Tirdzniecības nama "Kurzeme" pirmajā stāvā durvis vēris gastrobārs "River". Sarunā ar tā īpašnieci Aliju Kukīti ne tikai par to, ko nozīmē vārds "gastrobārs".

Sāksim tomēr ar "gastrobāru". Kāpēc šāds nosaukums un ko īsti tas nozīmē?
Kāpēc gastrobārs? Tāpēc, ka nosaukums "restorāns" man jau sen šķiet stipri novazāts. "McDonald's", "Hesburger" – katra vieta sevi sauc par restorānu.

Man tomēr ar vārdu "restorāns" vairāk vai mazāk saistās "Vincents". Pat "Trīs pavāri" jau ir mazliet kičīgāka vieta.

Restorānā ir jābūt viesmīlim ar stīvo apkaklīti un, kad tu ienāc un apsēdies, no šķīvja uz visām pusēm jābūt saliktiem instrumentiem, un arī sajūtai ir jābūt mazliet "stīvai". Restorāns ir vieta, kur tu atļaujies aiziet varbūt reizi mēnesī.

Turklāt – mēs atrodamies lielveikalā, un, kaut arī ir atsevišķa ieeja, lielveikals nav īstā vieta restorānam.

Gastrobārā ir divas puses – ir šis "gastro", kas nāk no vārda "gastronomija", kur varēja nopirkt visu, un ir bārs. Ēdiens un bārs.

Manuprāt, Liepājā nav tādas vietas, kur būtu labs ēdiens un arī labs bārs.

Bet vārds "gastrobārs" nav mans izgudrojums, Rīgā jau ir vairākas tādas vietas, un viens no nosacījumiem tajās ir, ka jābūt internacionālai virtuvei.

Ko piedāvā gastrobārs "River"?
Uzsvars ir uz itāliešu picu. Mums ir burgers – ar gaļu, kas cepta uz ogļu grila, arī gandrīz visus pārējos ēdienus gatavojam uz šī grila.

Un bārs?
Lai klients mums piedod, bet bārs vēl top! Otrdien Reinis Kuncītis pabeidza metāla detaļas, lai varam uzlikt bāra leti, bet dzērienu sortiments vēl nav tik plašs, kā gribētu. Tā kā šobrīd nav ārzemju tūristu, tad sortiments ir vairāk piemērots liepājniekam.

Gribat piesaistīt ārzemju tūristus, bet, vai tikai?
Klientu loks var būt visplašākais, no jauniešiem līdz pensionāram! Jauniešiem vairāk varētu būt pica un burgers, lai arī redzu, ka picas un burgerus ēd arī mana vecuma klienti.

Strādājam ar cilvēkiem "no ielas", mazāks akcents ir uz banketiem.

Cenu līmenis?
No četriem līdz 19 eiro. Ir klienti, kas saka – dārgi. Taču nekad nebūs iespējams piedāvāt labu produktu par lētu cenu.

Strādājam pilnībā ar svaigu produkciju! Mums saldētava ir tikai saldējumam un garnelēm.

Kā sadzīvojat ar lielveikalu?
Mums ir katram savs darbalaiks. Esam vienojušies, ka regulējam savu darba laiku tā, kā mums nepieciešams.

Gastrobāru sākotnēji bija plānots atvērt 1. aprīlī. Taču jau pērnajā decembrī, parakstot līgumu, "Kurzemes" direktore teica: "1. aprīlis? Tu esi drosmīga!" Un arī man ienāca prātā – kaut tikai nesanāktu kāds aprīļa joks! To, ka šis joks būs "Covid-19", kas visu nobremzēs, nevarēju iedomāties. Paldies "Kurzemes" īpašniekiem, ka šajā laikā samazināja nomu uz pusi – gan "Upe~lei", gan gastrobāram!

"River" interjeru gribētos saukt par gaumīgu.
Mums ir ilgstoša sadarbība ar mākslinieci Zigrīdu Atāli, kura pērn saņēma titulu "Gada sieviete dizainā". Viņa veidoja interjeru gan "Upei", gan "Upe~lei", un arī gastrobāram.

Zigrīdai ir daudz talantu, un viens no tiem – fantastiska telpas izjūta un spēja no mazas vietas uztaisīt lielu.

Nav vairs nekādu aizkaru, tumšu stūru, varam vienlaikus uzņemt 60 cilvēku. Kad paņēmām "Upe~li", tur bija 20 vietas. Zigrīda uztaisīja 40.

Tagad daudzi sūdzas par labu šefpavāru trūkumu. Ko vari teikt par "River" šefu?
Mums kaut kā arī šajā ziņā zvaigznes salikās ļoti veiksmīgi – esam tikuši pie īstas pērles! Ieliku sludinājumu, ka meklējumu pavāru "Upe~lei". Paskatījos iesūtītos CV, un sapratu, ka vienam no kandidātiem ir līmenis, kas galīgi nav domāts "Upe~lei". Tur jau lieta vienkārša – uzliec sviestmaizītes, uzliec salātiņus...

Pirmā doma bija: "Ko tāds cilvēks vispār dara Liepājā?!"

Reinis Priedītis ir liepājnieks, bet daudzus gadus nostrādājis restorānā "Riviera" Rīgā. Tagad viņa darba vietai tikai daži burti atšķiras (smejas).

Kad pirmo reizi satikāmies, un Reinis uzzināja, ka taisām kaut ko jaunu, viņš bija sajūsmā. Mēs savukārt esam sajūsmā par viņu – ar kādu mirdzumu acīs, ar kādu darbaprieku viņš strādā! Kaut ko tādu 26 gadus vecā cilvēkā reti gadās redzēt. To ļoti nopietno attieksmi pret darbu mēs visi no viņa varam mācīties. Bet pats galvenais, ka viņam ir garšas izjūta. Arī komandu viņš prot vadīt.

Kā tu vērtē pavāru sagatavošanu? Kaut vai Liepājas tehnikumā?
Ja par to runā, tad jāteic – tā ir liela traģēdija.

Manuprāt ir tikai viens variants, kā mācīt pavāru – praksē, uz vietas restorānā.

Tehnikumā var iemācīt sagatavot tehnoloģiskās kartes, kalkulācijas, varbūt mikrobioloģiju, prečzinību, bet arī to visu var iemācīties uz vietas –

"Pastnieku mājas" pirmā šefpavāre bija beigusi Sanktpēterburgas gidu skolu!

To jau arī Mārtiņš Rītiņš vairākas reizes ir uzsvēris, ka vienīgā vieta, kur var mācīties pavārs, ir restorāns. Mums ir laba sadarbība ar Ēriku Dreibantu, Mārtiņu Sirmo, varu jebkuru cilvēku aizsūtīt pie viņiem mācīties.

Tev ir ilga pieredze restorānu vadīšanā – "Pastnieka māja", "Upe", "Upe~le". Kā viss sākās?
Es dzīvē nevienu vietu neesmu meklējusi un nekad neesmu domājusi: te es varētu uztaisīt jaunu restorānu. Visas vietas ir atnākušas pie manis. Pats sākums bija "Nīcava". No "Nīcavas" mani uziacināja strādāt uz Liepājas domes kafejnīcu, un no turienes 2001. gada jūnijā Ivars Kesenfelds piedāvāja nākt strādāt uz "Pastnieka māju" par direktori. Tur uztaisījām savu uzņēmumu, un ar to arī viss sākās. Pēc tam piedāvāja "Upi", Andris Skrūskops piedāvāja "Libavu", pa vidu bija vēl pāris mazas kafejnīcas, kas visai ātri "nomira". Diezgan ilgi brieda lēmums par "Upi", tomēr 13 gadus tur biju darbojusies. Un, kā jau teicu, divi saimnieki nav tas labākais risinājums.

Tā kā es viesnīcu nopirkt nevarēju, tad viesnīcas īpašnieki no manis nopirka restorānu. Joks (smejas)! Tagad ir "Upe~le" un "River".

Vai nebaidījies vērt vaļā jaunu ēdināšanas vietu laikā, kas nav labvēlīgākais viesmīlības biznesam?
Man līdz šim vienmēr ir veicies. Un man šķiet, ka tā būs arī šoreiz. Vispār nevaru teikt neko sliktu, cilvēki ir bijuši ļoti pretimnākoši – arī VID un mani darbinieki, no kuriem daļa aizgāja bezdarbniekos, daļa saņēma dīkstāves atbalstu. Dīkstāves laiku esam aizvadījuši veiksmīgi.

Bet es nebūtu tur, kur esmu, ja nebūtu spēcīgā balsta – mana vīra Ainara. Arī "River" ir ieliktas daudzas viņa idejas.

Liepājā pēdējos gados saradies daudz dažādu ēdināšanas vietu. Kā tu kā profesionāle tās vērtē?
Manuprāt, labākais restorāns ir "MO Liepāja", jo tur ir spēcīgs šefpavārs. Tur ir arī spēcīgs interjers. Un tur ir spēcīga komanda. Par pārējām vietām – ļoti skaisti sāk, ļoti skaists interjers, sākums ir okej, un pēc tam nez kāpēc aiziet šitā (rāda uz leju). Tieši garšas ziņā. Un vēl – es nekad neuzticos restorāniem ar ļoti garām ēdienkartēm. Katram ir skaidrs, ko tas nozīmē – saldēti produkti, mikroviļņu krāsnis.

Kas ir vajadzīgs, lai izveidotu labu restorānu?
Pirmkārt, pašam ir ļoti daudz kas jāredz, daudz kur jābūt bijušam. Bet galvenās ir divas lietas –

ja tu esi restorāna īpašnieks, tad tam ir jābūt dzīvesveidam, visai dzīvei jāgriežas ap to.

Sākot ar baziliku, ko tu audzē podiņos savam restorānam. Un nākamā lieta ir šefpavārs. Restorāns nevar būt bez šefpavāra, šefpavārs ir restorāna dvēsele