Pirms 120 gadiem, 1896.gada 17.jūlijā (pēc "vecā" kalendāra 30.jūlijā) Liepājas rimto dzīvi pamatīgi saviļņoja "lielais ugunsgrēks".

Tas skāra veselu vecās apbūves rajonu pašā pilsētas centrā, teritoriju Graudu, Lielās, F.Brīvzemnieka un bijušās Šaurās ielas rajonu.

Uguns bija sākusi savu iznīcības ceļu no kāda E.Šmita šķūnīša Julianes, tagad F.Brīvzenieka ielas pusē. Vēlāk runāja, ka skopais namsaimnieks tur glabājis dzelzs mucu, kurā dienestmeitai vajadzējis iebērt virtuves plīts pelnus sakņu dārza mēslošanai. Kāds tur brīnums, ka gailoša sīka oglīte iekrita un uzliesmoja šķūnīša drazās!

Uguni pamanīja pārāk vēlu, ap pulksten četriem pēcpusdienā. Tā jau bija pārsviedusies uz noliktavām sētās. Togad Liepājas pusē bija sausa vasara, koka mājas no dzirkstelēm sāka dūmot viena pēc otras. Kā pirmo uguns sagrāba Graudu un Julianes ielas stūrī esošo E.Knopfa māju, kuras pirmajā stāvā toreiz atradās Krievijas valsts pasta un telegrāfa iestāde. Sāka degt B.Landaua māja. Beidzot no karstuma un dzirkstelēm aizdegās Šmita nams, toreizējā Jaunā tirgus un Šaurās ielas stūrī. Tādā kārtā pēcpusdienā uguns liesmas bija pārņēmušas visu kvartālu no tagadējā Rožu laukuma līdz F.Brīvzemnieka ielai no vienas puses un no Graudu ielas līdz tagadējai taksometru stāvvietai, toreiz Šaurajai ielai.

Dzēsa gan Vecliepājas, gan Jaunliepājas ugunsdzēsēju komandas. Skanēja komandas gan vācu, gan latviešu un krievu mēlēs. No ugunsdzēsēju depo turpat Tirgoņu ielā bija izstumts nupat kā svaigi pirktais tvaika ūdenssūknis, bet pieci četru vīru ūdens pumpji ar spiedšļūtenēm darbojās nepārtraukti. Ap pusnakti uguni bija izdevies apturēt, bet ap pieciem no rīta tikai dažās vietās kodīgi gruzdēja. Dzēšanu stipri ierobežoja ūdens trūkums, jo vecais ūdensvads nespēja nodrošināt pietiekošu spiedienu. Laundau mājas bēniņos gan bija ievietoti četri pilni autonomie ūdenstanki, taču tie, pārsegumam sagrūstot, izkrita uz ielas, ar pēkšņu ūdens vilni pārbiedējot ziņkārīgo pūli.

Jā, par tiem, uz citu nelaimi saskrējušiem "skatītājiem" – arī todien, pirms 120 gadiem, ap pusotra tūkstoša liepājnieku, pusskriešus uz dūmu stabu nākot no Jaunās pasaules vai pat Acu gala, drūzmējās ap liesmojošo kvartālu un neskopojās ar pamācībām pažarniekiem, pie reizes atstāstot svaigākās baumas un ne nieka nebēdādami, ja dzirksteļu spieti un sodrēji pašus "apsvētīja". Gadījās arī veiklāki bezgoži, kas neceremonējoties pievāca, piemēram, no A. Heinriha bodes izmestās kastītes ar cigāriem.

Cieta dzēsēji, divi no tiem guva smagus ievainojumus.

Īres namu augšējo stāvu iedzīvotāji ugunī zaudēja visu iedzīvi. Būdami nedrošībā par savu dzīvokļu mantību, arī no apkārtējo māju logiem otrpus Graudu, Julianes un Lielajai ielai dzīvojošie sāka glābt savas mantas, izsviest pa logiem veļu, guļampēļus, tapsētus krēslus, pat kumodes ar visu saturu.

Māju īpašnieki savus namus bija apdrošinājuši. Zaudējumus rēķināja ap 800 tūkstošiem rubļu, bet kopā ar neapdrošināto un sadeguši iedzīvi– līdz vienam miljonam rubļu, kas bija ļoti liela summa.

Pilnībā bija izdedzis pasta un telegrāfa kantoris, pelnos pārvērsta vecā Bonica kafejnīca kopā ar Landau māju, brāļu Hercenbergu manufaktūras veikals, Gringkera pulksteņu tirgotava, Antona Heinriha koloniālpreču un W.Liebermana drogu veikali, " Mariott un Seligman" gaļas un desu tirgotava un M.Šūlmana galantērijas preču veikals, neuzskaitot malkas, siena šķūņus, ratnīcas un staļļus...

Ugunsgrēks tika plaši atspoguļots arī ārzemju, sevišķi Vācijas un Lielbritānijas laikrakstos, kur netūka baumu un krāšņu izpušķojumu. Vācieši vairāk rakstīja, ka pie uguns nedarbiem vainīgi ir sociālisti, bet briti, ka bijusi tīša dedzināšana apdrošināšanas prēmiju sakarā.

Lielais ugunsgrēks neatgriezeniski izpostīja veco, vēl 18.gadsimtā tapušo Liepājas centru, taču paātrināja tā pārveidošanos par jaunu, modernu, pārsvarā jūgendstila īres namu kvartālu ar veikaliem un plašiem kantoriem.

Voldemārs Bonics uzbūvēja savu konditoreju Graudu ielā 42 B.

Landaus, par Palestīnas bankā ņemtu kredīta Rožu laukuma un Graudu ielās stūrī uzbūvēja trīsstāvu namu, vēl ar tornīti stūrī.

Pasta un telegrāfa kantoris, kas dažus gadus bija spiets mitināties pilsētas domes telpās Lielā ielā, pēc pārbūves ievācās daudz piemērotākajā bijušajā Z. Zalamonovica īres namā Pasta ielā 4.

A.Zelingmans par saņemto apdrošināšanu no D.Volheima nopirka un paplašināja ģimenes villu Hika ielā 9.

Uguns atstātās krāsmatas līdz 1897.gada pavasarim tika novāktas. Jaunā, jau M.P.Berči projektētā Graudu iela, pateicoties ugunsgrēkam, tika paplatināta aptuveni par 1,5 metriem, bet Lielās ielas – par 2 metriem. Pēc trim gadiem pa Graudu ielu jau kursēja tramvajs, kuram pirms tam tur būtu par šauru.

Mainījās gadsimts, kurā pilsētas centrs ieguva vislepnāko izskatu ar Rožu laukumu bijušā Jaunā tirgus vietā un jūgendstila mājām Graudu ielā. Diemžēl bijušo kvartālu, kas atdzima pēc ugunsgrēka, var apskatīti tikai vecās pastkartēs, jo II pasaules karš tās atkal pārvērta  krāsmatās,  tieši tajā pašā vietā, kur pirms 120 gadiem bija plosījies Liepājas Lielais ugunsgrēks.

Foto no Liepājas pilsētas valdes izdevuma "Liepājas 300 gadi", L., 1925.