Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 6 Donati un viena Konstance . Dzimšanas dienā sveicam Līgu Teteri.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Ikdiena – mājas, skola, skola, mājas. Tas ir kā visiem skolotājiem, kad bērniem ir mācību laiks, tad mēs strādājam. Kad ir beigusies tiešo kontaktstundu daļa skolā, tad nāku mājās un laboju kontroldarbus, gatavojos nākošajai dienai. Faktiski, ļoti aizņemts laiks tieši ziemas mēnešos.

Mājās esmu sieva un mamma savai ģimenei.

Kādi ir jūsu hobiji?
Mans hobijs bija un ir – mācīties. Pabeidzu trīs Latvijas augstskolas, turklāt klātienē: Latvijas Universitāti, Rīgas Tehnisko universitāti un Liepājas Pedagoģisko akadēmiju. Trīs augstskolu diplomi.

Otrs hobijs man bija motocikli. Pabiju daudzās valstīs. Iepazinu šo valstu tradīcijas un kultūru. Ieguvu jaunus draugus. Paralēli ceļošanai iemūžināju fotogrāfijās redzēto. Ar laiku no parastas izklaides foto kļuva par nopietnu hobiju.

Mans dārzs. Precīzāk, mūsu ģimenes kopīgais hobijs. Vieta, kur strādāt, atpūsties un uzņemt viesus. Dārza projekta autore bija Marta Minka. Pirms kāda laika bijām ar visu savu dārzu žurnālā "Deko”. Tagad gan dārzu rekonstruējam – ar vīru un dēlu. Šobrīd lielākā daļa dārza ir izzāģēta, jo dārzs aug un mainās. Paies pāris gadu līdz tas iegūs jaunu un nedaudz mainītu izskatu.

Tā varētu turpināt un turpināt. Piemēram, esmu līdzautore grāmatai par Liepājas mūziķiem "Saknes jau vējš neizplēš”. Tagad Jāņa Rozes grāmatnīcā to var nopirkt, varat iegādāties. Tur iekšā ir arī manas bildes.

Jāsaka tā, ka lielie hobiji aizņem brīvo laiku, kad ir vasara. Ziemā ir darbs, tad ir jāstrādā. Protams adīšana un šūšana, sievietes hobiji, ja tā var teikt. Vispār ir darīts daudz dzīvē, nav bijis garlaicīgi. Pazīstu ārkārtīgi daudzus, dažādus cilvēkus, gan Latvijā gan ārpus tās, kuri saistīti ar dažādām mākslas sfērām. Par garlaicīgu dzīvi noteikti nevarētu sūdzēties. Ja ir garlaicīgi, atrodu ar ko nodarboties papildus.

Darāt ļoti atšķirīgus darbus – fotografēšana, skolotāja darbs.
Jā, man vienkārši augstskolas ir dažādas un arīdzan specifika ļoti dažāda, pilnīgi atšķirīga. Ja Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā pabeidzu pirmo četru klasīšu skolotājas amatu un biju audzinātāja sākumskolai, tad  Rīgas Tehniskajā universitātē beidzu ekonomiku, uzņēmumu vadību, personāldaļas vadību, auditus, grāmatvedību un ar to saistītas lietas. Pēc tam Latvijas Universitātē, savukārt, pabeidzu ģeogrāfus, ģeogrāfiju, ģeologus, tieši zemes zinātnes. Tas ir vidusskolai. Mani diplomi atļauj mācīt spektrā no pirmās līdz divpadsmitajai klase ļoti plašu priekšmetu klāstu. Bet esmu palikusi pie ģeogrāfijas. Man tā šķiet nedaudz tuvāka manam bieži vien gaisīgajam noskaņojumam un ceļotkārei.

Kā var pārslēgties no fotogrāfa darba uz skolotāja darbu?
Nu jā, piemēram, tad, kad vēl braucu ar motociklu, ierados uz skolu ar savu motociklu, noliku sētā moci, paņēmu mugursomu, kur iekšā bija fotoaparāts, un aizgāju uz trešo stāvu skolā vadīt ģeogrāfijas stundu. Tas viss bija vienas dienas laikā, un es ļoti labi ierakstījos situācijā. Bērniem tas viss patika un likās aizraujoši.

Uzaugu motociklā. Mans vectēvs brauca ar motociklu, tētim bija motocikls, krustēvam arī bija motocikls. Tas bija mans dzīvesveids, ikdienas transports. Kad pati nopirku sev braucamo, vēlreiz izdzīvoju savu sapņu zemi – savu bērnību un jaunības gadus.

Ģeogrāfija ir saistīta ar tūrismu un foto. Bērni ir pieraduši, ka nemācu to, kas ir mācību grāmatā. Mācu to, ko lasu, redzu televīzijā, to, ko redzu internetā vai ziņu dienestos, un mēs stundās runājam par aktuālām lietām.  Mani hobiji veiksmīgi papildina profesiju.

Nedaru neko tādu, kas būtu pret manu gribu, bet tikai to, kas patīk. Lai cik tas būtu dīvaini, skolotājas darbā ir aizvadīti trīsdesmit gadi, un nežēlojos. Tās algas un samaksas, protams, tā ir problēma, bet tajā pašā laikā man gribas iet uz skolu. Darbs ir grūts, bērni palikuši ļoti, ļoti… Negribas pilināt nekādus darvas pilienus medus podā, bet pašlaik nav viegli skolā. Taču man ir tas vecais padomju laika rūdījums, un laikam tagad uz to visu skatos diezgan filozofiski.

Esmu pārsteigta par to, cik ir milzīgs, plašs jūsu iespēju un spēju spektrs!
Vēl neesmu pieķērusies pie tām lietām, ko daru mājās, bet tad būtu vēl ļoti plaši jāstāsta. Vienkārši mīlu dzīvi. Tas, kas notika ar mani pirms pāris gadiem, tas man vēlreiz atgādināja, ka dzīve ir tik gara, cik lemta. Tu esi pilnīgi bezspēcīgs pret to, kas ar tevi dažreiz notiek. Ir jāpriecājas par visu, kas tiek dots te un tagad. Lai cik tas dīvaini izklausītos manā vecumā, bet katra diena ir kā dāvana. To arī izdzīvoju no sirds.

Kādu iespaidu skolotāja darbs atstāj uz dzīves un sabiedrības redzējumu?
Uzaugu trīs stāvu mājā, kurā bija divpadsmit skolotāju ģimenes. Mammas un tēti mums strādāja vienā skolā. Nu kāds var būt dzīves redzējums (smejas)? Esmu produkts, skolu produkts, turklāt ļoti daudzu skolu produkts.

Ietekme… Jā, teikšu godīgi, ietekme ir gan. Starpība starp manu iegūto izglītību padomju laikos un to, kas tagad tiek piedāvāta studentiem, ir milzīga. Mācību programmas, pasniedzēji un studentu atbildība veidoja to, ko skolotājs bija pelnījis, – cieņu sabiedrībā. Ja man tagad būtu jāmācās, viennozīmīgi izvēlētos studijas ārzemēs.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Un debesis noliecās pār mani, mirdzošās zvaigznes kā lietus sabira manās izstieptajās plaukstās, tie bija sapņi un cerības, ticība un mīlestība, viss dēļ kā vērts ir dzīvot!