Katru gadu novembrī Latvijas iedzīvotāji stiprina pie apģērba lentas karoga krāsās. Tas ir pūļa efekts vai patiesa patriotisma manifestēšana? Viedokļi ir dažādi.

Pēdējos gados īpašu popularitāti piedzīvojušas latviskas krāsas un zīmes, un līdzās tam – arī Latvijas karoga krāsas lentīšu piespraušana pie apģērba, kas īpaši aktuāla novembrī. Kāda tā ir piederības norāde, vēl kādam – pretgājiens Georga lentēm (kas nereti sociālajos tīklos tiek dēvētas par "kolorādo lentēm"), bet kāds (un var tikai cerēt, ka tā ir Latvijas iedzīvotāju mazākā daļa) kreklu ar latviskajām rakstu zīmēm un karodziņu pie mēteļa valkā tāpēc, ka tā dara apkārtējie.

Lentes Latvijas karoga krāsās nav nekādu problēmu iegādāties – tās piedāvā gan grāmatnīcas, gan audumu veikali, gan sadzīves preču tirgotavas. Vēl vairāk – nekas nav jāiegādājas, lentu, ko piespraust pie apģērba, var saņemt par velti. Un tas ir brīdis, kad var uzdot jautājumus. No vienas puses, iespējai parādīt savu patriotismu nebūtu jābūt par maksu. No otras puses – vai cilvēks vienmēr izturas atbildīgi pret lietu, ko ieguvis par brīvu? Var vilkt zināmas paralēles ar iespēju dzīvot brīvā, demokrātiskā valstī.

Pirms četriem gadiem ažiotāžu sacēla Jevgeņijs Osipovs, kurš uzskatīja, ka lentītes pie apģērba nav jādala un vispār ir nevēlamas. Par publiskajiem izteikumiem tika uzsākta krimināllieta, kas tomēr beidzās bez reāla soda apsūdzētajam. Jāpiebilst, ka ar tik skaļiem un nosodošiem izteikumiem publiski atļāvies parādīties reti kurš. Toreiz Osipova galvenais verbālā uzbrukuma iemesls bija tas, ka lentītes skolā dalītas bērniem. Nav gan īsti skaidrs, kādēļ šis krievvalodīgo tiesību aizstāvis bija nolēmis, ka lentītes ir obligātas un kāds tās uzspiež, turklāt grūti nesaredzēt pretrunu, jo Georga lentas turpretī nav saņēmušas viņa nosodījumu. Iespējams, Osipovs joprojām nav attapies, ka dzīvo Latvijā, un latviskie simboli, arī skolās, ir daļa no identitātes.

Kāds cits sociālo tīklu lietotājs savukārt uzskata, ka patriotisma pārvēršana biznesā to devalvē, un norāda, ka Latvijā labi pārdot var visu, kas saistīts ar patriotismu un Dievu. Jautājums, vai lentes arī ir bizness? Pirkt nevienam neliek, tās dāvina. Aizsardzības Ministrijas mājaslapā lasāms, ka šogad bija paredzēts salocīt lentītes 10 kilometru garumā jeb 71 000 lentītes. Savukārt no 2010.gada Aizsardzības ministrijas paspārnē jau salocītas teju pusmiljons lentīšu. Tātad katram Latvijas iedzīvotājam lentīte vēl nav uzdāvināta. Vienīgais pelnītājs te varētu būt uzņēmējs, kas lentes ražo.

Jādomā, ka gājienu laikā vai pēc tiem lentīte, kas atrodas zemē, ir drīzāk negadījums, nekā tīša darbība. Citādāk varētu būt ar papīra Latvijas karodziņiem, kas gan nav pārāk aktuāla prakse – droši vien tieši tāpēc, ka pēc pasākumiem nereti tie redzami miskastē. Zinot, ka novembrī laika apstākļi nelutina, ir diezgan neprātīgi dalīt papīra karodziņus, par kuriem nav skaidrs, kā tad pēc tam pieklājīgi tos utilizēt, ja mājās nav krāsns vai kamīna. Makulatūra vai papīra atkritumu konteineri arī it kā nebūtu īstā vieta valstiskam simbolam, lai arī tikai uz papīra.

Lentītes esamība pie mēteļa atloka vien nepadara cilvēku par patriotu, tāpat kā neesamība – par nelojālu valstij. Patriotisms ir iekšējās būtības jautājums, un ne vienmēr pieprasa publisku manifestāciju. Tomēr viens ir skaidrs – retais neliek karogkrāsas lentīti pie apģērba, jo baidītos no nosodījuma vai starpgadījumiem. Citkārt izvēle – nelikt – ir balstīta praktiskas dabas apsvērumos, jo tā var nokrist.

Svarīgi, lai katrs saprot – ar varu nevienam nespiež greznoties ar miniatūru karodziņu. Tāpat kā nosodoša attieksme pret lentīti ir retums, tāds ir arī nosodījums par tās neesamību.

Tāpat kā daudzos citos diskutablos jautājumos, svarīgi ir saglabāt vidusceļu. Vai cepure Latvijas karoga rakstā liecina par necieņu pret valsti? Diez vai. Tas drīzāk palīdz pārvarēt pārlieku pietāti pret jebko, kas saistās ar valstiskiem simboliem. Mēs varam, un mums vajag lepoties ar savām krāsām un simboliem, neskatoties uz reizēm sociālajos tīklos virmojošo viedokli, ka būt par latvieti ir kauns.