Neparastā laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmata "liepājiņa" aptver 47 objektus, ko aprakstījuši, fotografējuši, zīmējuši vairāk nekā simts liepājnieku un Liepājas skarto.

Ik sestdienu portālā publicēsim vienu no "liepājiņas" stāstiem, pirmo lasiet jau parīt, 7.janvārī!

Vecā gada nogalē vienlaikus ar bērnu zīmējumu izstādes atklāšanu galerijā "UPB" grāmata "liepājiņa" oficiāli tika atvērta. Šodien portāls irliepaja.lv sāk publikāciju sēriju, kas faktiski ir virtuālā "liepājiņa". Ar projekta vadītājas Indra Ķempes vēlību varam ikvienam sniegt iespēju ieskatīties tik tiešām neparastajā izdevumā.

Bez šaubām, paņemt grāmatu rokās, atvērt, šķirt lapas, aplūkot fotogrāfu iemūžinātos un Liepājas bērnu mākslas skolas audzēkņu zīmētos attēlus – tā ir pavisam cita sajūta un informācijas apjoms. Tāpēc ikviens, kuram ar virtuālo versiju ir par maz, droši var doties uz vienīgo vietu Liepājā, kur grāmata ir nopērkama, proti, uz Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroju Rožu laukumā, un izdevumu iegādāties. Grāmata būvēta tā, lai lasītājs kopā ar to kā ceļvedi dotos ekskursijā pa Liepājas laikmetīgās apbūves adresēm, sākot no pilsētas dienvidu robežas virzienā uz ziemeļiem, pāri Tramvaja un Kalpaka tiltiem līdz Karostai, – no vāka līdz beidzamajai lappusei. Jo "liepājiņa" ir arī neparasts suvenīrs Liepājas arhitektūras tūristam. Tā cena – Ls 12.

"liepājiņas" stāstu seriālu sākam ar grāmatas arhitektes Indras Ķempes ievadu, kas mazliet atšķiras no drukātā teksta.

"Kas ir liepājiņa? Liepājnieku skatījums uz pašu apdzīvoto moderno pilsētvidi. Autoru kolektīvs tik raibs, cik pilsētnieku saime, kas lieto Liepāju krustu šķērsu. Cilvēki, kas nav profesionāļi apbūvētās vides veidošanā un tādu vērtē varbūt pirmoreiz. Viņiem ir atšķirīgi vecumi, dzimumi, nodarbes, gaumes, dullumi un niķi. Romantiski, ciniski vai komiski. Jā, žurnālists, bet ne arhitektūras kritiķis, fotogrāfs, bet ne arhitektūrā specializējies. Viņš šoreiz raksta, dizainere bildē. Ir publicistikā nenobružāts arhitekts, ir rīdzinieki ar darba vai dzīvojamām platībām arī vēja dzimtenē, jā. "Brīnišķīga ideja nepielaist arhitektus apcerēt savu un citu arhitektūru, ļaujot to darīt tiem, kam pilsēta pieder," paslavē amatbrālis Jānis Skanis.

liepājiņa nav atsvešināts vēstījums, kur viens arhitekts apraksta otra arhitekta sastrādāto, lai dubultā vairotu ilūzijas par to, kas izdevies vai nav.

liepājiņa ir liepājiņieku eseju krājums. Kāds apraksta pilnīgu pretstatu, kāds saderīgu līdzinieku, cits derdzīgu svešinieku, cits stabilu savējo, jo viedokli veido gan negatīvas, gan pozitīvas emocijas. Industriālisma ainavists augstceltni nu glezno ar vārdiem, modes blogere stacijai pielaiko laukuma labiekārtojuma aksesuārus. Frizieris par viesnīcu sacer pasaku, brīvmākslinieks pats tēlo restorānu, studente mājiņu uzrunā kā dzīvu būtni, ierēdne ar celtnēm rotaļājas. Prokurors attaisno rūpnīcu, vēsturnieks pēta nepabeigtu būvi, atštauka aprunā nesenu namīnu. Katram no izdevumā iekļautajiem 47 piemēriem – ēkai, pilsētvides objektam vai vēl iecerētam projektam – apskatu papildina attēli, kurus kadrējuši fotogrāfijas mīlētāji un zīmējuši mazākie liepājnieki. Kritiski vai stilizēti. Viņi savus modeļus izlozēja.

liepājiņa ir neparasts instruments, kas operētajā pilsētas ķermenī satausta gan vājuma, gan stipruma pulsus. Vienlaikus šejieniešu izrakstīts recepšu krājums, kā Liepājai mainīties par pilsētniekiem vēl veselīgāku dzīvesvietu. Tuvinot uz attālinātām sabiedrības saliņām stāvošos iedzīvotājus, gājēja skatienam iesāņus slīdošo apbūvi pievelkot tuvu klāt.

liepājiņa apskata labākās sabiedriskās būvvietas un daudzdzīvokļu ēkas – pat pamirušas vai pusdzīvas – tās, kuras vairāk attiecas uz apmeklētājiem nekā tikai saimnieku.

liepājiņa ir laikmetīga. Tāda ir grūtā prasme vēsturisko noturēt aktuālu vai padarīt mūsdienīgu, ne tikai steigšus radīt no jauna brīvā būvlaukumā.

liepājiņa nedz attēlos, nedz stāstos nav nepareiza. Atklājumu ekskursijās gāja arī fotogrāfi. Ne diplomēti, ne meistari arhitektūras apskatīšanā. Taču katrs ar savdabīgu skatījumu un atšķirīgu fototehniku – no digitālas spoguļkameras līdz "ziepju traukam" vai viedam tālrunim.

liepājiņas autori bieži izmanto pārnestu nozīmi vai salīdzinājumu ar it kā ikdienišķāko, lai labāk saprastos izteiksmē par būvlietām. Tas pazīstami pārsteidz.

liepājiņa ir patiesāks pilsētas telpiskais pārskats, tomēr imitēta diskusija, kurā pa īstam iesaistīsies ielūdzam tevi, lasītāj! Varbūt tev līdzīgo uzdrošināšanās izteikties ļaus bezbailīgāk domāt un runāt par citādi iepazīto Liepājas laikmetīgo arhitektūru un tās pilsētniecisko teritoriju. Kņada, kuru vada izpratne, ir mūsu mērķis.

Kāpēc liepājiņa? "Vai cieši nolēmi grāmatā Liepāju saukt par Liepājiņu? Nedaudz nievājoši, vai? Nekad neesmu dzirdējusi pilsētas minam pamazināmajos vārdos – Rīdziņa, Ventspilīte, Talsiņi," šaubas izteic šejienes kultūras procesu virsvadītāja Lelde Vīksna. "Esam gandrīz precējušies ar šo pilsētu!" "Radio 101" personība Gustavs Terzens skaidro, kāpēc viņa saziņā iestājies Liepājiņas laiks. "Tā sauc Liepājas veco centru. Kā vārds Iekšrīga, kas zināms vecajiem rīdziniekiem," konstatē korektore Guna Kalniņa. Sākumā liepājiņa bija nosaukums nebijušam priekšlikumam, kā pilsētvidi padarīt pievilcīgāku bērniem. Atklājās – tiešām, vienīgi Liepājai deminutīvs ir tik labskanīgs. Mīļš. liepājiņa ir tuvinājums. Pilsēta, kādu redzam, saprotam un pieņemam, tātad samīļojam tādu, kā ir.

liepājiņa izsīkst. Drīz tramvajā un teātrī sēdinās putuplasta pilsētniekus. "Skaista kā kapi! Man bail no tuksnesīgajām pilsētām ar tukšajām ielām. No Liepājas, tāpat kā no Ventspils," atzīstas dzejniece Agnese Krivade, kad cilājam apdzīvoto vietu mīlēšanu pa gabalu. Ar Liepāju slimo daudzi. "Manu pasaules pilsētu topā numur 1!" sauc dizaina kurpniece Elīna Dobele. Apbružāti šarmanta šķiet kolēģim Pēterim Bajāram. Cik apnicīgi! Par vēlmi te dzīvot čīkst vai katrā rīdzinieku kaktā – pasažieru pārpilns vilciens, kurš nekursē.

"Varētu spriest, ka dilstošā pilsētā iedzīvotājiem ir vairāk vietas. Tomēr tā zaudē tēlu, identitāti, arhitektoniskās vērtības, trūkst apbūves, pie kuras paslēpties no vēja. Vecpilsēta ir ļoti robaina. Sarukšana nozīmē, ka nepietiek naudas, lai to apsaimniekotu. Ar noteikumiem veidosim pilsētu zemāku un kompaktāku. Dzīvojamie rajoni attīstāmi tuvāk centram, rūpnieciskie – perifērijā. Pašreizējie ieguldījumi infrastruktūrā padarīs Liepāju ērtāku, mobilāku, un savā ziņā noteikti veicinās cilvēku piesaisti," secina Liepājas galvenais pilsētplānotājs Arvīds Vitāls.

Arhitekts Gundars Vīksna kritizē jauno Liepājas attīstības plānu, kas agresīvi sadala pilsētu daļās ar mazām teritorijām dzīvošanai, bet ar lielu, pat milzīgu teritoriju ostai, noliktavu saimniecībām un ražošanai, it kā sakot — ja būs mums jaunas darba vietas, būs laba dzīve, viss pārējais tad pats kaut kā radīsies. Viņaprāt, harmonisks cilvēks ir labāks darītājs, viņš ir balsts ekonomikai. Pirmām kārtām vajag rūpēties par liepājnieku."

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.