Liepājas Valsts tehnikuma skolotāja Ilze Elizabete Romančenko, kuru 24. septembrī ar iepriekšēju nodomu viņas privātajā studijā F.Brīvzemnieka ielā sadūra 17 gadus veca Liepājas Valsts tehnikuma audzēkne, sociālajā tīklā Fecebook dalījusies savās pārdomās un izteikusi pateicību mediķiem, kā arī visiem citiem, kuri uzmundrinājuši un citādi palīdzējuši.

Ar autores atļauju publicējam ieskatu Facebook ierakstos.

"... ir pagājušas tieši 7 dienas pēc dienas, kura manu dzīvi vārda tiešā nozīmē sagrieza divās daļās – dzīvē Pirms un dzīvē Pēc... Pagājušas tieši 7 dienas pēc izlaušanās no nāves cirtieniem... 7 dienas kopš manas otrās dzimšanas dienas... 7 dienas, kuras man varēja vairs nebūt starp jums un kopā ar jums...

Es esmu un visu mūžu būšu pateicīga Dievam un visiem Sargeņģeļiem, ka esmu dzīvā un man palīdzēja izglābties no nežēlīgas, aukstasinīgi plānotas un man vēlētas nāves... [..]

Es vēlos no visas sirds pateikt paldies abiem vīriešiem – Jurim un Marekam, kuri ieraugot situāciju, man palīdzēja izsaukt ātro palīdzību, bija blakus un sniedza pirmo palīdzību. Ceru, ka vārdus nejaucu. Jo uztraukums un pārdzīvojumi bija šausmīgi...

Vislielāko paldies es vēlos no visas sirds pateikt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Liepājas 431. brigādei Valerijai Sviridonovai, Ilmaram Kamaldiņam un Mārtiņam Arājam par visu, ko manā labā izdarījāt! Par profesionalitāti un attieksmi, un rūpēm! No visas sirds vislielāko paldies vēlos arī pateikt visiem Liepājas Reģionālās Slimnīcas mediķiem – mediķu komandai, kura mani sagaidīja uzņemšanā un pārņēma glābšanas darbus no ātrās palīdzības brigādes. No visas sirds paldies dakteriem traumatologam Intam Vēverim un visai viņa komandai! Paldies, ka bijāt visu laiku ar mani kopā, līdz mani pārņēma Reanimācijas nodaļas komanda, kurai arī vēlos pateikt vislielāko paldies, ka visu laiku bijāt pie manis! Paldies traumatoloģijas nodaļas komandai un, visbeidzot, vislielākie paldies arī visai Ķirurģijas nodaļas komandai! Mīļš un sirsnīgs paldies dakterei Diānai Aigarei-Rudei par rūpēm un visu, ko manā labā darīji un dari!

No visas sirds vēlos pateikties katram slimnīcas darbiniekam, kurš bija ar mani, pie manis un rūpējās visu šo laiku ar lielu atsaucību un mīļumu! Jūs visi bijāt maskās darbā, bet jūsu mīļās acis un balsis, un rūpes nekad neaizmirsīšu. [..] esmu un būšu vienmēr pateicīga, ka manā dzīves smagākajā momentā bijāt ar mani un palīdzējāt!

[..] Mīļš paldies visiem par pārsteigumiem, ziediem un dāvaniņām, kuras, man esot slimnīcā, sagādājāt man, lai es varētu pasmaidīt. Paldies visiem par labām domām, veselības vēlējumiem! [..] Paldies par to, ka bijāt, esat un būsiet ar mani. [..] Man vēl visam būs vajadzīgs laiks... Laiks sadziedēt fiziskās un dvēseles brūces, bet viss būs labi. Jābūt..."

Ilze Elizabete Romančenko arī raksta, ka vairs nevēlas notikušo iztirzāt, "to visi zina, kas notika", taču "jautājumi man ir palikuši daudz..."

Skolotāja atzīst, ka ir dusmas par sistēmu, kura notikušo slēpj no sabiedrības "ar dažādām datu aizsardzības regulām, likumiem, pārprastām liberālām indivīda tiesībām utt."

"Bet kuru no mums sistēma aizsargāja?" – vaicā skolotāja, norādot, ka "par šo ir jārunā, un sistēma ir jāpārskata un jāmaina".

"Ja mēs būtu zinājuši iepriekš visu informāciju, traģēdiju būtu bijusi iespēja novērst," norāda cietusī skolotāja.

Jau vēstīts, ka policijā par notikušo tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 126. panta 1. daļas par tīšu vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu.