Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 4 Venti, 2 Centi un 1 Gotfrīds.

Šodien apaļā jubilejā sveicam kordiriģenti un Emīla Melngaiļa Mūzikas vidusskolas pedagoģi Guntu Viti.

„Man darbs ir ar tādu patikšanas zīmi klāt, ka nekas nespēj sabojāt prieku to darīt”, tā Gunta Vite.

Par ko bērnībā vēlējāties kļūt?
Dažubrīd patika ārsta profesija, jo kaimiņu meitenei mamma bija māsiņa un tad mēs mēdzām tēlot dakterus, bet vairāk tomēr visu laiku saistīja mūzika. Dzīvoju komunālajā dzīvoklī, kur kopā ar mūsu ģimeni mitinājās arī Reinbergu ģimene — mūsu tēvi kopā vienos darbos gāja un spēlēja, Māris Reinbergs bija man kā vecākais brālītis un tā mēs savas bērnu dienas vadījām. Tētis ar vijoli midzināja un visas lietas, kas saistās ar kultūras namu, kur tētis spēlēja deju kolektīvā un orķestrī, es kā bērns gāju līdz un biju dejotājiem un dziedātājiem pa vidu.

Mūsu ģimenē jau izveidojusies gluži kā tradīcija — arī mans tētis strādāja vairākos darbos un viens no tiem bija „Vadugunīs”, kur mācīja akordeona spēli. Un paiet gadi un arī es esmu „Vadugunīs” un vadu jauniešu kori „Liedags”.

Tad jūsu izvēle savu dzīvi saistīt ar mūziku bija likumsakarīga?
Jā, tā varētu teikt, bet vecāki man neko spiest neuzspieda. Atceros, ka mūzikas skolā nonācu pilnīgi ne tā — no piecu, sešu gadu vecuma man bija klavierspēles privātstundas, tā teikt, lai bērns pamācās. Tā pamācījos, pamācījos, līdz beigās skolotāja teica, ka vajadzētu tomēr iet uz mūzikas skolu un tad uzreiz iestājos otrajā klasē.

Klavieru klasē mācījos sešus gadus un tad izlēmu, ka tomēr iešu uz diriģentiem, jo klavieru skolotāja teica: „Ja tu nemācīsies klavieres, tad ej uz diriģentiem!”, tā arī darīju. Tur noteikti savu rūpi turēja arī kādreizējais Liepājas mūzikas vidussskolas direktors Valdis Vikmanis, kas tētim bija teicis, ka man jānāk uz mūzikas skolu, jāiet uz diriģentiem un pats pie sevis paņēma arī specialitātē, kur smēlos lielu pieredzi.

Kāda, jūsuprāt, ir diriģenta profesijas burvība?
Noteikti prieka dzirksts ir tad, ja viss izdodas. Tas var notikt mēģinājumā vai koncertā, kad rodas sajūta, ka skudriņas noiet pa ķermeni — tad var teikt, ka sasniegts augstākais punkts. Bet, lai līdz tam tiktu, ir jāizlej daudz sviedru. Kā smejot saku, pa šiem gadiem ir pielieta pilna vanna sviedru! Ja pēc mēģinājuma diriģentam ir sausa mugura, tad tas mēģinājums nav bijis pilnvērtīgs, bet, ja slapja, tad visi kopīgi ir ko darījuši lietas labā.

Kā pavadāt savus brīvos brīžus?
Ar hobijiem ir diezgan švaki un pašreiz es par to stingri domāju (smejas), bet pie lietas neesmu ķērusies. Tā varētu būt kādas grāmatas, žurnāla palasīšana, bet, nopietni runājot, nezinu ko darītu, ja mums nebūtu jūras. Tur jebkurā gadalaikā aizejot, pastāvot 10 vai vairāk minūtes var smelties jaunus spēkus — recepte visiem liepājniekiem! Pēc tam vari doties tālāk savās darba gaitās, jo esi ieelpojis, izelpojis, gluži kā svētnīcā!

Kas jūs iedvesmo?
Labi koncerti, daba, pietrūkst iespēja, kas kādreiz bija, aizbraukt uz lauku mājām, kur arī minūtes 15 paskatoties lauku klusumā, uz bērzu birztaliņu viss atkal sakārtojas. Vēl man ļoti patīk lielpilsēta. Kādreiz domāju, ka no Rīgas nešķiršos, bet nu tā sanāca, ka tomēr šķīrāmies. Tagad, kad aizbraucu uz Rīgu, saprotu, ka man patīk tur būt. Tāpat arī dažādi braucienu uz ārzemēm — kā gan cilvēks var braukt uz Parīzi vai uz Itāliju un neiedvesmoties! Man pašai vienmēr ir liecies, ka klimata ziņā Itālija ir mana zeme, tur man ļoti patīk arī cilvēki tur ir ļoti jauki.

Vai atceraties savus pirmos Dziesmu un deju svētkus, kuros piedalījāties kā dalībniece un diriģente?
Pirmie Dziesmu svētki bija laikā, kad mācījos Liepājas mūzikas vidusskolā — tajos piedalījāmies ar jaukto kori, kuru vadīja Skaidrīte Kuplā, kas kā diriģente bija vadzvaigzne! Mācījusies vienā kursā ar Imantu un Gvido Kokariem, stingra, prasīga, burvīga diriģente. Tālāk mācoties Latvijas Mūzikas akadēmijā Imants Kokars, kā par laimi, bija mans kora pedagogs. Pirmajos Dziesmu svētkos neizpalika arī dažādi jautri nakts pasākumi — tur varētu daudz un dikti stāstīt!

Pašai kā diriģentei pirmie Dziesmu svētki bija ļoti interesanti, jo tie sakrita ar Maskavas olimpiādi. Pirms tam es kā studente daudz biju iestrādājusies par kormeistari un tad beidzot, 1980. gadā, man bija savs koris — Kokneses kultūras nama jauktais koris. Atceros, kad mēs tikām uz Dziesmu svētkiem, koristi man uzdāvināja brūnu šokolādes lācīti, kas bija Maskavas olimpiādes simbols.

Ar kādām sajūtām gaidāt šos, XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkus?
Ar dalītām jūtām, jo jau tik daudz ir dziedāts un būts, ka rekordi izturības ziņā ir uzstādīti un pēc tiem vairs tik ļoti netiecos. Iepriekšējos Dziesmu svētkos man bija trīs kori un vēl Saldus virsdiriģenta pienākumi. Šogad Dziesmu svētkos piedalīšos ar kori „Aija” un sieviešu kori ”Priekule” .

Jūsu svētkiem par godu 16. martā Liepājas Latviešu biedrības namā notiks koncerts „Neba maize pate nāca”. Vai varat par to pastāstīt ko sīkāk?
Tā sakrita, ka martā, manā dzimšanas dienā, notika kora „Aija” pirmā dalībnieču uzņemšana. Tā iegājās kā tradīcija, ka martā vienmēr svinam kora dzimšanas dienu. Šis arī būs tāds dzimšanas dienas koncerts, kas tiks veltīts arī mūsu labai paziņai, kolēģei Selgai Mencei, kurai arī šogad ir jubileja. Viena daļa no koncertā dzirdamajām kora dziesmām būs tieši komponistes Selgas Mences un koncerta nosaukums „Neba maize pate nāca” ir par godu tam, ka šī ir vienīgā dziesma, kas no Selgas Mences repertuāra šogad tiks dziedāta Dziesmu svētkos. Protams, šim nosaukumam ir arī dziļa jēga.

Kā atzīmēsiet savu dzimšanas dienu?
Dzimšanas dienā būšu Rīgā, jo 7. martā tur notiks diriģentu konkurss. Aizmukšu no visiem — tā man būs ieelpa, pastaigāšu pa Rīgu un izbaudīšu savu dienu!

Jūsu novēlējums šodienas jubilāriem?
Nav labākas zāles par prieku un optimismu. To arī novēlu paturēt, ja nav, pieturēt, ja vēl nav, tad kaut kā urdīties, līdz atrast un ar visiem līdzekļiem nevienā brīdī nepadoties! Visiem un arī sev novēlu veselību, jo tas ir vienīgais, ko var vēlēt vēl un vēl un tad jau arī viss pārējais izriet. Vajag visas sliktās domas dzīt prom!
Mēs, diriģenti, īstenībā esam kā psihoterapeiti — ja tu aiziesi uz mēģinājumu un būsi noguris, tad neko nepanāksi.

Tas nav vienkārši, bet mums tas ir jāmācās!