Mīlu un cienu aktieri un režisoru Leonu Leščinski, bet viņa jaunākais darbs Liepājas teātrī – "Pieci vakari" – mani neiepriecināja. Drīzāk aizvainoja.

Tāpat kā sajūsmu manī nespēja raisīt autentiskie padomjlaiku sadzīves priekšmeti izrādes interjeros, perfektie mētelīši un plisētās kleitiņas no īsta zīda (no GUM-a, CUM-a vai "Rīgas modēm"?). Scenogrāfs, kostīmu māksliniece, butafors taču tiešām pacentušies...

Un pagājušā gadsimta piecdesmitie, sešdesmitie – tas taču ir tik stilīgi!

Bet tie ir PSRS piecdesmitie un sešdesmitie. Nevis kaut kādi tur "sapuvušā kapitālisma" saldie sešdesmitie! Pie mums te, Latvijā, un pie viņiem tur, Krievijā, tas bija pavisam cits laiks – totalitārs "sociālistiskais reālisms", pat ne citādi domājošo, vienkārši domājošo vajāšanas laiks, smacējošs, cilvēka personību kropļojošs.

Ja pirmais cēliens vēl viesa cerību, ka zīda kleitas un autentiskie interjeri ir tikai prelūdija, lai iemidzinātu skatītāju modrību, tad otrais cēliens cerību, ka aiz visas šīs ņemšanās ir kas vairāk, atņēma pilnībā.

Saprotu, ka Liepājas teātris man rāda kaut kādu glazētu pseido vēsturi, ko līdz nelabumam jau esmu atskatījusies padomju laikos. It kā mēs atkal būtu atgriezušies PSRS.

"Ja drugoj takoj strani ņeznaju, gde tak voļno dišet čelovek"... Īsta sociālisma paradīze – cienījamā PSKP biedrene un rūpnīcas brigadiere pat kopā ar jauniešiem lec rokenrolu (diez kur viņi tādu toreiz varēja iemācīties?), kas ierakstīts platē, kādas nevienam padomju pilsonim mājās nedrīkstēja (un diez vai 1959.gadā vispār varēja) būt – toreiz pat par mazāku "dzimtenes nodevību" ātri varēja nokļūt aiz polārā loka.

Starp citu, tieši tur, no kurienes ieradies izrādes galvenais mīlētājs, nenopietns dēkainis, kurš, Sibīrijā smagās mašīnas stūri grozot un šņabi dzerot, nav pamanījis, ka aizskrējuši 17 dzīves gadi! Vai nav jocīgi? Tik ļoti mīlējis, bet nez kādēļ aizbraucis prom no mīļotās sievietes, un tik tālu, ka tālāk jau vairs nav kur!

"Laikam jau vīrieši ir vienkārši muļķi," sprieda kāda gados ļoti jauna izrādes skatītāja. "Nu labi, ka pusmūžā apdomājās, un vismaz vecumdienas abi pavadīs kopā".

Ko citu lai viņa domātu, redzot dīvainos mīlētājus?

Skaidrs, ka 1959.gadā Padomju savienībā Volodins tiešā tekstā nevarēja rakstīt, kā īsti viņa varonis nokļuvis Sibīrijā un kāpēc tikai pēc 17 gadiem atgriezies Ļeņingradā (pēc izsūtījuma nebija tiesību dzīvot pilsētās). Volodins nevarēja rakstīt, ka pie baltajiem lāčiem viņa varonis aizsūtīts pret paša gribu, un ne jau nez kāda nozieguma dēļ – vienkārši tāda bija PSRS ikdiena, ikviens jebkurā brīdī varēja izrādīties "dzimtenes nodevējs", pašam to pat nenojaušot.

Tātad Volodins skaļi to teikt nevarēja, bet kāpēc to noklusējis režisors?

Egona Dombrovska tēlā gan kaut kas no šī padomju dramaturga un latviešu režisora noklusētā fona tomēr – gribēti vai negribēti – pavīd. Jo ir grūti noticēt, ka vīrišķīgais, pašpārliecinātais cilvēks jaunībā tāpat vien atteicies no sava zilā sapņa – ķīmijas studēšanas – un mīļotās sievietes par labu šofera darbam tālu ziemeļos.

Atteicies no vissvarīgākā – būt tas, kas viņš ir patiesībā (to saka pats Egona Dombrovska varonis)...

Nepasakot patiesību par apstākļiem, kas izšķīra mīlētājus, režisors, manuprāt, gan galvenos varoņus, gan pašu stāstu novienkāršojis līdz panaivas, pasalkanas sadzīves melodrāmas līmenim.

Bet tas, kas mani aizskar visvairāk, ir sagrozītā vēsturiskā patiesība. Kāpēc latviešu skatītāju paaudzei, kas padomju režīmu nav pieredzējusi, teātris grib iestāstīt, ka arī PSRS bija normāla valsts? Ka režīms nekādi neietekmēja vai neattiecās uz abiem mīlētājiem, lai gan dzīve un luga liecina par pretējo?

Nevar runāt par mīlasstāstu koncentrācijas nometnē, ignorējot dzeloņdrātis...