Pilsētas domes sēdē 5.jūlijā deputāti akceptēja Pilsētas attīstības komitejas lēmumu jaunizbūvēto ielu Jaunliepājā nosaukt par Parka, nevis Valtera ielu.

Kā jau esam rakstījuši, domes Kultūras komisijas lēmums bija, ierosināt ielu nosaukt Liepājā dzimušā valstsvīra Miķeļa Valtera vārdā. Liepājnieks Viktors Birze šajā sakarībā atsūtīja portālam savu viedokli, ko piedāvājam lasītājiem.

Ir ļoti patīkami, ja reizēm, lemjot par pilsētu skarošajiem jautājumiem, tiek uzklausīts vienkāršo liepājnieku viedoklis. Tā noticis arī šajā gadījumā, lemjot, kādu vārdu nesīs jaunbūvētā iela, kas savieno Jauno ostmalu ar Parka ielu. Pilsētas mājaslapā tika veikta aptauja, kurā piedalījušies veseli 406 liepājnieki, no kuriem 65% atbalstījuši, ka jaunās iela varētu būt Parka ielas turpinājums, ar attiecīgu nosaukumu.

Piedāvātās alternatīvas, ielu nosaukt Liepājas vēsturē ļoti nozīmīgā arhitekta Maksa Paula Berči vai dzimušā liepājnieka, politiķa, valstsvīra un diplomāta Miķeļa Valtera vārdā, netika atbalstītas. Demokrātija, protams, ir jauka lieta, taču manuprāt šoreiz būs bijusi runa par elementāru savas valsts un pilsētas vēstures nezināšanu. Man nudien neizdodas noticēt, ka zinot šo to par Miķeli Valteru un viņa atstātajām pēdām valsts vēsturē, kāds liepājnieks varētu uzskatīt, ka šis vīrs nav pelnījis ielu, kas nes viņa vārdu. Rastos pat jautājums, kādēļ šī ideja vispār radusies tikai tagad.

Ar skaudību skatos uz citiem Latvijas novadiem, piemēram, Vecpiebalgu, kur lepošanās ar izcilajiem novadniekiem un viņu atstāto mantojumu, novadnieku piemiņas iemūžināšana šķiet pašsaprotama lieta. Un, gribas teikt: vai mums, liepājniekiem nav ar ko lepoties? Protams, Liepājā ir jābūt Miķeļa Valtera vārdā nosauktai ielai, un vēl daudzi citi ievērojami liepājnieki gaida rindā. Gribas ticēt, ka viņu piemiņas iemūžināšana ielu nosaukumos, memoriālās plāksnītēs, jā, varbūt pat pieminekļos, būs neliels solis, kas uzlabos mūsu vēstures zināšanas, un darīs mūs lepnākus par savu pilsētu un valsti.

Vispārējam ieskatam: 1874.gadā dzimušais Liepājas ostas strādnieka dēls uzskatāms par Latvijas valstiskās neatkarības idejas tēvu. Jaunības gados izslimojis toreizējai latviešu inteliģencei raksturīgo sociālisma slimību, 19./20. gadsimtu mijā, nokļūstot trimdā Šveicē un iegūstot spīdošu akadēmisko izglītību, kopā ar domubiedriem nodibina Latviešu Sociāldemokrātu savienību, kas cariskajā Krievijā kļūst par pirmo latviešu politiskā nacionālisma ideju paudēju.

Laikabiedri kā leģendu atceras Cīrihes krodziņu, kurā Valters uz galda izlietajās alus putās zīmēja nākošās neatkarīgās Latvijas valsts kontūras. Tajā laikā doma par neatkarīgu valsti citiem šķita vien utopija.

Likumsakarīgi, ka 1918.gadā, nodibinoties neatkarīgai Latvijai, Valters jaunizveidotajā valdībā ieņem iekšlietu ministra amatu, cita starpā parakstot dekrētu par Latvijas Aizsargu organizācijas izveidi. Neilgi pēc tam, ļoti izglītotais liepājnieks kļūst par Latvijas sūtni Romā un Parīzē, un tuvāko pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica līdzgaitnieku, gādājot par Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu de jure.

Tālākais Miķeļa Valtera mūžs saistīts ar kalpošanu Latvijas diplomātijai, traģisko 1940.gadu viņš sagaida kā sūtnis Briselē. Okupētajā Latvijā neatgriežas, bet kā diplomāts, līdz pat savai nāvei 1968.gadā Francijā, turpina kalpot tiesiski joprojām pastāvošajai Latvijas brīvvalstij.