Aizvadītais simfoniskās mūzikas vakars Latviešu biedrības namā izskanēja romantiskās mūzikas zīmē. Grīga, Dvoržaka, Moņuško pazīstamākie darbi atvēra ceļu uz "Romantisma virsotnēm".

Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) repertuārā šie darbi atsakņoti vairākkārt. Mūziķi vienmēr bijuši atsaucīgi prasmīgu diriģentu žestiem. Pasaules klases meistari Liors Šambadāls, Tadeušs Voicehovskis, Lucs Kēlers, Franss Rasmusens – katrs devuši jaunu pieredzi un darījuši spilgtāku orķestra skanējumu.

Grūtā darbā un slīpēšanas procesā dārgakmens iegūst krāsu neatkārtojamību un daudzveidību. LSO ir Liepājas dārgakmens un meistaru iedrošināti, mūziķi gūst pārliecību gan Latvijas, gan Eiropas dārgumu atklāsmē.

Klausītāju 21. oktobra koncertā netrūka. Līdz koncerta dienai izpirktas gandrīz visas biļetes. Laba ziņa mūziķiem, koncerta rīkotājiem, kā arī pašiem klausītājiem, jo ovācijas jau saviļņo un uzlādē ne tikai skatuves cilvēkus.

Kas pamudināja citkārt apdomīgos liepājniekus iegādāties biļetes tik savlaicīgi? Iespēja "pabarot dvēseli" ar Grīga klavierkoncerta neatkārtojamo, Norvēģijas dabā smelto spēku? No jauna ļauties Dvoržāka spilgtajam "Jaunās pasaules" redzējumam? Tikpat labi tur varēja būt klausītāji, kas twitera terminiem izsakoties – sekojuši māksliniekiem, lai kur tie arī uzstātos. Kā svētceļotāji!

Pazīstamais poļu diriģents Tadeusš Voicehovskis sadarbību ar Liepājas Simfonisko orķestri uzsācis salīdzinoši nesen – pirms trim gadiem, bet uzreiz iemantojis nedalītu mūziķu cieņu, kā arī paļāvību maestro žestam un viņa mūzikas izpratnei. Tāpēc diriģenta kārtējais darba cēliens ar Liepājas orķestri jau vien ir klausīšanās vērts.

Koncertu ievadīja Staņislava Moņuško uvertīra operai "Halka". Virsotne, par kuru klausītāji zināja vismazāk, bet kura lieliski iederējās kopējā noskaņā. Dinamiskā un krāšņā uvertīra Voicehovska lasījumā atklāja liepājniekiem, ka Polijas nacionālās mūzikas vērtības nesakņojas tikai Šopēnā daiļradē. Un droši vien ir vērtīgi meklēt arī mazāk zināmo komponistu partitūrās ne vienu vien pērli.     

Nezināms bija jaunā Latvijas pianista Antona Rosputjko vārds, kas šajā vakarā tika izvēlēts kā Grīga klavierkoncerta solists. Par 18 gadus vecā puiša sasniegumiem saziņas līdzekļos izdevās izlasīt dažas vispārīgas frāzes – jaunais, spožais...dalība konkursos Jūrmalā, Kauņā un kādā Čehijas pilsētā. Protams, jaunība garantē spēku, enerģiju un citas ārējas spozmes, bet klausītāji gaidīja Grīga mūziku, iespējams, savās atmiņās noglabāto Grīgu un ... pievīlās.

Klausoties klavierkoncertu, ik pa mirklim uzmācās asociācijas ar Krilova fabulu, kurā vezumu katrs velk savā virzienā. Vai šajā darbā diriģentam jārespektē solists, jeb solists seko diriģenta žestam? Ir opusi, kuros orķestrim ir izteikti pavadošā loma, bet Grīga klavierkoncertā skarbās, ziemeļnieciskās emocijas nav ierakstītas tikai solista partijā, bet tās caurstrāvo arī orķestra partitūru. Diriģents būvēja kontrastiem bagātu tēlojumu ar vērienīgu dinamiku, kamēr Antons Rosputjko bija piesardzīgs un atturīgs, dažubrīd pat distancējoties no kopējā tēlojuma.

Grīgs savā klavierkoncertā ielicis ļoti spēcīgu, gribētos pat teikt – ziemeļniecisku kodu. Lai to atklātu, nepietiek tikai ar nevainojami izspēlētām nošu virāžām. Diemžēl tajā piektdienas vakarā vairāk par notīm neizdevās saklausīt.

Un vēl par kādu ne tik mazsvarīgu aspektu. Klausītāji grēko ar mūžīgo vēlmi salīdzināt dzirdēto. Liepājā Grīga leģendārais klavierkoncerts skanējis vairākas reizes lielisku mākslinieku izpildījumā. Dzirdētais nosēžas atmiņā, liekot latiņu pacelt augstākā līmenī. Šoreiz orķestris un pianists gāja atšķirīgus ceļus un zaudēja koptēlā, kā arī daļu no klausītāju ovācijām.

Pēc starpbrīža – nākamā virsotne! Dvoržāka simfonija "No jaunās pasaules". Grūti notvert pareizo pavedienu, vai ne visai veiksmīgais Grīga klavierkoncerta atskaņojums sadedzināja diriģenta pirmatnējo spēku, vai bija vēl kādi citi momenti, bet šoreiz Dvoržāka simfonijas "No jaunās pasaules" interpretācija nepārsteidza. Tā bija ierasta un korekta, ar izteiktu dinamismu un triumfālu izskaņu, bet katarsi nesniedza.

Skaņdarbs ir ļoti zināms. Varbūt tāpēc gribējās atskaņojumā saklausīt jaunu niansi un kādu nebijušu krāsu toni Dvoržāka radītajā skaņu paletē.

Pirms vairākiem gadiem, ja atmiņas nosēdumiem var uzticēties, šī pati simfonija igauņu viesdiriģenta Andresa Mustonena interpretācijā sasniedza augstākas izpildījuma virsotnes, spilgtāk izceļot tik lielisko dažādo tautu mūzikas ietekmi šajā skaņdarbā.

Toties aizvadītajā koncertā īpaši gribas atzīmēt orķestra stīgu grupas izlīdzināto un piesātināto skanējumu, kam bija vitāla nozīme gan Grīga, gan Dvoržāka mūzikas atklāsmē.