Vai tiešām katram, kas bija saistīts ar nesen notikušo Ojāra Pinstera traģisko bojāeju, ir "sava taisnība"? Vai arī taisnība ir viena: nevaram paļauties uz tiem, kam maksā par mūsu drošību un veselības aprūpi.

Ne tikai Liepājas, arī nacionālie mediji pievērsa uzmanību gadījumam ar Liepājas reģionālās slimnīcas klientu, kurš pēc izrakstīšanas no slimnīcas pazuda un kuru tikai sestajā dienā atrada – jau mirušu. Vai visi šajā notikumā iesaistītie pēc tik traģiska iznākuma izdarīja jel kādus secinājumus? Vai paši sev atbildēja uz jautājumu, ko līdz šim retoriski uzdevuši tuvinieki un mediji: vai tiešām Ojāram Pinsteram bija šādi jāmirst? Vai arī katrs tikai centies mazgāt rokas nevainībā, vainojot notikušajā visus pārējos? Patlaban izskatās, ka noticis tieši tā.

Mans galvaspilsētas kolēģis, kurš arī interesējās par šo gadījumu, runājot ar vienu no meklēšanā iesaistītajiem, jau bija pasteidzies izdarīt secinājumu, ka katram, lūk, esot "sava taisnība". Sava veselības aprūpes iestādei, sava – policijai, sava – mirušā tuviniekiem un viņu draugiem. Bet, vai tiešām?

Pateicoties Maijai Kalniņai, vienai no Ojāra Pinstera meklēšanas organizētājām, portālam bija iespēja publicēt notikumu sīku hronoloģiju, kas beidzas ar 12.decembri, kad vīrieti atrada nosalušu tajā pašā pilsētas rajonā, kur atrodas slimnīca, un sākas ar 6.decembri, kad ar neatliekamās medicīniskās palīdzības transportu Ojārs Pinsters tika nogādāts Liepājas Reģionālajā slimnīcā un tajā pašā dienā arī izrakstīts un palaists. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka viņa veselības stāvoklis nebūt nebija tāds, lai ļautu vīrietim vienam pašam kaut kur doties.

Iepazīstoties ar Maijas Kalniņas piezīmēm, Ojāra Pinstera meklēšanā iesaistīto brīvprātīgo pārdomām, saraksti ar slimnīcu un policiju, tomēr šķiet, ka "taisnība" ir tikai viena.

Uz portāla jautājumu, kāpēc Pinsteru sāka meklēt tikai 8.decembrī (tad tika izsūtīta ziņa medijiem), saņēmām Valsts policijas atbildi, ka meklēšanas darbi "tika uzsākti jau 6.decembra vakarā pēc zvana saņemšanas dežūrdaļā, kad informāciju par vīrieša pazušanu tika nodota policijas ekipāžām". Ja tā, vaicā viens no meklēšanā iesaistītajiem, tad kāpēc policijas ekipāža, kas vairākas dienas pēc Pinstera pazušanas apturēja meklētājus, noturot viņus par malumedniekiem, neizrādīja ne mazāko pazīmi, ka būtu lietas kursā par izsludināto meklēšanu!

Atbildē portālam policija arī apgalvo, ka informācija par pazudušo nodota Grobiņas iecirknim, kas, “pieaicinot papildspēkus no pašvaldības policijas un zemessardzes, veica meklēšanu līdz brīdim, pēc kā tika uzsākta tā sauktā meklēšanas lieta". Meklētāji turpretī saka: zemessardze aicināta palīgā, tāpēc, ka viņi to lūguši, un rīkojumu devusi Grobiņas pašvaldības amatpersona, nevis policija. Reāli zemessardze tiek iesaistīta meklēšanā tikai 11.decembrī, piektajā dienā pēc cilvēka pazušanas!

Arī runājot par brīdi, “pēc kā tika uzsākta tā sauktā meklēšanas lieta, ar kuru strādāja jau VP KRP Kriminālpolicijas biroja darbinieki", jāprecizē, ka šis brīdis arī bija 11.decembris, piektā dienā pēc Pinstera pazušanas. Meklētāji saka: vecākā inspektore, kura iepriekš, starp citu, saņēmusi atzinību par savu darbu policijā, šajā reizē izrādījusies gluži bezpalīdzīga – policijai, lai meklētu pazudušo, neesot “ne resursu, ne aprīkojuma", ne arī kāds, kurš varētu vadīt un koordinēt meklēšanas darbus. Pēc meklētāju lūguma inspektore vienīgi izmantojusi savas pilnvaras, lai noskaidrotu, vai pazudušais nav redzēts autobusā, ar kuru bija nodomājis braukt uz mājām Medzē. Apmācīts suns meklēšanā arī tika iesaistīts tikai 12.decembrī, un suns arī atrada pazudušo cilvēku – jau mirušu (nosalušu)!

Neraugoties uz it kā korekto atbildi, ko sniedza slimnīcas preses sekretāre un sarunā apliecināja arī valdes priekšsēdētājs Edvīns Striks (“nekas neliecināja, ka pacients būtu stacionējams, darbinieki uzskatīja, ja vīrietis atceras sievas un meitas telefona numurus, viņš ir adekvāts"), apšaubāma šķiet arī iesaistīto mediķu un slimnīcas darbinieku profesionalitāte. Manuprāt, pietiek ar šo citātu no Maijas Kalniņas apkopotās notikuma hronikas: “Ojārs pēc divām epilepsijas lēkmēm un halucinācijām ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu tiek nogādāts no Medzes Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Tuvinieki izstāsta izsauktajiem mediķiem par Ojāra stāvokli un to, ka viņam ir bijušas halucinācijas, mēdz būt atmiņas traucējumi. Mediķi apsola informēt ģimeni par turpmāko, un aicina sazināties arī pašiem tuviniekiem vēlāk ar slimnīcu. Ģimene iedod līdzi arī čības, jo ir pārliecināti, ka Ojāru ievietos nodaļā novērošanai un ārstēšanai."

Interneta komentētāji izteica pārmetumus arī tuviniekiem, lai gan viņi, manuprāt, izdarīja visu, kā vajag. Vienīgais, ko varētu pārmest, ka pārāk paļāvās un uzticējās tiem, kuru rokās nodeva slimnieku, un tiem, pie kuriem vērsās pēc palīdzības, kad, 14.30 ierodoties slimnīcā, tur nogādāto tuvinieku vairs nesastapa. Paļāvās uz tiem, kuriem sabiedrība maksā ne jau par neko nedarīšanu, negribīgu vai nemākulīgu darīšanu.

Kādai šajā traģiskajā atgadījumā bija jābūt tā saukto profesionāļu attieksmei, lieliski parādīja amatieru, sabiedrības (brīvprātīgo meklētāju) rīcība. Diemžēl neveiksmīga. Bet ne jau brīvprātīgo vainas dēļ. Profesionāļi šoreiz neizdarīja to, kas viņiem bija jādara.

Tāda ir tā "taisnība".