Pēdējā laikā Liepājā arvien aktuālāka ir problēma, ka, nepareizi notīrot ķēpājumus no ēkām, to vietā tiek radīti jauni ķēpājumi, sienas tiek sabojātas mehaniski vai ar šķaidītājiem.

Lai izprasti vairāk šo problēmu un tās apmērus, portāls vērsās pie SIA "Simpro" valdes locekles Sandas Iesalnieces. Tieši viņas uzņēmums profesionāli notīra grafiti, tādēļ Sanda un firmas darbinieki nevar noskatīties, kā Liepājā, neprofesionāli to darot, tiek bojātas ēkas.

Kā jaunāko sabojāto namu viņa norādīja vēsturisko ēku Peldu ielā 44, kuru projektējis slavenais Pauls Makss Berči. Kā redzams attēlos, cenšoties notīrīt krāsu, ķieģeļu siena ir faktiski neatgriezeniski abrazīvi sabojāta un izskatās ļoti nesmuki, ķēpājuma vietu faktiski atstājot redzamu.

Sanda Iesalniece: "Katram būvmateriālam ir savs  ārējais aizsardzības slānis no mitruma un citām dabas parādībām. Arī tads ir šim vēsturiskajam ķieģelim, kas neļauj mitrumam iekļūt materiāla iekšā. Ja mitrums iekļūs celtniecības materiālā, tad tas jau ar laiku nokļūs arī ēkas iekšienē. Tas, protams,  nav ļoti ātrs process, bet tam ir matemātiskās progresijas tendence. Mitrumam iekļūstot iekšā materiālā, sākoties saliem, tas plēš šo materiālu, un sākas ēkas vispāreja sabrukšana. To varētu salīdzināt ar cilvēka ādas virskārtu. Tā aizsargā organismu no netīrumiem un citā sliktām arējas vides iedarbībām, bet ja āda ir bojāta, tad tā ir slima un var sākties infekcija.

Dažreiz tas var novest pie nopietnām slimībām vai amputācijas. Protams, kad cilvēks nokļūst tādā situācijā, viņš cenšas sevi pasargāt un nedara sev pāri. Ēkai, sienas panelim, ķieģelim, sendviča panelim no kuriem ir celtas "Liepājas enerģijas" katlu mājas  šādas iespējas nav. Celtne vai būve nevar pateikt: "Stop. Tu rīkojies slikti un bezatbildīgi".

Nav jau svarīgi vai šī ēka ir kulturas piemineklis vai paneļu ēka. Pret katru namu vajadzētu izturēties atbildīgi. Lai izdarītais ir bez bojājumiem, saglabājot šīs vērtības – mūsu namus vai sabiedriskas ēkas.

Nedrīkstam vienkārši barbariski dzīties pēc rezultāta ar smilšpapīru, acetonu, šķaidītāju vai citādu mehānisku slīpēšanu. Nemaz nav vēlēšanās komentēt situācijas, kad grafitī ķēpājumu aizmuļļā ar krāsu kas pagadās."

Sanda Iesalniece ir pārliecināta, ka rezultātam jābūt kvalitatīvam un estētiskam. Kā rīkoties šādā situācijā? Vienkārši. Šis darbs jāuztic profesionāļiem. Uzņēmumiem, kam ir atbilstoš aprīkojums un profesionālas ķīmijas ķēpājumu noņemšanai.

Pareizi ir grafiti nomazgāt no fasādes. Ja paskatas no finansiālās puses, tad, protams, var, kā saka, kaut ko aizkrāsot, nosist nost izmantojot smilšu strūklu, vai abrazīvi ar smilšpapīru.

Iesalniece: "Mēs grafiti nomazgājam no sienas uzklājot speciālu ķīmiju sašķeļot krāsu un talāk jau mazgājot ar tvaiku. Tas protams ir dārgāks process, bet ēkai patīkamāks un saudzīgs. Ļoti labs salīdzinājums dabā ir 10. vidusskola. Tur sākotnēji mēģināja darbus veikt izmantojot smilšu strūklu. Aizliedza. Un mēs fasādi nomazgājām. Mēs starp citu attīrījām bērnudārzu "Pienenīte". Tur tieši bija šis uzdevums saudzēt un saglabāt šo materiālu nebojātu."

Tādēļ liepājnieki, pirms paši ķeras klāt pie ķēpājumu tīrišanas, ir aicināti kārtīgi padomāt, vai plānotā darba sekas ir prognozējamas un vai ēkas siena, it sevišķi ķieģeļu, necietīs neatgriezeniski.