Jāņa iela – ir tipiska liepājniece. Kā mazs pārsteigums starp Lielo un Skolas ielu, starp tramvaja pieturas sociālismu un hruščovku pagalma vienaldzību – tā šo savdabīgo pilsētas centra daļu redz žurnāliste Vēsma Lēvalde.

JĀŅA IELA, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2004.
FOTO: ALDIS NIEDOLS
TEKSTS: VĒSMA LĒVALDE, DIENAS MEDIJI reģionālā korespondente

Liepāja ir pretrunu pilsēta. Tai nav koptēla, tā ir vienlaikus mežonīga, romantiska, smeldzīga, ķēmīga un skaista. Kropla un iznesīga. Nabadzīga un bagāta. Kožu saēstā mundierī ar zelta pogām.

Viena no pilsētas senākajām ielām – Jāņa iela – ir tipiska liepājniece. Kā mazs pārsteigums starp Lielo un Skolas ielu, starp tramvaja pieturas sociālismu un hruščovku pagalma vienaldzību iespiestas brīnišķīgas pārsimt gadu vecas ēkas. Apmēram 100 metru garumā atjaunots vēsturiskais bruģis, kas ar pretenziju uz mākslu apvienots ar metāla plākšņu fragmentiem. Smalki, pat pārāk. Diemžēl sievietes, kuras nestaigā vairs pastalās, no šī seguma vairās – risks palikt bez papēžiem. Bet lai – vēsturisks bruģis ir vēsturisks bruģis, tam ir vērtība un acij tīkams tas ir. Acīmredzot uz mākslu pretendē arī metāla laternas, kas man [diemžēl] atgādina padomju laiku tramvaja stabus. Skaistas gan ir to gaismiņas tumsā uz ēkām. Tad ieliņa iegūst auru, kas dienasgaismā zūd. Tunelim ar laika zoba apgrauztajiem ēku stūriem un dīvaini pretenciozo [un noteikti ne lēto!] rekonstrukciju īsti neredzu jēgu. Tā ir viena kurpe no pāra – pietrūkst, lai varētu valkāt. Rekonstrukciju rosinājusi "Latvijas bankas" Liepājas filiāle, lai sakoptu savu apkārtni. Apkārtne sakopta, ko tālāk? Laikam ar to viss beidzies.

Tūristiem ieliņa liktos pievilcīga, bet to pat lāgā nofotografēt nevar – otrā galā spīd nejēgā savietotas automašīnas un silikātķieģeļu baltās ēkas. Turklāt, izejot pa skaisto ieliņu, skatam paveras bagātīgi piebāzti atkritumu konteineri. Atceroties, ka reiz tā bija iecienīta aktieru, mūziķu un mākslinieku aprindās, gribas ko vairāk. Tieši te leģendārajā "Vāgūzī" mitinājās fotogrāfs Uldis Briedis. Kaut vai fotoizstādes, kas te notika pirms dažiem gadu desmitiem un ko nemaz ne tik veci liepājnieki atminas kā aizraujošu notikumu. Varbūt ielas galā bronzas naktssargu ar laternu rokās vajadzētu? Varbūt pietiktu padarīt ielu mājīgāku, norobežojot no Skolas ielas puses ar dažiem dekoratīviem augiem akmens podos un aizvācot konteinerus. Te noteikti varētu ierīkot vasaras kafejnīcu vai mākslas izstāžu vietu, rīkot ielu teātra izrādes. Tirgot vismaz saldējumu vai kvasu! Vai adītus cimdus un zeķes. Austus lakatus un brudierētas sedziņas. Un vēl žāvētus ābolus. Jo spēcīgākā cilvēkam ir smaržu atmiņa. Tās te pietrūkst.

Žēl, protams, ka abas burvīgās noliktavu ēkas nav sabiedriski apdzīvotas, tās varētu slēpt tik ļoti trūkstošos mākslinieku veikaliņus vai krodziņus. Piemēram, Teātra kafejnīcu vai Baznīcas krogu. Augļotāju krodziņu, ja akcentētu bankas tuvumu. Šobrīd Jāņa iela ir tikai gājēju tunelis. Labi, sakopts. Labi, tur nav ierīkotas autostāvvietas. Bet var vairāk. Ir naivi domāt, ka tūristu bari plūdīs uz Liepāju, lai aplūkotu pāris vecu koka ēku. 100 metru pirmšķirīgas vides ir sagatave, lai te ierīkotu "brīvo radošo zonu". Ideju konkursu par Jāņa ielas apdzīvošanu? Pilsētai nav jākaunas sevi labi pārdot! Lai kā mēs lepotos ar savām vēsturiskajām vērtībām, tās tomēr jākopj, jāuztur kārtībā, bet tas maksā naudu. Naudu budžetā ienes dzīvīga tagadne, nevis sastingusi vēsture.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.