Gada nogalē, 29.decembrī, apritēja 110 gadi, kopš tā sauktā Aizputes kara, kad plašā apkārtnē risinājās latviešu zemnieku sadursmes ar vācu baroniem un dragūniem, krievu cara armijas izlasi.

"Tā bija vairāk atmoda nekā revolūcija. Tauta ievilka elpu savās gadsimtu nospiestās krūtīs. Un šis elpas vilciens bija tik varens, ka sadrebēja baronu pilis, vētra pārskrēja pār visu Krieviju. Tauta sajuta sevi pirmo reizi apzinīgi kā dzīves kopotu organismu un saprata arī savas tiesības."

Šīs dzejnieka, žurnālista un Piektā gada notikumu dalībnieka Jāņa Akuratera rakstītās rindas atcerējos, aizvadītā gada decembrī tik ļoti gaidīdams kultūras dzīves jaunumus no Cīravas, Dzērves, Kazdangas un Aizputes – 29.decembrī apritēja 110 gadi, kopš plašā apkārtnē norisinājās latviešu zemnieku un pretējās, nesamierinās puses, vācu baronu, krievu cara armijas un tās izlases, dragūnu, sadursmes, ko pazīstam arī kā Aizputes karu.

Ar rūgtumu jāsecina, ka, aizritot tikai nieka 110 gadiem, latviešu zemnieku lietās asinis ir vai nu eiropeiskās tolerances vārdā piedotas vai aizmirtas personiskā konformisma vārdā.

Aizputes karš norisinājās 1905. gadā, no 16. līdz 19.decembrim (pēc jaunā stila 29.12.1905. – 01.01.1906.). Pēc vēsturnieku aplēsēm tajā piedalījās aptuveni 10 tūkstoši apkārtnes zemnieku, arī Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Durbes un pat Saldus iedzīvotāji.

Vistraģiskākā izvērtās tā sauktā Rokas birzs kauja 16.decembrī, kad vāji apbruņotajiem Aizputes aplencējiem uzbruka Irkutskas dragūnu divi eskadroni un dažas zaldātu rotas no toreiz Liepājā izvietotā 178 Cēsu (Венденский) kājnieku pulka.

2015.gada sākumā irliepaja.lv jau rakstīja par šajā kaujā kritušajiem un apbedītajiem upuriem Cīravas kapsētā. Šoreiz, nesagaidot publisku savējo piemiņu, mēs, maza grupiņa Latvijas pilsoņu, godinājām netālu no Aizputes esošajā Sīmaņķalna kapsētā pirms 110 gadiem guldītos latviešus:
Jēkabs Miezis, Aizputes Pils pagasta "Dekšņu" māju saimnieks, dzimis 1850 gadā. Pie Pils skolas nama iesēdies modernieka J. Reinštroma kamanās un pa lielceļu uz Aizputes pusi devušies izlūkos. Ieraudzīdami jājam dragūnus, griezuši kamanas apkārt un steigušies dot ziņu aplencējiem. Tai rītā uzsnigušais sniegs bijis vēl visai plāns un ragavu slieces pa lielceļa granti nav lāga slīdējušas. Trīs dragūni dzinušies pakaļ. Panākuši pie Pils skolas. Miezi izrāvuši no ragavām, situši un kapājuši zobeniem, līdz lielceļa malā nogalinājuši. Seja upurim bijusi tik sakropļota, ka atpazīstams tas bijis vien pēc raksturīgā lielā deguna un drēbēm.

Jānis Reinštroms, Aizputes Pils pagasta "Danderu" māju modernieks (piena pārraugs). Dzimis 1854.gada 15.martā. 16. decembra rītā kopā ar J. Miezi kamanās braukuši uz Aizputi izlūkos. Krievu dragūni viņus panākuši, sadurstījuši zobeniem un atstājuši nomirt. Tomēr J.Reinštroms vēl paspējis noslēpties skolas bēniņos, kur, smagi ievainots, nogulējis visu nakti. No rīta, 17. decembrī, zaldātu uziets, atkal durstīts štikiem un šauts. Kad pārvests mājās, bijis vēl dzīvs, tikai, nāvīgi sakropļots, runāt vairs nav varējis un vakarā nomiris.

Ernests Zaķis, Liepājas iedzīvotājs, dzimis 1885.gadā. Mācījies amatu, strādājot Cīravas pagasta "Kleperu"mājās par kalēja palīgu. Kritis pie Pils skolas ledus pagraba.

Vakara klusajā un pirmā sniega klātajā Aizputes Sīmaņkalna kapsētas nogāzē pie divu pirmo kritušo kapu krustiem iededzām liesmiņas – piedod Ernest, neatradām Tavu kapu! Mēs, aizputnieki Jolanta Berga, Varis Sants, liepājnieki Lolita Frēliha un es, tajā vakarā godinot pirms 110 gadiem kritušos, jutāmies kā tuvi viņu biedri.

Atvadoties klusi teicām toreiz tik vienojošo: "Slava varoņiem, lāsts slepkavām!"