Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien vārda dienu svin 306 Sandras, 7 Sondras, 3 Gunvaldi un neviens Gunvaris.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas dzejnieci un dramaturģi Sandru Vensko.

Kāda jums ir bijusi šī vasara, cik ražīga radošajā ziņā?
Nupat klājā nāca izdevniecības „Dienas grāmata” sagatavotā īsprozas grāmata „Vēstules naktssargam”, bet visu vasaru strādāju pie romāna „Maigā okupācija”. Rakstu arī dzeju un turpinu paralēli rakstīt dienasgrāmatas formātā stāstu, kas praktiski arī ir pabeigts. Rakstu no rītiem, tas ir normāls mans dzīves ritms.

Kur jūs gūstat iedvesmu saviem darbiem, kā atrodat galvenos tēlus, sižetus?
Iedvesma ir katra cilvēka radoša darba pamatā, nekur ārpus cilvēka tas nav.

Kādai mērķauditorijai jūs labprātāk rakstāt?
Emocijas, izjūtas, savstarpējā saskarsme – kopā izveidojas notikumi, kas ietērpti valodā, izveido sižetu un tēli uzzīmējas pamazām, paši no sevis. Rakstu arī bērniem un pusaudžiem, tad gan vairāk jādomā, lai teksti būtu precīzi. Bērniem rakstīt ir interesanti, pusaudžiem un jauniešiem noteikti atbildīgāk un sarežģītāk, jo cilvēki dažādos vecuma posmos rakstīto uztver atšķirīgi. Grāmata var patikt, nepatikt, bet grāmatā var meklēt arī atbildes un līdzi izdzīvot vai salīdzināt ar saviem pārdzīvojumiem. Man rakstot ir svarīgi just, kā tekstu uztvers lasītājs – pusaudzis.

Dzejā var ļauties savam iekšējam pārdzīvojumam, piedāvāt lasītājam šo tekstu un viss. Tās ir nianses, bet šīs nianses veido arī mani pašu. Teksti ir visapkārt, tie kārtojas manuskriptos, luga uzrakstīta.

Vai jums jau top kāds jauns darbs?
Mani interesē vēsture. Kontekstā tam, kas notiek šodien, ir radušies dažādi izskaidrojumi. Pasaule mainās, bet katrs cilvēks vienmēr jūt sevī arī to, kas aizslēgts zemapziņā vai atrodams tālā pagātnē. Atmiņās, nojausmās. Kā jau teicu, rakstu romānu „Maigā okupācija”. Darbs ir saistīts ar vēsturiskiem notikumiem un tas ir mans skatījums, mana izpratne par tautu un nāciju. Par cilvēkiem, kuri mums dzīvojuši līdzās, par karu un tā atblāzmu, kas joprojām mūs apspīd ne gaiši, ne tumši, bet apspīd tieši tik, cik mēs jūtamies sevī no pagātnes sasaistīti ar šodienu. Lai saprastu, kas mums traucē vai ko mēs esam izdarījuši aplam pagātnē, šī pagātne ir jāizdzīvo caur mūsu vecāku dzīvēm, valsts notikumiem. Ir jāatgriežas vietās, kur notikumi atstājuši zīmes. Un šī pagātnes meklēšana nenozīmē, ka varu izvērtēt – varu tikai iedomāties, kā bija pirms sešdesmit, septiņdesmit gadiem, taču nevēlos, lai tā būtu šodien.

Kā pavadāt savus brīvos brīžus?
Brīvajā laikā labprāt pārlasu grāmatas, kuras jau kādreiz lasītas. Šobrīd Zīverta lugas; pa druskai apgūstu itāļu valodu, kopju savu dārzu, kas arī ir daļa no manas būtības – katra zieda vai koka stāsts parādās manos tekstos, līdzīgi kā jūra, kas manā izpratnē veido manī daudz kursiskā. Dzīvoju uz jūras, precīzāk, vietā, kur senatnē bijusi jūra, tā nesusi vikingu laivas līdz Dzintarei, kurši kāvušies par šo zemi, nekāda gļēvulīgā tauta nekad neesam bijuši.

Vectēvs zināja zintniecības vārdus, visticamāk, tas viss liek rakstīt un mēģināt izprast, kas mēs esam? Brīvais laiks ir jēdziens, ko saistu ar visu, kas apkārt – braukt ar divriteni pa maziem lauku celiņiem, ziemā iziet līdz jūrai un stāvēt miglā, kas sasalst uz līdzenas vietas.

Vēl man patīk ceļot, vienalga, vai tas būtu lidojums līdz kādai eksotiskai zemei vai tepat dažu kilometru robežās – ceļojums dod impulsu jaunām atklāsmēm par to, kas ir dzīve un kā to dzīvot līdzsvarā.

Kādas dāvana jums patīk saņemt?
Dāvanas ir skaistas pilnīgi visas. Šovasar skaistu dāvanu saņēmu no slavenā kolekcionāra Ilmāra Graudiņa – sīciņu zemeņu koku. Kad iedomājos, kā šis stādiņš izaugs par krietni prāvu koku, tad iedomājos arī par visu citu dāvanu kopsakarībām – pulkstentiņš, kas rāda laiku, zīmējums ar vārdiem „Daudz laimes!”, mazais Buda un grozs ar gailenēm – pilnīgi visas dāvanas ir svētki.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Es labprāt novēlētu svētkos septembra neatkārtojamo krāsainību – domās, tērpos un dvēselēs. Un pīlādžu džemu – katram gadījumam.