Portāls irliepaja.lv dalās ar viedokli, ko pauda Liepājas Universitātes absolvente. Lai arī viņa vairs nedzīvo Liepājā, viņu uztrauc Liepājas galvenās mācību iesdtādes nākotne.

Kurp ej, Liepājas Universitāte? Skatoties no malas, kad studijas jau kādu laiku ir aiz muguras, šķiet, ka šāds jautājums būtu vietā arī par visu augstākās izglītības sistēmu kopumā. Tomēr Liepājas Universitāte ir tik spilgts piemērs tam, kā vietai ar iespējām viss potenciāls aizplūst, ka grūti būtu atrast citu tādu piemēru.

Rīdziniekiem patīk atzīmēt, ka cilvēki no Liepājas ir īpaši. Tikai par universitāti, kam vajadzētu būt mutuļojošai studentu paradīzei lieliskā vietā pie jūras, to nedzird. Kādā brīdī Liepāja ir pazaudējusi savu labo slavu pedagoģijas jomā, un pagātnē palikusi lepošanās ar tur iegūtu diplomu. Tas ir sāpīgi, un, lai arī Liepājā joprojām lielākais studentu skaits ir tieši izglītības, pedagoģijas un sporta studiju programmās, tās nav augstāk vērtētās. Skolotāja darbs gan netiek uzskatīts par prestižu (un velti, jo tieši pedagogi ir bērna pakāpiens uz pieaugušā dzīvi), tomēr kaut kādu iemeslu dēļ daļa studiju beidzēju ir tik vāji savā specialitātē, ka rada iespaidu – jebkurš var būt skolotājs.

Ja man būtu jāatbild, kas rada šādu situāciju, es teiktu tā – kas māk visu, nemāk neko. Uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt īpaši spējīgos katrā studiju gadā, kas vienlīdz labi orientējas kā eksaktajās, tā humanitārajās zinātnēs. Mācīt kaut ko vispārēju – tas nozīmē, ka riskējam ar latviešu valodas skolotājiem, kas lāga nepārzina valodu (un, kas vēl sliktāk – negrib papūlēties iemācīties), ar matemātikas skolotājiem, kas sākumskolēnam kādā brīdī nemācēs izskaidrot vajadzīgo, ar dabaszinību (un vēlāk – bioloģijas) skolotājiem, kas savas nezināšanas dēļ nevarēs iedot vajadzīgo zināšanu apjomu skolēnam, kas nākotnē varētu izcili darboties bioloģijas sfērā, un tā tālāk. Nē, nav jau tā, ka bakalaura pedagoģijas studiju programmās studenti neiegūst specializāciju. Jautājums vien, vai ar to pietiek kvalitatīvu zināšanu sniegšanai tālāk, un vai pedagogam, vismaz tad, ja runa ir par jau pamatskolas, ne sākumskolas, posma apmācību, tomēr vispirms nevajadzētu būt savas jomas speciālistam un pārzinātājam, un pēc tam cilvēkam, kas māk sakārtot pareizo papīru gūzmu?

Maģistra līmenī jau ir plašākas iespējas specializēties – kopā 21 apakšvirziens (vismaz tādu informāciju sniedz universitātes mājaslapa). Tiešām vajag maģistra grādu, lai būtu kārtīga specialitāte? It sevišķi tāpēc, ka maģistra līmeņa studijas jau pieprasa nopietnu pētījumu, un tajā pašā laikā nereti maģistra darbs ir tikai kaut kas, ko izdarīt, lai dabūtu diplomu. Šajā brīdī jau students var sajust bezjēdzības garšu, kas gan nebūs tikai Liepājas, bet gan visas sistēmas problēma, jo tā uzskata, ka nevar būt pedagogs bez pētniecības. Tomēr visi nav pētnieki, un visi nav zinātnieki. Un arī nevajag. Savas jomas aktualitātēm var sekot līdzi arī bez aktīvas zinātniskās darbības. Pedagoga pamatdarbam vajadzētu būt zināšanu (un kvalitatīvu) sniegšanai skolēniem. Brīžiem rodas sajūta, ka tieši šī sūtība pazūd stratēģijās, pētījumos un analīzēs. Un pētnieciskajos darbos, kas jāraksta gandrīz vai ķeksīša pēc. Teiksiet – kas negrib, tas var nedarīt? Jā, var arī tā, bet tikpat labi iespējams, ka mēs zaudējam kādu lielisku pedagogu.

Nedomāju, ka Liepājas Universitātei vajadzētu kļūt par ko līdzīgu Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības akadēmijai, kurā (un tas nudien nav noslēpums) itin viegli pie diploma bija tikt ar "kopē – ielīmē" sistēmas palīdzību. Galvenais – maksā. Iespējams, ka tagad plaģiāta pārbaude vairs to neļauj darīt, bet vienmēr ir iespēja samaksāt kādam citam par bieži vien apšaubāmas kvalitātes darbu. Vai tas ir ceļš, kas būtu jāiet – diez vai. Ne jau universitātei, kas savu ceļu iesāka kā Pedagoģiskais institūts, un ilgu laiku bija augstskola ar labu slavu tieši pedagoģijas jomā.

Protams, nav jau viss tik melns – Liepājas Universitātē ir lieliskas programmas mākslinieciski noskaņotiem cilvēkiem. Ir pietiekami labas pētniecības iespējas eksaktajās zinātnēs. Universitātē netrūkst arī labu un ļoti labu pasniedzēju, kas ir savas jomas entuziasti un tīrradņi, ja vien viņi nav izdzīvošanas jautājumu un pētnieciskās slodzes tā nogurdināti, ka studentiem laika vairs neatliek. Pasniedzēja pamatnodarbei būtu jābūt studentu kvalitatīvai izglītošanai.

Ļoti gribētos, lai pilsētā, kurai ir potenciāls, arī turpmāk būtu augstākās izglītības iestāde. Lai Liepājas Universitātes absolventi galvaspilsētā nepaliktu kaunīgi, runājot par savu alma mater. Un, galu galā, lai mums pēc gadiem četriem – pieciem – desmit nebūtu jāšausminās par to, kas māca mūsu bērnus.

Šis varētu būt pēdējais brīdis salikt galvas kopā augstskolai un pašvaldībai, lai rastu risinājumu, un lai tie nebūtu tikai apmaiņas studenti, kas rada sajūtu, ka Liepājā ir universitāte. Citādi, atbraucot mājās, nevar nedomāt par to, ka bēdīgi kaut kā. Jācer, ka ne tik ļoti, ja jau Liepājai ir savs aktierkurss. Kas zina, varbūt tas atgriezīs dzīvību augstskolā.