Nupat mani uzrunājuši vairāki liepājnieki un kāds vīrs no Grobiņas, kas izteikuši savas šaubas par Sv. Trīsvienības katedrāles fasāžu restaurācijas lietderību (!!!).

Viņuprāt – vai tās sākšana ir tik nepieciešama?  Vai tik dārgie tēriņi esot pamatoti ar kādu speciālistu rekomendācijām un vai tik tas viss neesot kāda[u] pieminekļu sargu kaprīze, aiz kā "stāvot" lielas naudas intereses?

Sv. Trīsvienības baznīcas pamatu akmens ielikts 1742. gadā, bet Dievnams iesvētīts 1758. gada decembrī. Tajos laikos visumā pieticīgās Lielās ielas apbūves vidē jaunā baznīca gandrīz divus gadsimtus izcēlusies ar savu monumentālo izskatu – sākumā ar holandiešu sīkķieģeļu stāvu, kas pārziests ar gaiši dzeltenā okera un dzēstā kaļķa duļķi. Dažos avotos atzīmēts, ka pilastri, ieejas portāli un skulptūras tikuši nokrāsoti spoži melni.

Pēc divdesmit gadiem pabeigts arī iekštelpu iekārtojums, bet slavenās ērģeles kopš 18. gadsimta piedzīvojušas vairākkārtējus paplašinājumus un pārbūves.

Pirmais plašākais celtnes remonts realizēts 1861. –1865. gadā, iegūstot baznīcas pašreizējo izskatu un austrumu pusē arī tagadējo piebūvi.Tad ticis konstatēts, ka arī celtnes mūru pamati neviendabīgi nosēžas un tie jānostiprina ar metāla stieņu savilcēm.

Kopš deviņpadsmitā gadsimta tik vērienīgā nākamā remonta reize pienākusi tikai tagad, divdesmit pirmajā gadsimtā un lieki teikt, ka tas noticis gandrīz vai pēdējā brīdī pirms Dievnama durvju slēgšanas. 2007. gada februārī SIA "IDP industrija" industriālo alpīnistu apsekojumā atklājās baznīcas stāva, jumta un torņa katastrofālais, pat traģiskais stāvoklis, kas pierādīja nepieciešamību realizēt vissteidzamākos glābšanas darbus. Man,  toreiz stāvot uz izburbējušās apmetuma torņa karnīzes šķita, ka jebkurš gājējs tur lejā pie vismazākās vēja pūsmiņas ir pakļauts nāvējošām briesmām zem krītošu akmeņu debesīm.

Sv. Trīsvienības katedrāles torņa austrumu pusē apmetumā 1861. –1865. gadā atstātie mūrnieku meistara Frīdriha Hermaņa (Hermann), un viņa strādnieku uzvārdi.