Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 13 Ēvaldi.

Šodien dzimšanas dienā sveicam mammu, folkmūziķi un Sudmaļu ģimenes ansambļa dalībnieci Kristīni Lociku.

Kas jums šobrīd ir aktuālākais?
Ik pa laikam piedalos dažādās radošās aktivitātēs, piemēram, "Austras dienās", kas 8. un 9. martā notiek Rīgā. Šajā pasākumā man ļoti gribas nodziedāt Imanta Kalniņa dziesmu, kas veltīta Margaritai Vilcānei.

Šobrīd Sudmaļu ģimenei ir arī projekts ar Grobiņas jaukto kori "Vēl", ar kuru kopā izpildām manas un manu brāļu Kristapa un Ivara Sudmaļu dziesmas.

Kā sākās jūsu mīlestība pret mūziku?
Bērnībā prasīju mammai, lai nopērk man klavieres, bet tās es saņēmu, kad biju jau vecāka. Mācījos mūzikas skolā, paralēli spēlēju ģitāru pie Austras Pumpures – šogad aprit jau 31 gads kopš spēlēju! Laiks skrien ļoti ātri, bet es to nejūtu, jo man apkārt vienmēr ir bērni un tad laiks rit savādāk. Esmu arī divkārtēja vecmāmiņa!

Jūs dziedat arī garīgas dziesmas. Kādu lomu ticība ieņem jūsu dzīvē?
Varētu teikt, ka uz tā viss turas un pārveidojas. Jo dzīve kopš 1997.gada, kad nokristījos, ir apmetusi kūleni un viss, kas šķīda, plīsa un bija neglābjams –atjaunojās. Svētdienās kopā ar vīru un bērniem dodamies uz baznīcu, kur spēlēju dievkalpojumā un dziedu arī savas dziesmas.

Šīs ir klusais gavēņa laiks. Vai to piedzīvojat arī savā ikdienā?
Jā, bet gribētos to izdzīvot vairāk, pielikt tam vairāk enerģijas. Teiksim, kad biju jaunāka, tad tā izdzīvošana vienmēr bija atraktīvāka. Tagad to izdzīvoju ne tik daudz kā atteikšanos no kaut kā, bet kā apņemšanos iesākt kādu mazu, labu darbiņu vai lūgšanu, ko turpināt ne tikai gavēņa laikā.

Vai izjutāt, ka piedalīšanās šovā "Dziedošās ģimenes" padarīja jūs zināmākus plašākai auditorijai kā līdz šim?
Tā varētu teikt. Šovs arī bija kā labs iemesls saņemties un atkal kopā sākt spēlēt un dziedāt. Ar Kristapu es nekad neesmu pārstājusi sadarboties, viņš man ir palīdzējis visos manos projektos un koncertos gadiem cauri, bet ar pārējiem brāļiem bija sanācis mazāk, kopš nenotika vairs "Spieti".

Tas bija ļoti jauki, jauna pieredze, tika apgūts arī pilnīgi cits mūzikas stils, kā iepriekš biju dziedājusi, tā kā vērtēju to tikai pozitīvi! Tas bija ļoti labs pasākums! Joprojām uzturam kontaktus arī ar šova laikā iegūtajiem draugiem.

Jūsu novēlējums visiem šodienas svētkos!
Manuprāt, 9. marts ir ļoti skaists datums. Zinu daudzas Kristīnes, kurām arī tieši šajā dienā ir dzimšanas diena! Novēlu visiem beidzot piedzīvot ilgi gaidīto pavasari!


Šodien dzimšanas dienā sveicam arī Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas 12. klases skolēnu un radošu jaunieti Andri Gindru.

Tu esi sarakstījis lugu. Pastāsti par to!
Vidusskolas laikā, katru gadu vai arī reizi trijos, ir jāizstrādā zinātniski pētnieciskais darbs (ZPD). Saistībā ar to, es kopā ar domubiedri no paralēlklases – Andru Pērkoni, izlēmām izveidot lugu. Tā kā mūs aizrauj māksla un teātris, esam apgaroti cilvēki, tad izlēmām taisīt kaut ko neordināru un izdomājām, kāpēc gan tā nevarētu būt izrāde? Praktiskas zināšanas, kā veidot lugu, man nebija un tā tika radīta, ņemot vērā paša pieredzi – apmeklējot Liepājas teātri, iepazīstoties ar dažādiem tematiskiem rakstiem un literatūru. Lugas ideja man radās Liepājā labi zināmā un populārā atpūtas vietā "Fontaine", vēlu vakarā un pēc tam soli pa solim tā virzījās uz priekšu līdz bija gatava. Tad nāca sarežģītākais un grūtākais darbs – sarakstīt lugu, ko arī izdarīju aptuveni trīs stundu laikā – kā piesēdos, tā arī uzrakstīju.

Par ko stāsta šī luga?
Lugas nosaukums ir "Izsalkums pēc debesīm". Tā ir psiholoģiska drāma, varētu teikt, ka arī mazliet traka. Stāsts ir par vīru, sievu un viņu attiecībām. Izrādē ir duālie un triālie laiki – šī brīža dzīve saistās ar atmiņām par pagātni, kas arī tiek izspēlēts. Lugā ir divas galvenās lomas – vīrs, kura lomā pats esmu iejuties un sieva – Andra Pērkone. Darba gaitā izdomājām, ka, lai padarītu lugu nedaudz kolorītāku, ir nepieciešams iesaistīt arī vēl citus personāžus – kopā esam piecas darbojošās personas.

Izrādē redzamā sieva ir mirusi jau divdesmit gadus un viņa kā vīra iztēles auglis atrodas uz skatuves un vīrs ar viņu izrādes laikā sarunājas. Skatītājs jau sākumā to nemaz nevar saprast, un viņam var likties, ka sieva ir traka, jo viņa konstanti atrodas šūpuļkrēslā, kas uzsver to, ka viņa ir mirusi un tāpēc īpaši nekādas darbības neveic. Tāpat vīrs nevienā brīdī sieva nepieskaras, jo tas ir viņa iztēles auglis – izņemot, tuvojoties atrisinājumam, beigu sākumā. Tā soli pa solim, izrādes beigās atklājas, ka sieva ir mirusi, jo vīrs atrod viņas miršanas apliecību, kas tiek nolasīta skaļi, radot kulminācijas momentu.

Izrādē redzamas arī ainas no vīra jaunības dienu atmiņām, kur parādās otrā plāna aktieri: Elvita Druņģe – sieva jaunībā, vēl ir divi darba kolēģi, kuri "uzpeld" vienā no atmiņu ainām, viens no tiem ir Dzintars Šūsts. Dialogi seko viens pēc otra un nav pārāk haotiski, lai skatītājs spētu tikt līdz un saprastu. Laika posms, kurā norisinās izrādes darbība ir 1989. gads, Latvijas province, Apes pagasts. Stāsts pamatā ir par vainas izjūtu, jo sieva ir mirusi dzemdībās, ir nožēla, nepadarīta darba sajūta. Šīs izrādes vēstījums skatītājiem būtu paskatīties uz sevi no malas un redzēt, cik cilvēks ir trausls, psiholoģiski nenoturīgs, kā spēj tik pāri grūtībām.

Veidojot lugas scenogrāfiju, sadarbojāmies ar "Tējas istabu", kas mums aizdeva šūpuļkrēslu, kā arī Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas studentiem, kuri lugu arī nofilmēja.

Kā lugu uzņēma skatītāji?
Mums šobrīd ir bijušas divas izrādes un pēc tām skatītājiem iedevām aptaujas, lai noskaidrotu viņu viedokli. Pirmās izrādes rezultāti bija diezgan iespaidīgi, jo mūsu ZPD uzstādījums bija, ka būtu labi saņemt vismaz 7 balles un, ja tas izdodas, tad hipotēze ir apstiprinājusies un ir iespējams radīt izrādi bez īpaši lielām priekšzināšanām, bet saņēmām daudz augstākus novērtējumus! Ir ieguldīts liels darbs un viss process bijis ļoti laikietilpīgs. Izrādi izvirzīja arī uz pilsētu, kur tiks aizstāvēti labākie ZPD, savukārt, aprīlī notiks Teātra dienas, kur, iespējams, arī piedalīsimies.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Pēc vidusskolas beigšanas vēlos stāties Latvijas Kultūras akadēmijā par aktieri vai režisoru. Un tad jau redzēs, kā viss tālāk nokārtosies.

Tev jau iepriekš ir bijusi kāda pieredze ar teātri?
Jā, esmu iesaistījies vienā no Liepājas teātra projektiem – izrādē "Vestsaidas stāsts", kur piedalījos kā dejotājs. Tā bija vērtīga pieredze gadu strādāt kopā ar profesionāliem aktieriem, ieguvu daudz jaunu kontaktu. Kad cilvēks pirmo reizi ieiet teātrī, tā maģija viņu apbur – skatuve, lielās gaismas.

Kā plāno pavadīt savus svētkus?
Tuvu draugu lokā mierīgi pasēdēsim, tādu lielu plānu nav. Gadi rit, uzēdīsim rasolu un iedzersim kādu atspirdzinošu dzērienu (smejas) – klusu un mierīgi.