Viena no pirmajām civilās aviācijas pilotēm tālajā Austrālijā, sieviete ar sarežģītu likteni – tāda bija liepājniece Valda Ošs-Lamonda.

Aptuveni pirms gada – 2015.gada februārī – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā ikviens varēja aplūkot nelielu izstādi, kas bija veltīta civilās aviācijas pilotes Valdas Ošs-Lamondas (1935 – 1968) piemiņai.

Tās nosaukums – "Liepājas meitene Austrālijas debesīs". Viens no izstādes veidotāju mērķiem bija iepazīstināt ar šīs neparastās un drosmīgās liepājnieces dzīvi. Valda Ošs-Lamonda bija pirmā latviešu izcelsmes sieviete – civilās aviācijas pilote tālajā Austrālijā, vispār viena no pirmajām sievietēm – pilotēm šajā kontinentā.

2010.gadā zaļajā kontinentā klajā nāca Rozemarijas Arnoldas (Rosemary Arnold) vēsturiskas ievirzes grāmata "Pirmās sievietes virs Austrālijas" (First Females above Australia). Šajā izdevumā kopā ar vairāku citu sieviešu – civilās aviācijas pilotu – vārdiem pieminēta arī Valda Ošs-Lamonda. Vēstījums par viņu gan ir pavisam skops, turklāt kļūdains.

Lai par šo neparasto sievieti uzzinātu ko vairāk, raksta autore ir mēģinājusi pētīt vairākus vēstures avotus, tai skaitā Liepājas Svētās Annas Evanģēliski luteriskās baznīcas grāmatas, emigrācijas tautiešu laikraksta "Austrālijas Latvietis" pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu numurus, kā arī ielūkojusies Karaliskā Viktorijas aerokluba (Royal Victorian Aero Club) arhīva dokumentos. Vēl jāpiemin privātā sarakste ar Austrālijas Latviešu Evaņģēliski Luterisko draudžu apvienības (ALELDA) priekšnieku, pāvestu Jāni Priedkalnu – Valdas skolasbiedru.

Pirmie dzīves gadi Liepājā
1935. gada 6. februārī pulkstenis rādīja pusdivi dienā, kad Liepājas ārsta Oskara Brēma klīnikā Ūliha ielā 39/41 pasaulē ieradās Žaņa un Marijas Leontīnes Ošu pirmdzimtā meita Valda. Ikdienā ar bērnu nodarbojās viņas māte – mājsaimniece, bet tēvs pelnīja iztiku, strādādams par pārdevēju. Tai laikā ģimene dzīvoja Liepājā, Hermaņa ielā 9, taču pēcāk pārcēlās uz Peldu ielu 30, no kurienes devās bēgļu gaitās.

Iespējams, viens no pirmajiem lielajiem notikumiem Valdas dzīvē bija 1938. gada 5.jūnijs, kad Liepājas Svētās Annas draudzes prāvests Dr. Visvaldis Sanders viņu nokristīja. Vecāki par kūmām bija izvēlējušies veikalnieku Vili Ziemeli un Elvīru Ziemeļa jaunkundzi. Meitēns tika kristīts ar diviem vārdiem – Valda Helga Ošs. Vārds "Helga" vēlāk nav atrodams nevienā viņas dokumentā un neparādās arī citur.  

Nekas šķietami neliecināja par tuvojošos katastrofu – postošāko karu pasaules vēsturē, vairākkārtēju Latvijas okupāciju, deportācijām un neskaitāmiem pazemojumiem, kurus latviešiem šai laikā nācās izturēt. Pagāja vien nedaudz gadu, kad Marijai Leontīnei un Žanim Ošiem bija jāpieņem, iespējams, smagākais lēmums viņu dzīvē – palikt dzimtenē vai pievienoties neaptveramajai bēgļu straumei. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Žanis Ošs bija aktīvi darbojies Latvijas Aizsargu organizācijas aviācijā, kā arī abiem Ošiem prātā vēl labi palikuši baigā gada notikumi, tāpēc pieļaujams, ka šie fakti bija izšķirošie, lai pieņemtu lēmumu doties prom no dzimtenes. Turklāt nu jau ģimenē auga divi mazi bērni – 1942. gada 20. decembrī Valdai bija pievienojies brālītis Juris, kurš piedzima mājās tieši dienas vidū – pulksten 12.50. Šo mazuli Sv. Annas draudzē nokristīja prāvests Kristaps Valters jau nākamā gada 25. aprīlī. Vecāki dēlam par kūmām bija izvēlējušies Andreju Krūtaini un Marijas Leontīnes vecāko māsu Annu Aleksandru Mūrnieks-Ģibietis. Līdzīgia kā Valda, arī Juris kristībās ieguva otru vārdu – Andrejs.

Mūsdienās nav grūti iztēloties, cik smagi ir atvadīties no draugiem, radiem un kolēģiem uz nenoteiktu laiku. Droši vien Oši tāpat kā daudz citu latviešu tolaik uzskatīja, ka drīz varēs atgriezties dzimtenē. Aizslēdzot Peldu ielas 30.nama durvis, ne Žanim, ne Marijai Leontīnei prātā nevarēja ienākt doma, ka savu pilsētu un valsti viņi atstāj uz visiem laikiem. Jāpiebilst, ka Žaņa pēdējā darbavieta Liepājā bija metalurģiskā fabrika, kur viņš bija meistara amatā.

Pēc uzturēšanās vairākās bēgļu nometnēs Eiropā, turklāt zinādami, ka Latvija tikusi okupēta un nav ne mazāko iespēju atgriezties, vismaz ne tuvākajā laikā, Marija un Žanis izmantoja iespēju doties vēl tālāk – uz Austrāliju. Varbūt tur izdosies sakārtot pašu un bērnu dzīvi, dot iespēju Valdai un Jurim iegūt pienācīgu izglītību. Kā vēstī Austrālijas Nacionālā arhīva dokumenti, Ošu ģimene zaļajā kontinentā ieceļojusi 1949. gada 29. jūlijā ar kuģi "Skaugum" no Neapoles ostas Itālijā, pārvarot 10 000 jūdžu. Vispirms viņi nokļuva bēgļu nometnē Bonegilā (Bonegilla), kas atrodas Viktorijas štatā, Austrālijas ziemeļaustrumos.

Lai par latviešu bēgļu gaitām Austrālijā uzzinātu vairāk, ieteicams izlasīt literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes 2014.gadā iznākušo monogrāfiju par latviešu literātiem un kultūras darbiniekiem Austrālijā laikā no 1947.gada nogales līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai "Tāla zeme, tuvi ļaudis" (Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 720 lpp.).

Jaunā dzīve Austrālijā
Par Valdas turpmāko likteni nedaudz iespējams uzzināt, šķirstot laikraksta "Gippsland Times" pirmdienas, 1951. gada 17. decembra, numuru (Nr. 11,888), kur publicēts raksts ar nosaukumu "Ilgstoša sabiedrības līdzdalība Seilas vidusskolā" (Sustained Public Interest in Sale High School). Publikācijā vēstīts, ka Gipslandes (Gippsland) apgabala Seilas (Sale) pilsētas vidusskolā ir divu novirzienu klases, kā arī nosaukti abu klašu vislabāko skolnieku vārdi. Izrādās, tie ir divi latviešu jaunieši – Jānis Priedkalns un Valda Ošs, kurai tai laikā bija 16 gadu.

Nākamā reize, kad Valdas vārds parādās presē, ir 1956. gada 10. marts, kas ir aptuveni mēnesi pēc viņas 21. dzimšanas dienas jeb pilngadības sasniegšanas. Tai laikā ģimene bija pārcēlusies uz dzīvi Viktorijas štata galvaspilsētas Melburnas priekšpilsētā Koburgā (Coburg). Emigrācijas latviešu laikrakstā "Austrālijas Latvietis" lasāms raksts "Valda lido", kur vēstīts, ka Valda jau aptuveni pusgadu, par spīti savas mātes Marijas Leontīnes uztraukumam un bailēm, piektdienās apmeklē sporta lidotājas kursus Karaliskajā Viktorijas aeroklubā (Royal Victorian Aero Club), no kā mājās pārrodas vien svētdienu vakaros. Iespējams, pie tik savdabīgas izvēles bija "vainojams" viņas tēvs, taču meitenes sapnis, ko viņa, šķiet, māņticības dēļ laikraksta korespondentam atklāt nav vēlējusies, bija kļūt par lidotāju, kas tiem laikiem bija netipiski. Valda lidotājas licenci plānoja iegūt jau tai pašā, 1956. gadā. "Pagaidām man lidošana ir tikai mīļš un skaists sports, tāpat kā citiem teniss, peldēšana vai riteņbraukšana," – viņa paudusi laikraksta korespondentam.

Lidošanas kursi maksājuši lielu naudu. Īpaši dārgi tas bija, ja lidojumi notika kopā ar instruktoru, tāpēc Valda, lai realizētu aicinājumu, strādājusi un naudu pelnījusi pati. Vien piebilstams, ka viņas vecāki nākamajai civilās aviācijas pilotei 21. dzimšanas dienā uzdāvinājuši lidotāju zābakus.

Traģiskais noslēgums
Licenci Valda ieguva, taču grūtāk gāja ar darba atrašanu. Vienīgā aviosabiedrība Austrālijā, kur par pilotēm drīkstēja strādāt sievietes, bija "Southern Airlines". Diemžēl Valda par iekšējās gaisa satiksmes piloti tur paspēja nostrādāt vien 10 mēnešus, līdz atgadījās kas iepriekš neparedzams. Iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kas vēlāk viņas dzīvē izraisīja personīgu traģēdiju. Aviosabiedrību "Southern Airlines" likvidēja, un to pārņēma konkurējošs uzņēmums, kura vadība aizliedza sievietēm pilotēt lidaparātus. Tas savukārt nozīmēja, ka Valdas veidotajai lidotājas karjerai pienācis gals. Laikraksta "Austrālijas Latvietis" 1960. gada 7. maija numura slejā "Nedēļas piezīmes" lasāms: "Tagad var dot citu virsrakstu – Valda vairs nelido. [..] Nav tomēr jāatgādina, ka Valda jūtas ļoti nelaimīga: viss, pēc kā tā centās un ziedoja līdzekļus, ilga tikai 10 mēnešus. Lielajai dzīvei tas ir pārāk īss sapnis." Jāpiebilst, ka gluži bez darba Valda nepalika; viņa iztiku pelnīja, strādājot kādas citas aviosabiedrības birojā Melburnā. Savukārt kāda no Valdas nu jau bijušajām kolēģēm aviosabiedrību, kura sievietēm viņu dzimuma dēļ darbu bija liegusi, iesūdzēja tiesā, kas ilga garus gadus, līdz beidzot vainagojās ar uzvaru. Jāpiebilst, ka šī lieta tika izskatīta un galējais spriedums pieņemts Austrālijas Augstākajā tiesā.

Šajā laikā Valda bija paspējusi apprecēties. Dzīvesbiedrs Bairons Hjū Lamonds (Byron Hugh Lamond; 1922.–1995.) par jauno sievu bija 13 gadus vecāks un profesionālajā jomā arī saistīts ar aviāciju. Ģimenē piedzima dēls Gregors, kuram ārsti diagnosticēja autiskā spektra traucējumus.
Iespējams, Valdai tā visa bija sakrājies par daudz un tas viņu salauza. Neviens nezina un nekad arī neuzzinās, kas notika liktenīgajā 1968. gada 24. oktobra dienā, kad viņa izlēma noslēgt rēķinus ar dzīvi. Valdu Ošs-Lamondu pēdējā gaitā pavadīja 28. oktobrī. Bēres notika Melburnas Sv.Jāņa evaņģēliski luteriskās latviešu draudzes Folknera kapsētā (Fawkner Memorial Park), un atvadu ceremoniju vadīja luterāņu mācītājs Elmārs Kociņš.

Iespējams, neizturot likteņa triecienu, 1969. gada 3. februārī savu dzīvi labprātīgi izlēma beigt arī Valdas māte Marija Leontīne Ošs. Līdz viņas 57 gadu dzimšanas dienai bija palicis precīzi mēnesis, taču nu viņa tika apbedīta blakus meitai.

Pagāja vien pāris gadu, kuru laikā atlikušie ģimenes locekļi – Valdas tēvs Žanis un viņas brālis Juris Andrejs ar dzīvesbiedri pārcēlās uz Araratas pilsētiņu (Ararat), kas atrodas 205 kilometrus uz rietumiem no Melburnas. Nākamā un arī pēdējā Ošu ģimenes "melnā diena" pienāca 1972. gada 12. februārī, kad, sekojot meitas un dzīvesbiedres piemēram, labprātīgi no dzīves šķīrās arī Žanis Ošs. Ziņa par viņa nāvi lasāma vietējā laikraksta "Ararat Advertiser" 1972. gada 15. februāra numurā. Tagad arī Žanis Ošs bija pievienojies savai dzīvesbiedrei un meitai.

Uzziņa
Valdas Ošs-Lamondas piemiņai veltīti vairāki literāri darbi:
"Valērijas lidojums" (www.satori.lv, 2013.gada 26.decembris);
"Vakars Vēžu ielā" ("Kursas Laiks", 2014.gada 10.februāris, 6.pp.);
"Citāda dzimšanas diena" (Liepājas Universitātes studentu un absolventu dzejas un īsprozas almanahs "Skanošs kā sudrabs ir mans laiks"; 2014.).

2015.gada februārī Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā bija skatāma Valdas-Ošs Lamondas piemiņai veltīta izstāde.