Ik gadu Lāčplēša dienā simtiem liepājnieku ar ziediem, svecītēm vai lāpām godina par Latviju un Liepāju kritušos karavīrus Ziemeļu kapsētā.

Taču katru gadu paveras arvien bēdīgāka aina un raisās drūmākas pārdomas, lūkojoties uz Brāļu kapu kopiņās apbedīto Brīvības cīnītāju marmora plāksnītēm. Tajās lasāmie uzvārdi bālē un neatturamu pāri klājas sārņi. Vienreiz gadā tumsā ar lāpu aizejot uz kapsētu gan to grūti pamanīt*.

Manuprāt, pēdējais laiks rīkoties, lai kritušos godinātu ne tikai pāri tiem izvēršot karogus, runājot patriotiskas vārsmas un citādi sabiedriski zīmējoties. Brāļu kapu plāksnītēs uzraksti jāatjauno, taču vislabāk – tās izgatavojamas no jauna.

Līdzšinējās kapu plāksnes joprojām ir no trīsdesmitajiem gadiem, kad Liepājas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs bija toreizējais pilsētas Galva Evalds Rimbenieks. Toreiz burti un cipari katra kritušā kareivja plāksnītē tika ieklāti ar zelta foliju. To bija veicis mākslinieks Jānis Sudmalis par Ls 2000.

Darbs bija izdarīts tik kvalitatīvi, ka izturēja visus padomju laikus un tikai Atmodas sākumā burtu reljefu aizpildīja ar melnu lakas mastiku. Toreiz jaunajā Liepājas valdē šo soli uzskatīja par pagaidu risinājumu. Nu tas ieildzis jau 25 gadus.

Ziemeļu kapos pirmie kritušie Latvijas armijas karavīri apbedīti 1919. gada pavasarī. Tur, pie tagadējās piemiņas vietas kritušajam O. Kalpakam, martā apbedīja arī kapteini Gruntmani, virsleitnantu Krievu, vācu leitnantu Šrinderu un kareivi Voldemāru Pauliņu. Arī 1919. gada 14. novembrī no ievainojuma mirušo virsleitnantu Robertu Radziņu glabāja turpat. Diemžēl karavīru pīšļiem dzīvie nedeva miera – 1920. gadā uz dzimto Meirānu pagasta kapsētu pārcēla Oskaru Kalpaku, uz Rīgas Brāļu kapiem – kapteini Krievu, bet virsleitnantu Gruntmani pārapbedīja Smiltenē.  

1938. gada novembrī Radziņa un Šrindera pīšļus ar militāru godu pārapbedīja tagadējā Brāļu kapu teritorijā. Voldemāra Pauliņa pīšļus pārcēla blakus mirušās mātes kapam Ziemeļu kapos.

Brāļu kapu juridiskais statuss oficiāli tika piešķirts 1924. gada 16. jūlijā.

Pēdējie apbedījumi veikti 1941. gada jūnijā, pēdējā gaitā izvadot daļu no Armijas ekonomiskā veikala pagrabā traģiski nosmakušajiem upuriem. 1924. gadā Liepājas Brāļu kapiem teritorija tika noteikta no ielas līdz kapu sarga mājai, taču vēsturiski tagad tā ir mazāka.  

Ziemeļu kapsētā atrodas trīs militāro apbedījumu vietas: I pasaules kara vācu un krievu karavīru kapi. Latviešu karavīru Brāļu kapi var lepoties ar skaistu, monumentālu pieminekli Brīvības cīņās kritušajiem. Arī tā tapšana nav bijusi gluda. Pieminekļa pamatprojekta autors ir arhitekts Kārlis Bikše, bet tēlniecības daļas – Jūlijs Miesnieks. Piemineklis atklāts 1924. gada 18. novembrī. 1931. gada 22. jūnijā, noņemot simbolisko pārklāju, tika atklāta pieminekļa pēdējā būtiskākā daļa, bronzas cilnis ar karā kritušo un kaujā nogurušo kareivja tēlu un ar uzlecošo Brīvības sauli  latvju sievietes atveidā. Autors ir mākslinieks Jānis Sudmalis.

Tautas piemiņai būtiski ir ne tikai atjaunot un uzturēt savu karavīru pēdējās atdusas vietas, bet arī atcerēties viņu vārdus. Līdz šim ne ikgadējie piemiņas pasākumu organizatori, ne tie, kam profesionāli un par samaksu par to būtu jārūpējas, nav spējuši apkopot un publiskot visu liepājnieku, par Latvijas brīvību kritušo uzvārdus. Attieksme vai tikai hroniski ieilgusi aizmāršība?           

*Liepājas nacionālpatriotisko un karavīru organizāciju "virsvadītājs", Liepājas partijas deputātu kandidāts Juris Raķis portālam apgalvoja, ka uz Ziemeļu kapsētu ejot ne tikai ar lāpām un ne tikai vienu reizi gadā, bet gan rudenī, gan pavasarī, kad tiek atzīmēta pirmās Latvijas karaspēka vienības komandiera Oskara Kalpaka nāves diena. Piekrītot, ka uzraksti uz daudzām plāksnēm ir sliktā stāvoklī, Raķis atzina, ka nesaskata iespējas, kā situāciju labot. Pēc viņa domām oriģinālo kapu plākšņu atjaunošana varētu prasīt lielus līdzekļus un sarežģītu birokrātisku procedūru, saskaņojot ar kultūras pieminekļu inspekciju, tāpat varētu rasties nepieciešamība pēc sertificēta restauratora utt.