Svētdien jau trešo reizi norisināsies Vecgada "Karnevāla skrējiens". Sarunājamies ar Liepājas skriešanas koptreniņu vadītāju Rolandu Štreheru – par skrējienu un skriešanu vispār.

Cik ilga ir Vecgada "Karnevāla skrējiena" tradīcija?
Šis būs trešais skrējiens. Ar ideju pretī nāca sporta pārvalde. Viņi domāja, ka tas būtu labs veids, kā noslēgt sportisko gadu, lai viss, kas noticis, neizčibētu vējā. Cilvēki sanāk maskās, priecīgā noskaņojumā, kā jau svētku dienā.

Laiks rīta pusē izvēlēts tāpēc, ka cilvēki ir jau pamodušies, nav vairs agrs rīts, bet tā nav arī pēcpusdiena, kad visi jau grib gatavoties saviem pasākumiem un posties svētkiem. Cilvēks ir pamodies, pakustās, iesildās svētku dienas cēlienam. Vieta – Jūrmalas parks –  lai varētu iesaistīt bērnus, jaunos vecākus ar ratiņiem. Lai var piedalīties visi. Parkā ir labs celiņu tīkls, vienkāršāk izveidot īsu trasi, lai nav gluži desmit kilometru garš skrējiens. Var vienkārši mierīgi atpūsties.

Nav bijis plāns veidot dažāda garuma distances?
Nē. Pasākuma laiks ir stunda. Aplis ir divi ar pusi kilometri. Ja ļoti gribas skriet, stundas laikā vari noskriet arī četrus apļus. Ja grib skriet ātri, tad var vēl vairāk apļus. Trasei nav vairāk jāizvēršas garumā. Bērniem vai vecākiem ar ratiņiem skriet desmit kilometrus pa ielām tomēr būtu par daudz.

Kādas bija pirmā "Karnevāla skrējiena" mācības vai pārsteigumi?
Pirmo reizi, kad rīkojām, bija liels sals, vairāk nekā mīnus desmit grādi. Šogad jau tā nebūs. Bijām nolēmuši apbalvošanu rīkot, kad dalībnieki būs padzēruši tēju, atpūtušies. Pienāca apbalvošanas brīdis, un lielāka daļa tērpu nēsātāju jau bija aizbēguši mājās, jo bija nosaluši. Tāpēc tagad uzreiz pēc skrējiena apbalvojam, un tējas dzeršana un sarunas tiem, kas vēlas, jau ir pēc tam.

Pērn dalībnieku bija vairāk, jo laika apstākļi bija draudzīgāki. Šogad prognozējam, ka būs vēl vairāk dalībnieku.

Jūs rīkojat arī skriešanas koptreniņus. Cik daudz ir patstāvīgo skrējēju?
Koptreniņi notiek jau divarpus gadus. Kādi septiņi cilvēki ir tie, kas cenšas neizlaist nevienu treniņu. Tad ir cilvēki, kas pievienojas, kad var. Kādam ir maiņu darbs, viņš katru nedēļu netiek, nāk katru otro. Cits ir kaut kur izbraucis, kad atbrauc, tad nāk paskriet.

Pirmajā gadā vidēji bija septiņi cilvēki treniņā, otrajā gadā jau nāca ap piecpadsmit cilvēkiem uz treniņu, šobrīd skrienam ap divdesmit katrā reizē.

Daudz kas ir atkarīgs arī no laika apstākļiem. Ja ir liels vējš vai lietus, tad cilvēku ir mazāk, slikti laikapstākļi tomēr nobiedē.

Koptreniņi parasti ir maigi. Es cenšos skriet no beigām, lēnākā tempā, savākt grupu kopā. Tiem, kas tikko sākuši skriet, pieredzējušāko temps var būt nedaudz par nežēlīgu. Tad skrienam desmit kilometrus aizmugurē, prātīgā tempā. Tagad nedaudz esam pārplānojuši savu ierasto maršrutu, jo daudzviet parks ir pārplūdis.

Ātrākie aizskrien līdz kādam punktam, tad sagaida lēnākos, un turpinām uz kopīga viļņa. Skrienam parasti vakaros, tāpēc kāpas nav īsti piemērotas, jo tur nav apgaismots. Ja paņem lukturīti, tad varbūt varētu, bet taciņas ir šauras – ja viens pamana peļķi un izvairās, nākamais var neievērot, un tad ir sabristas kājas. Ziemas tumšajā laikā pārsvarā izvēlamies apgaismotus ceļus, kāpas paliek vasaras skrējieniem, kad saulīte izgaismo ceļu.
Pēdējos gadus redzu, ka cilvēki vairs tik ļoti nebaidās skriet ziemā. Ir jāsaprot, ka ziemā vajadzīgs drusku lēnāks temps, un tad jau var skriet bez problēmām arī aukstākā laikā.

Kas jūs pamudināja veidot koptreniņus?
Viens bija tas, ka redzēju, ka Rīgā notiek koptreniņi, un izdomāju, ka Liepājā arī ko tādu vajadzētu.

Kad sāku gatavoties ultramaratonam, nolēmu, ka jāmēģina vēl kāds paaicināt, kompānijas pēc kopā trenēties. Izveidoju facebook.com pasākumu, un gaidīju, kas atnāks. Pirmajā koptreniņā biju tikai es ar draugu, un mēs jau lielākoties tāpat kopā skrienam. Domāju, nu, nemetīšu plinti uzreiz krūmos, jāmēģina vēlreiz. Tad jau atnāca septiņi cilvēki, un uzreiz bija sajūta, ka cilvēkiem tomēr interese ir.

Tā tas lēnām ir izaudzis – atnāk kāds jauns cilvēks, kāds paņem līdzi draugus.

Daudz ir cilvēku, kas atnāk, pamēģina un tad pazūd?
Gadās arī tā. Pamēģina un sāk ar pārāk strauju tempu, nogurst, samoka sevi un saka – nē, skriešana nav man. Problēma jau ir tajā, ka cilvēks nav bijis gatavs šādam tempam. Vajag sākt prātīgi, lēnām, sevi mīlot. Tie, kas prātīgi sāk, arī turpina.

Ir cilvēki, kam vienkārši nepatīk skriet lielā barā. Viņi skrien individuāli.

Esat mēģinājuši apzināt arī citas skriešanas vietas?
Tas vairāk notiek vasarā, kad vakaros ilgi ir gaišs. Esam skrējuši uz Kapsēdes dižakmeni, esam bijuši arī Grobiņā uz pilskalnu. Tad gan nozīmējam citu sākuma punktu – nevis Jūrmalas ielas galā, bet tuvāk, lai atbilstu distancei. Šad tad paskrienam pa Karostu, tur ir arī Liepājas augstākais punkts. Paskrienam arī Bernātos, Jūrmalciemā ap Pūsēnu kāpu. Nav tā, ka visu laiku ir viena trase. Pilsētā mēdzam aizskriet uz Golodova dambi, vai uz otru putnu vērošanas torni Lauku ielas galā. Tā, lai būtu interesanti.

Un cik daudzi no skrējējiem piedalās roņošanas aktivitātēs?
Ceturtdien bijām koptreniņā, ūdenī iegāja trīs cilvēki, bet kopumā tomēr vairāk, īpaši svētdienās. Tad ūdenī kāpj pieci, septiņi skrējēji.

Kā jūs sākāt sadarbību ar roņiem?
Pagājušajā gadā mēs ar vēl vienu skrējēju skrējām garo koptreniņu pa Karostas mežiem, un nolēmām noskriet garām, paskatīties, kā roņi peldas. Aizskrējām, iebāzām mazos pirkstiņus ūdenī, un pasmējāmies, ka esam "mikroroņi". Paskatījāmies, ka viņiem baigi labi iet, un izdomājām, ka varētu pamēģināt. Nākamā gada augusta beigās, septembra sākumā, sākām iet jūrā. Tā tas aizgāja. Kad palika pavisam auksts, tad jau bija tā, ka grūti ieiet. Pamazām apradu, un pēc garā treniņa, iznākot no ūdens, nav sajūtas, ka esi skrējis, gandrīz jau varētu iet vēlreiz noskriet.

Svētdienās nav grūtāk savākt cilvēkus uz koptreniņiem?
Svētdienās cilvēki nāk mazāk, jo laikam mazliet baidās no roņošanas (smejas). Es mēģinu citus "vilkt" ūdenī, un viņi laikam baidās nākt skriet, jo domā, ka būs arī jāpeld. Pieļauju, ka mazāk ir arī tāpēc, ka skrienam Karostā, un citiem sanāk braukt cauri visai pilsētai. Tas nedaudz sarežģī nokļūšanu, un tāpēc interese mazāka.

Jūs veidojat arī statistiku, piemēram, gada griezumā?
Sākumā es atzīmēju, cik katrs ir apmeklējis treniņus, liku vārdam pretī ķeksīšus, skatījos, kurš ir apmeklējis teju visus treniņus, kurš mazāk. Tomēr tagad es vienkārši atzīmēju, cik cilvēku ir bijuši, lai zinātu skaitu.
Ar kilometru uzskaiti nodarbojas katrs personīgi, kopējos rēķinus neveidojam.

Kā jūs pats sākāt skriet?
Draugs mani pieteica Rīgas maratona, piecu kilometru distancei. Mēnesi pirms tam cītīgi trenējamies, kā jau iesācēji, ar domu, ka uztrenēties var ātri un bez domāšanas. Tas bija, šķiet, 2011.gadā. Nākamajā gadā atkal skrēju piecus kilometrus, un tad izdomāju, ka vajag patrenēties nopietnāk, nevar tā, ka tikai mēnesi pirms tam. Bet pavisam nopietni skriet sāku 2013.gada februārī, kad, starp citu, arī bija ļoti silts un spīdēja saulīte, nolēmu – nē, ir jāiet skriet. Un tā tas sākās. Aptuveni trīs reizes nedēļā, tas tāds sliņķu variants, lai būtu formā.

Kuras ir spilgtākās vietas un mirkļi jūsu skriešanas pieredzē?
Vienas no foršākajām sacensībām, kas man patīk atmosfēras dēļ, ir Baltijas baso pēdu ultramaratons, no Mazirbes apkārt Kolkas ragam un tālāk līdz Rojai, gar jūras krastu. Tie ir 53 kilometri basām kājām, un ļoti laba gaisotne.

Trakākais manā pieredzē varētu būt skrējiensoļojums Rīga – Valmiera, ultramaratons 107 kilometru garumā. Tā ir interesanta cīņa ar sevi, lai skrietu, nevis ietu. Visgrūtākais šeit ir garīgi ar sevi tikt galā, lai nepadotos. Tas man aizņēma, šķiet, 12,5 stundas. Šis skrējiens sanāk pa tumsu, tas arī ir citādāk nekā parasti. Domas skrien cauri, un arī tu vienkārši skrien un garīgi attīries.