stundas" veidoto teraktotas čiekuru. Foto: Didzis Grozds.


Kāda loma ir bijusi Dunalkai jūsu dzīvē?
Dunalka ir mūsu dzimtās mājas. Manas, māsu un brāļa. Mums ir ļoti forša ģimene, un ģimene ir arī mūsu veids, kādā var šajā sabiedrībā parādīt kaut kādas vērtības. Kas attiecas uz izstādēm un manu radošo darbību, tad es uzskatu, ka manas māsas un brālis (Gatis Griezītis, Liepājas Olimpiskā centra vadītājs – S.P.) nemitīgi un pastāvīgi ir šo projektu dalībnieki. Neviens projekts nav realizējies bez Ivetas "Krastmaļu sēklu" palīdzības. Tāpat kā bez Vaidavas un Rolavas keramikas un manas otras māsas Lienes (Liene Griezīte, arhitekte – S.P.) pastāvīgas rociņas turēšanas.


Kas ir "Krastmaļu sēklas"?
Tas ir manas māsas uzņēmums, liels lauksaimniecības uzņēmums, kurā iesaistīta visa Ivetas ģimene. Ar viņiem tas jau ir trešajā paaudzē, jo arī mūsu vecāki bija agronomi. Līdz ar to mums ir, kur pieturēties pie zemes.


Teicāt, ka arī Dunalkā notiek izstādes.
Jā, es uzskatu, ka mākslai ir jābūt arī ārpus Rīgas. Un es arī zinu, ka ļoti augstvērtīga māksla, par kuru cilvēki pat iedomāties nevar, domājot, ka tāda var būt tikai Parīzē, Berlīnē vai Ņujorkā, ir arī no centra ļoti tālās vietās. Viss jau atkarīgs, kā mēs to novērtējam. Vai to novērtē kāds cits, vai mēs paši esam novērtējuši. Lietuvieši, piemēram, galerijas vadītājai bija teikuši, ka "Romas dārzā" ir labāk nekā viņu slavenajā "MO" mākslas centrā. Pērn rīkojām izstādi Viļņā, uz kuru atnāca vēstniece un pārsteigta teica: "Bet jums taču te ir kā Venēcijas biennālē!"


Protams, ka mums ir tā, kā Venēcijas biennālē! Tikai jums ir jāuzticas, ka tā ir.

Daudz kas ir atkarīgs arī no budžetiem. Bet ir ļoti jauki un tā ir ļoti forša sadarbības forma, kad pieslēdzas cilvēki ar dažādiem talantiem, – vienam ir galerija, vienam ir talants organizēt, vienam – veidot un vienam – dziedāt. Un visi šie talanti sanāk kopā un veido kaut ko, ko cilvēki pārdzīvo kā mākslas darbu. Tas tiešām ir ļoti cildeni, ka cilvēki tā, savstarpēji, ziedo savus resursus.

Vai jums patīk veidot lielās māla jeb terakotas skulptūras?
Tās prasa milzīgu spēku. Skulptūras ir ar tukšu vidu, un ir jābūt lielām prasmēm formas izjūtā. Tehniski ir ļoti sarežģīti uzbūvēt lielu skulptūru no keramikas materiāla. Bet Indijā tādas taisa. Tur var arī zirgu no keramikas uztaisīt, viss ir atkarīgs no krāsns izmēra. Viņi uzbūvē tādu, un sanāk pat četrus metrus augsts zirgs. Manas skulptūras ir apmēram cilvēka augumā, jo krāsns izmērs ir 1, 60 metri. Puisis ar mežragu ir pati lielākā skulptūra, ko varēja dabūt krāsnī iekšā. Bet Vaidavas keramikas fabrikā ir ļoti laba krāsns, un mums ir ļoti laba sadarbība. Ceru, ka man netiks liegta iespēja piedzīvot vēl kādu skulptūru. Savukārt mazos darbus ļoti atsaucīgi nodedzināja Marutas Raudas porcelāna darbnīcā, kur ir ļoti piemērota krāsns.


Skulptūra "Romas dārzā". Foto: Iveta Pērkone.


Tāpēc, ka māls ir sarežģīts, ķērāties pie papīra?
Man sagādā prieku jebkādas spēlēšanās ar formu, un es biju ļoti priecīga atklājot, ka tas, ko var izdarīt ar papīru, līmi un stiepli, var man palīdzēt šajā rotaļā. Beidzot es varēju uztaisīt zirgu! Pirms dažiem gadiem biju to uztaisījusi Aizputē, kur mani ļoti atbalsta "Mētras māja". Tur izcēlās ugunsgrēks, un tas bija ļoti skaudrs pārdzīvojums īpašniekiem, bet manu zirdziņu iznesa laukā, uguns to neskāra. Valda Drulle teica, ka ļoti centušies izglābt. Taču atbrauca ugunsdzēsēji un uzlēja ūdeni, un no mitruma tas sadalījies un sabrucis. Uztaisīju vienu citu zirdziņu – Cēsīs bija izstāde "Litānija", un pērn līdzīga izstāde, kurā bija izmantoti papīra objekti, man bija galerijā "Grata", Rīgā. Nosaukums bija "Paēna", un šo izstādi bija ievērtējis un nominācijai "Kilograms kultūras" izvirzījis raidījums "100 g kultūras". Tas bija ļoti patīkami, jo


šādas mazas izstādes ir grūti pamanīt un tām šķietami nav lielas nozīmes, bet atsevišķa cilvēka pārdzīvojumā tām ir nozīme.

Papīra augi, kas bija izstādē "Paēnā", ļoti atgādina bērnības atmiņu – kad tu esi maziņš, suņuburkšķi ir tavu acu augstumā, tu vari viņus pacelt un nēsāt, tie ir tik viegli. Tas izmantots 20 minūšu garajā video, kas ir šajā izstādē "Romas dārzā".


Izstāde "442 stundas". Foto: Iveta Pērkone.


Man ir liels prieks, ka es atklāju papīru. Es joprojām par to ļoti priecājos. Ja man spontāni ir nepieciešams kaut kas liels, es to uzburu.


Skatoties tikai skulptūru attēlus, ir ļoti grūti atšķirt, vai tās ir lielas vai mazas, kura liela, kura maza.
Ļoti skaisti, ka mazs un liels ir viens. No filozofijas aspekta tas ir brīnišķīgi – zvaigznes un šūnas mikrosistēma ir gandrīz vienādas! Tu sāc skatīties iekšā, un, jo vairāk skaties, jo vairāk tur ir zvaigžņu. Dažreiz es arī izmantoju šo pārnesumu, tāpēc, ka man ļoti patīk, ka lielas skulptūras maza skulptūriņa ir kā viņas otrs "es". Uz šo mani iedvesmojušas ikonas. Ikonu glezniecībā ir tāds attēlojums, ka ir lieli un ir mazi tēli, un dažreiz Kristus bērniņi ir ļoti ļoti mazi, lai parādītu šos mērogus.


Izstādē viena un tā pati skulptūra ir gan liela, gan maza. Nav saprotams, kas tad bija vispirms – vista vai ola?
Tieši tā tas ir, tik nenosakāmi.


Daļa ekspozīcijas ir "iznesta" ārā, "Romas dārzā" – vai nav bail, ka skulptūras kāds jauši vai nejauši var sabojāt?
Nē! Tas mani nemaz neuztrauktu! Nemaz! Tieši otrādi – es ļoti gribētu, lai bērni apsēžas uz lauviņas.


* Edmunda Lūča 2012. gada darbs (montāža un operatora darbs Raitis Vulfs), 2013. gadā tā papildināja 55.Venēcijas biennāles izstādi "Personal Structures", kas notika "Palazzo Bembo", Venēcijā.