Ar stāstu par Dienvidu kapu kapliču veram vaļā neparasto laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatu "liepājiņa". Idejas autore un projekta vadītāja Indra Ķempe.

DIENVIDU KAPU KAPLIČA, Klaipēdas iela 150, arhitekts AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2007.
FOTO: MĀRTIŅŠ SĪLIS
TEKSTS: ARTURS PĒRKONS, arhitektūras fotogrāfs, būvinženieris, akustikas entuziasts

Dienvidu kapsētas kapliča radikāli izceļas pārējo objektu [grāmatā iekļauto – I.Ķ.] vidū savas īpašās nozīmības dēļ. Pirmoreiz par tās nepieciešamību tika runāts 20.gadsimta 80.gadu vidū, kad pabeidza kapsētas sarkano ķieģeļu žogu. Jo izvadīšana notika no tolaik nolaistās Centrālkapu kapličas ar izteikto līķu smaku.

Tomēr pilsētas vadībai būtiskāk šķita infrastruktūras remontiem atvēlētos līdzekļus ieguldīt skvēra izbūvē toreizējās Komjaunatnes un Uzvaras ielu [tagad Peldu un Uliha ielu – I.Ķ.] stūrī. Aprēķins tieši tāds pats kā mūsdienās – mirušiem ir pilnīgi vienaldzīgi, kādā ēkā viņu mirstīgās atliekas tiek novietotas pirms apbedīšanas.

90. gados braucu uz Dienvidu kapiem, jo tur guļ pirmās sievas Zigrīdas mamma un brālis. Jau toreiz bija skaidrs, ka kapu žogs ar fasādes ambīcijām ir neveiksmīgs risinājums gan funkcionāli, gan estētiski, ja neskaita aizvēja radīšanu nelielai daļai kapavietu.

2008. gadā mani palūdza steidzami sabildēt jaunuzcelto kapliču ikgadējai arhitektūras skatei. Tā es nokļuvu objektā sev ierastajā arhitektūras fotogrāfa statusā. Biju priecīgs tikties ar Agra Padēļa–Līna veikumu, jo šī arhitekta rokraksts vienmēr dod iespēju fotogrāfam pielikt no sevis papildus pienesumu, atainojot savdabīgu rakursu vai detaļu saspēles. Toreiz gan tika norunāts, ka īsto interjera bildēšanu varēs veikt pēc kāda laika, kad atradīsies līdzekļi pilnai paredzēto elementu un priekšmetu iekārtai.

Kad saņēmu aicinājumu uzrakstīt par kapliču, man nebija grūti apsolīt. Tomēr iztikt bez bildēm es nespēju. Tāpēc, paņēmis video kameru, kas man tagad labi kalpo kā fotoaparāts skicēm, jūlija rītā devos uz Dienvidu kapiem.

Atstājot mašīnu pie Liepājas informācijas stenda, uz kapsētu devos kājām pa līkumaino celiņu. Patika, ka tas nav novilkts ar lineālu. Tā bija pirmā reize, kad pa to gāju. Bija patīkami viegli – putni dziedāja, saule vēl nekarsēja. Celiņš izved pie kapličas ziemeļu puses, kur uzreiz pamanu, ka daļa ļaužu iet nožogojumam pa labo pusi garām, lai nokļūtu pie savu tuvinieku kapu kopām. Par atrašanās vietas atbilstību mana subjektīvā atbilde būtu – gan jā, ja vērtējam pēc izmaksu skalas, gan nē, ja vērtē pēc reālā funkcionālā rezultāta. Skaidrs, ka nožogojums kapličas priekšpusē ir tamdēļ, lai kapu teritorijā nevajadzīgi nebrauktu ar mašīnām, tomēr tur strādājošām firmām tas ir liels apgrūtinājums. Manuprāt – tas ir sacikināts un nav saderīgs ar kapličas lakonismu un skaidrību.

Sēru vītols labajā pusē šobrīd ir īstajā izmērā attiecībā pret fasādi. Ļoti patīk kapličas ieejas risinājums ar iedziļinājumu! Un soliņu rindas savstarpējā spēle ar ziemeļu fasādes logu kārtojumu. Gan ieeja, gan soliņi ir ceļš tālāk. TĀLĀK. Virsgaisma interjerā ir tālāk ejamā ceļa pēdējā norāde. Par šādu ideju Agris pelnījis lielu cieņu. Paldies.

Izdevās iekadrēt īslaicīga mirkļa redzējumu – kapličas ieeja ar zvana masta ēnu. Ēnu kā aizgājēja atstāto šajā pasaulē, kas neiet līdzi kapličā un pa ceļu tālāk.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.