Ar simbolisko lentītes pārgriešanu 1.decembrī “Liepājas papīrs” oficiāli darīja zināmu, ka etiķešu un uzlīmju ražošana turpmāk noritēs ne tikai Liepājā, bet arī Rečicē, Baltkrievijā.
 

Vairāk par šo pavērsienu uzņēmuma attīstībā sarunā ar "Liepājas papīra" valdes priekšsēdētāju Jāni Vilnīti.

Uzņēmums “NTS Poligrafija” faktiski strādā jau kopš jūnija. Kāpēc atklāšana tikai tagad?

Sākumā strādāja tikai viena poligrāfiskā iekārta, ja neskaita palīgiekārtas, bet pavisam nesen uzstādījām arī otru.

Ko šāda ražotne ārzemēs nozīmē uzņēmumam?

Salīdzinot ar uzņēmumu Liepājā, ražotne Baltkrievijā ir neliela, bet tas ir pirmais solis, lai nākotnē šeit radītu atbalsta punktu eksportam uz Krieviju, kurš mums ir ļoti liels.
Sākām ar to, ka pārcēlām uz Baltkrieviju vecākās iekārtas, kas Latvijā strādāja ar zaudējumiem, bet te dod peļņu.

Ko un kam ražo iekārtas Baltkrievijā?

Šobrīd standarta uzlīmes tikai Baltkrievijas tirgum. Taču šis tirgus ir pietiekami liels, arī pieprasījums ir liels, un sākumā ar to pietiek. Kad būs pilnībā apgūtas un noslogotas iekārtas, un, domāju, tas notiks jau nākamā gada sākumā, varēsim pētīt eksporta iespējas.

Vai sākumu var uzskatīt par veiksmīgu?

Iepriekšējo reizi, kad biju Balkrievijā, ražotnē strādāja deviņi cilvēki, un mums bija vienošanās, ka pakāpeniski palielināsim strādājošo skaitu līdz 25, taču nupat uzzināju, ka jau šobrīd pieņemti 24 darbinieki, jo pieprasījums pēc uzņēmuma produkcijas ir liels.

Tas savukārt saistīts ar to, ka šī nozare Baltkrievijā ir samērā jauna, un šajā ziņā viņi no Latvijas krietni atpaliek. Tāpēc arī mums bija iespēja ienākt šeit ar samērā vecām, lai arī ļoti labām iekārtām, un pat gūt peļņu.

Kā nonācāt līdz domai par kopuzņēmumu Baltkrievijā?

Transporta izdevumu, muitas dēļ doma, ka vajag ražošanu ārpus Latvijas, bija jau sen, kopš 2001.gada, kad atvērām savu tirdzniecības biroju Maskavā. Sākumā skatījāmies uz Krievijas pusi, taču tur bija vairākas problēmas. Viena no tām – drošība, bet vēl vairāk – kadri. Maskavā algu līmenis ir kretni augstāks nekā Rīgā, nerunājot par Liepāju. Veļikije Lukos algu līmenis ir nedaudz zemāks kā Liepājā, bet tur savukārt ipamatīga problēma ir alkoholisms. Ja vajag divdesmit strādnieku, tad jāpieņem trīsdesmit, un, parēķinot, bija skaidrs, ka tā neko vinnēt nevarēsim. Mēs esam pārāk maza kompānija, un mums nav resursu, lai tik ļoti varētu atļauties riskētu.

Ar Baltkrieviju pirms diviem gadiem sākām tirgošanos, parādījās partneris – kompānija “NTS”, kuras īpašnieks ir Valērijs Mihailovičš Ņekrašēvičs. Sākotnēji “NTS” bija nodarbojusies ar folksvāgenu un audi automašīnu tirdzniecību, bet tagad apkalpo apmēram trešo daļu Baltkrievijas veikalu tīkla, ko apgādā gan ar pašu ražotām aukstuma iekārtām, gan standartuzlīmēm, kuras pirka no mums.

Izpētījām potenciālo partneri un saņēmām ļoti labas atsauksmes. Aizbraucām uz vietas, paskatījāmies pilsētu, biznesa nosacījumus, izvērtējām drošību, nodokļus, algas, un tas deva drošības sajūtu, ka uzņēmums varētu strādāt ar peļņu. Tiesa, šo gadu bijām norakstījuši – tas būtu tikai loģiski, ka ražotne, kas tikko sākusi, vēl nestrādā ar peļņu. Taču brīnumainākais, ka šobrīd esam pat ar nelielu plusiņu.

Kādi bija nepieciešamie ieguldījumi, lai izveidotu ražotni?

Nerēķinot mūsu zināšanas, inženieru, meistaru, tehnologu, iespiedēju apmācību Baltkrievijā, mūsu ieguldījums ir apmēram 300 000 eiro, tik, cik izmaksā iekārtas, ko pārvedām uz Baltkrieviju.

Par telpām gādāja baltkrievu partneris?

Baltkrievijā zemi nevar iegūt īpašumā, tikai telpas. Saskatīju tur pietiekami daudz risku, lai to negribētu. Tāpēc telpas, kādreizējā galdniecība, pieder mūsu partnerim – kompānijai “NTS”. Visu nācās kapitāli remontēt, jo tur pat grīdu nebija, nerunājot par sanitāro mezglu. Tāpat bija jāierīko ventilācija, apkure.

Vai esat droši par savu uzņēmumu?

Zināmi riski ir – akciju sabiedrība, ko izveidojām, vienādās daļās pieder gan mums, gan baltkrievu partneriem. Baltkrievijā ir tāda prakse, ja uzņēmums vairākus gadus strādā ar zaudējumiem, valsts to kapitalizē, norīko savu pārstāvi, kas dažu gadu laikā mēģina atjaunot uzņēmuma biznesa spēju. Īpašniekam tiek atstāta tā sauktā “zelta akcija”, kas pozitīva rezultāta gadījumā ļauj viņam no valsts uzņēmumu atpirkt. Tas nozīmēm, ka Baltkrievijā strādāt ar zaudējumiem nav prātīgi.

No otras puses man patīk, ka mēs nevarējām atvērt ražotni un pieņemt darbā divus tehnologus, kamēr nebijām dokumentāli pierādījuši, ka mums ir pieredze un zināšanas šajā nozarē, un saņēmuši atbilstošu sertifikātu Minskā.

Kāds šis gads bijis Liepājas uzņēmumam?

Ļoti ražīgs. Gads sākās ar 33% lielu pieaugumu, jo 2010. gada beigas bija ļoti labas. Tagad ir neliels kritums, bet kopumā es domāju būs 15 – 20% plusos.

To iekārtu vietā, ko aizvedām uz Baltkrieviju, tikko esam saņēmuši jaunas, tā saukto iekausējamo un griezto etiķešu ražošanai (tādas ir, piemēram, Pepsikolas pudelēm), kādas mums līdz šim nebija. Pagaidām eksperimentējam. Taču tieši šāda produkciju – ar augstu pievienoto vērtību – šobrīd ir vienīgā iespējamā Latvijā. To nosaka gan energoresursu cenas, gan nodokļu sistēma. Tāda ir situācija.

Tomēr, mainot ražošanu, esam saglabājuši darba vietas. Neviens nav atlaists, tieši otrādi – tikko atkal pieņēmām darbā vienu iespiedēju no Rīgas, jo spējām piedāvāt labāku algu.

Vai Liepājā nav labu iespiedēju?

Esam apmācījuši arī liepājniekus, bet labus kadrus pēdējos gados grūti atrast. Piemēram, mums vajag labu tehnologu. Esam nesekmīgi meklējuši Liepājā, un nu jau arī Rīgā, Lietuvā un pat Krievijā.

Vai jūs neuztrauc, ka jādzird pārmetumi par Latvijas interešu nodošanu, pārceļot ražošanu, meklējot kadrus ārzemēs?

Tie, kas kaut ko no biznesa saprot, redz, ka nekādas nodevības nav. Tas, ko mēs darām, ļauj gūt peļņu ārpus Latvijas, ko savukārt ieguldām uzņēmumā. Tā kā patiesībā tā ir iespēja nacionālam uzņēmumam kļūt stiprākam šeit, Latvijā.

Kādas ir Baltkrievijas priekšrocības?

Kad uzsākām tur ražošanu, darbaspēks bija divas reizes lētāks. Tagad – trīs ar pusi, jo pusgada laikā divas reizes notika rubela devalvācija. Vidējā alga Rečicā ir 123 lati. Mūsu uzņēmuma direktora alga ir tūkstotis dolāri.

Arī degviela ir vairāk nekā divas reizes lētāka (33 santīmi/l – S.P.), gāze ir krietni lētāka, nedaudz lētāka ir arī elektroenerģija.

Izejvielas?

Pašlīmējošais lamināts, ko piegādājam paši un arī ražojam paši – Liepājā. Baltkrievijā tas pats lamināts ir divreiz dārgāks, tā kā te atkal vinnējam.

Kas ir jūsu klienti Baltkrievijā un arī citur?

Pamatā lielveikali un arī mazie veikaliņi. Tās ir dažādas marķēšanas, svara uzlīmes, arī termouzlīmes. Tikko sākām arī krāsaino uzlīmju ražošanu.

Ja runājam par ražotājiem, tad mūsu lielākie klienti ir dzērienu, konkrēti – šņabja ražotāji. Krievijas tirgum tie ir vairāki simti dažādu šņabju etiķešu – “Stoļnaja”, “Medoff”, ko pazīst arī Latvijā, un daudzas citas, jaunākā, ko taisījām, bija “Heaven vodka”.

Nesen biju Kaļiņingradā, nolēmu paskatīties, kur tad ir tās mūsu etiķetes. Meklēju, meklēju plauktos, un atradu tikai trīs. Tad sapratu, ka mums vēl ir ļoti plašs darbalauks (smejas).

Bet nav jau tikai “vodkas”. Ir arī gaļas produkti, ievārījumi, sīrupi, sulas. Ļoti liela pasūtījumu daļa ir arī zāļu ražotāji, piemēram, “Mosfarm”. Tāpat Krievijas parfimērijas ražotāji, kas ir ļoti attīstījušies un izgatavo ekskluzīvu produkciju. Diemžēl jāteic, mūsu “Dzintars”, kas arī ir “Liepājas papīra” klients, netiek līdzi. Lietuvā mūsu klienti ir divi lielākie gaļas ražotāji “Krekenav” un “Biovela”.

Mēnesī mums ir vairāk nekā tūkstotis dažādu projektu.

Vai etiķešu dizainu izstrādā pasūtītājs?

Krievijā lielākoties sadarbojamies ar starpniekiem – lielajām aģentu kompānijām, piemēram, “Etipak”, kas ražotājiem piedāvā pilnu komplektu, sākot no brenda, tirdzniecības markas un reklāmas, līdz etiķešu dizainam. Viņi labprāt izvēlas etiķešu ražotāju ārpus Latvijas, jo mums ir kvalitāte, bet galvenais – tā ir drošība pret viltojumiem. Krievijā diemžēl ir populāri divas trešdaļas saražot klientam un vienu – tam, kurš to pašu produkciju ražo kaut kur pagrīdē.

Kur “Liepājas papīra” produkcijai šobrīd ir lielāks noiets – pašu mājās vai ārzemēs?

Nupat esam sasnieguši to robežu, uz kuru visu laiku gājām, proti, lai eksports sasniegtu 60%. Šogad būs vai nu sešdesmit vai ļoti tuvu tam. Lielākais noiets, protams, ir Krievijā, otrs lielākais – Baltkrievijā, trešais – Lietuvā, tad nāk Kazahija, Polija, Igaunija, arī Vācija, kur piegādājam nedaudz standarta uzlīmju, un Skandināvija, kur nav pastāvīgu pasūtījumu, bet atsevišķi darījumi ar piena pārstrādātājiem un kafijas ražotājiem. Vienīgie, kas pagaidām strādā ar zaudējumiem, ir mūsu pārstāvniecība Lielbritānijā – “First Label”.  Bet šis tirgus ir mūsu mērķis, ko gribētu sasniegt nākotnē.

Kāds šogad būs uzņēmuma apgrozījums?

Domāju, ka Latvijā sasniegsim četru mijonu robežu (latos - S.P.). Baltkrievijā tie šogad varētu būt kādi nepilni 200 000 eiro.

Kas ir “Liepājas papīra”  panākumu pamatā?
Jāsaprot, ka mēs tomēr esam neliels uzņēms, un attīstīties esam varējuši tikai tāpēc, ka visu peļņu ieguldām uzņēmumā, nevis izmaksājam dividendēs. Vēl mums ļoti palīdzēja tas, ka izdevās piesaistīt Eiropas naudu uzņēmuma modernizācijai. Taču arī šis atbalsts sarūk – ja pirmajā reizē tie bija 60%, tad tagad jau vairs tikai 30%, bet tāds ir mūsu Ekonomikas ministrijas redzējums.

Tuvojas Ziemassvētki, tradicionāls labdarības laiks. Kam palīdz jūsu vadītais uzņēmums?

Esam sapratuši, ka visiem palīdzēt nevaram. Tāpēc mēģinājām novilkt kaut kādas robežas. Vispirms jau ģeogrāfiski, un palikām pie Liepājas un Liepājas reģiona. Taču arī Liepājā vajadzību ir ļoti daudz, tāpēc izvēlējāmies trīs virzienus: sportu, konkrēti Liepājas sieviešu basketbola komandu, no kuras “Liepājas metalurgs” šovasar atteicās; izglītību – mums ir neliela atbalsta programma 6. vidusskolai; un kultūru, konkrēti Liepājas teātri, kuram pērn palīdzējām ar dažādiem iespieddarbiem 14 tūkstoš latu apmērā.