Pilsētas domē šonedēļ notika pēdējā laikā tik daudz apspriestā Nacionālā attīstības plāna (NAP) sabiedriskā apspriešana.

Tiesa, pati sabiedrība gan bija pārstāvēta nelielā skaitā, un zāli pildīja pārsvarā dažādos domes kabinetos redzēti ierēdņi, kuri apspriedes laikā tērzēja par gluži sadzīviskām lietām. Varbūt šādu sabiedrisko apspriešanu butaforiska apmeklēšana ietilpst viņu labi apmaksātā darba pienākumos? Vismaz tāds iespaids radās redzot, ar cik lielu interesi pilsētas mēra vietnieks Gunārs Ansiņš pētīja reģistrējošos apspriešanas dalībnieku sarakstus.

Bet, lai nu paliek detaļas, pievērsīsimies no Rīgas atbraukušo lektoru, kas pārstāvēja tādu birokrātisku galvaspilsētas veidojumu kā Pārresoru koordinācijas centrs, runātajam un pašam Nacionālās attīstības plānam.

Atzīšos, redzot ļoti vienkāršoto power point prezentāciju un dzirdot sausā birokrātiskā valodā teiktās uzrunas, man bija garlaicīgi. Vienīgo jautrības dzirksti piešķīra kundze vārdā Māra Sīmane, kura kā profesionāla psiholoģe publikai atkārtoja mantru, ka valstij naudas ir maz, tāpēc Attīstības plāns pamatā balstoties uz to, ko katrs no mums pats var darīt lietas labā, proti, dzīvot veselīgu dzīvesveidu, lai mazāk naudas būtu jātērē medicīnai, un tamlīdzīgi.

Jāteic, šīs kundzes uzstāšanās atsauca atmiņā kādu ekspremjeru, kurš Jaunā gada uzrunas laikā tautu aicināja tīrīt zobus, izgludināt bikses un mācīties angliski. Neko jaunu, kas nebūtu ierakstīts neskaitāmu Latvijas politisko partiju priekšvēlēšanu programmās un gadiem ilgi runāts sabiedriskajos medijos, nedzirdēju vispār. Toties Rīgas birokrāti palepojās, ka pie šī „ārkārtīgi svarīgā dokumenta” strādājot (un, jādomā ne par mazāko samaksu) jau kopš janvāra.

Tā kā klātienē redzētais atstāja gaužām bālu iespaidu, un radīja sajūtu, ka tā sauktā sabiedriskā apspriešana ir kārtējā par valsts līdzekļiem apmaksāta demokrātijas imitācija, ko, starp citu, atzina arī viens no lektoriem, uzsverot, ka viņi jau tikai uzklausot priekšlikumus un tos apkopojot, bet galavārds piederot Saeimai, iepazinos ar dokumenta saturu internetā.  

57 lappuses  garais sacerējums, pie kura strādāts teju gada garumā, atgādināja kaut ko vidēju starp politiskas partijas manifestu,  literāru eseju un augstskolas pirmā gada kursa darbu. Šķietami svarīgā dokumentā  atrodama Raiņa, Imanta Ziedoņa un Zentas Mauriņas dzeja, tautas sakāmvārdi un poētiski teksti par pastaigu basām kājām rasas pielietā zālē un smilšu pilīm. Tāpat netrūkst dažādu jaunvārdu. Piemēram, viens no NAP uzdevumiem formulēts šādi: «Nepārsniegt ilgtspēju iespējinošu vidē nonākošā piesārņojuma apjomu.»

Protams, plāns satur arī daudzas loģiskas un vispārzināmas patiesības, kas uzrakstītas vēlējuma formā. Neviens taču neiebildīs, ka jāveicina „augstražīga un eksportspējīga ražošana un starptautiski konkurētspējīgi pakalpojumi” vai jārada „izcila uzņēmējdarbības vide”. Tāpat nepieciešama „attīstīta pētniecība un inovācija” un „iedzīvotāju piederības Latvijai un lepnuma par savu valsti un tautu veicināšana”, utt. Daiļrunība un frāžainība, bet konkrētības nekādas.

Mulsina arī kas cits. Vienas konkrētas – Vides un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē, kuru vada viena konkrēta – Reformu partija, top izstrādāts šāds plāns, kura darbības termiņš sniedzas desmit gadu garumā. Tad nu jāaizdomājas par dažām politiskām realitātēm. Vispirms – cik garš būs ļoti nepopulārās Reformu partijas mūžs? Cik ilgi tā būs valdības koalīcijā un kontrolēs NAP izpildi? Kur ir garantija, ka esošā valdošā koalīcija noturēsies pie varas desmit gadus? Un, ja ne, atkal tērēsim naudu jaunu plānu rakstīšanai un apspriešanai?

Turklāt redzot politisko klimatu valdošajā koalīcijā un zinot, ka valsts naudu dalot, partijas rauj deķīti katra uz savu pusi, jādomā, ka NAP ietvaros pārvaldītos līdzekļus katra partija centīsies pārdalīt par labu savām ministrijām un to ietekmes sfērām un apakšnozarēm. Te uzreiz jāpaskaidro, ka projekts paredz, ka  NAP, lai cik diletantiski un nekonkrēti sacerēts, regulēs Latvijas mērogiem visai ievērojamu naudas plūsmu turpmākajos gados.  Kopējā tērējamā summa ir aptuveni 3,5 miljardi latu – ES struktūrfondu nauda un aptuveni 500 miljoni no valsts budžeta, kas gadā būs līdz 600 miljoniem.

Gribot negribot nākas secināt, ka ambiciozi pasniegtais plāns ir tukša laika šķiešana, budžeta līdzekļu tērēšana, lai dažiem  Rīgas ierēdņiem radītu siltas darbavietas, un populistiska darbības un sabiedriskās apspriešanas imitācija. Rodas iespaids, ka Rīgas birokrāti dzīvo kaut kādā savā iedomu pasaulē un ne redz ne saprot, kas konkrēti ir vajadzīgs cilvēkiem uz vietām. Konkrētas lietas, konkrēti projekti.

Kas notiks tālāk un ko iegūs Latvijas reģioni, nav grūti paredzēt. Viss būs tieši tāpat kā līdz šim.  Kuru pašvaldību pārstāvēs gudrāki un spējīgāki cilvēki vai, kuriem būs ietekmīgi draugi atbildīgajās ministrijās, tā pratīs no valsts izdabūt vairāk līdzekļus saviem projektiem. Kuri būs aprobežotāki, tie paliks stāvam pie ratiem. Tāpat godīgāku un prasmīgāku cilvēku pārstāvētas pašvaldības no valsts un Eiropas fondiem iegūtos līdzekļus pratīs izmantot savu cilvēku labumam, bet blēži un nejēgas izšķērdēs nelietderīgi.

Viss kā vienmēr…