Satikt Latvijas 1. rokkafejnīcas īpašniekus brāļus Raivo un Mareku Mediņus šovasar nav viegli, arī šajā nedēļā, kad rokkafejnīca svin savu 9.dzimšanas dienu.

Tomēr kādā skrējienā no punkta A uz punktu B beidzot izdodas pierunāt Raivo mazliet apstāties un pastāstīt, kā tiks svinēta rokkafejnīcas dzimšanas diena, kā pavadīta vasara un kādi ir Mediņu nākotnes plāni. Taču saruna paliek nepabeigta, tāpēc –  gaidiet turpinājumu jau pēc pāris nedēļām!

Vispirms – kas gaidāms sestdien, rokkafejnīcas dzimšanas dienā?
Svinēsim kā parasti – ar draugiem uz skatuves, ar draugiem bariņā. Būs ierastais burziņš, ciemos atbrauks ļoti daudz mūziķu: viens no veterāniem – Igo, Olga, Aija Andrejeva, Valters un Kaža atsevišķi un “Putnu balle” visa kopā, Ūdrītis un daudzi citi. Sāksim sestdien astoņos vakarā. Būs arī daudz jauna ko apskatīt – diezgan ievērojami pārveidojam kafejnīcas interjeru, būs arī papildinājums mūziķu relikviju ekspozīcijai ar Jāņa Groduma un Mārtiņa Freimaņa piemiņas lietām.

Paplašināties vai drīzāk – sašaurināties?
Liepājā ir tik iedzīvotāju, cik ir, un vairāk nekļūst. “Pablo” esam aizvēruši uz nezināmu laiku. Bet, nu, uz Rokkafejnīcu jānāk un jāskatās. Pārmaiņas ir diezgan lielas – pārbūvējām otro stāvu, tagad tas būs vairāk nodalīts no pirmā, tur būs arī skatuve.

Kā Rokkafejnīcai klājās šovasar?
Vasara vienmēr ir normāls laiks. Arī šovsar gāja tīri labi, lai gan, protams, nevar salīdzināt ar to, kā bija pirms četriem gadiem. Tas, ka kafejnīcā ir cilvēki ne vienmēr rāda objektīvo ainu – cilvēki ir, bet tērē ļoti maz. Savukārt nodokļi, elektrības vai gāzes cenas – tas viss tikai aug ar katru gadu, un tie pāris procenti, ko paprasa valsts, ir uz uzņēmuma rēķina.
Grūti pateikt, kāda būs  ziema. Katrā ziņā Liepājā vasara no ziemas sezonas ļoti atšķiras.

Atzīsties, Raivo, kā tad ir – pārdosiet makdonaldam savu uzņēmumu vai ne?
(smejas) Daudzi mums to ir jautājuši. Katrā ziņā varu teikt: mēs neesam piedāvājuši un mums arī nav piedāvāts. Es noteikti negribētu dot ne mazāko mājienu, ka kaut kas tāds var notikt, bet šobrīd laiki ir tādi, ka es droši varu stāstīt, ko mēs darīsim šomenēs, nākošmēnes, bet kas būs kaut vai pēc gada, ir pilnīgi nenosakāms. Cilvēki, sevišķi no reģioniem, brauc prom, un tie vairs nav tikai studenti, jaunieši, bet brauc ģimenes, bijušie uzņēmēji. Cik bieži nav gadījies satikt mūsu kādreizējos klientus, kuri jau sen dzīvo un strādā ārzemēs.

Vai arī jūs tagad vairāk nav jāsauc par “Liepājas skartajiem”, nevis liepājniekiem?
Nu, Mareks laikam jau no maija nav Liepājā. Kopš 9. septembra tā pa īstam esam iekšā Reiterna namā, Rīgā, visu vasaru bijām Jūrmalā. Es arī šovasar – pirmās trīs nedēļas dienas pa Liepāju, pārējās Jūrmalā.

Kā raugāties uz šādu pavērsienu savā dzīvē?
Savā ziņā interesanti, savā ziņā – piedzīvojums, bet arī situācija tāda, ka gribot negribot jāmēģina kaut ko darīt ārpus mājām. Jūrmala bija tāds labs izaicinājums.

Man ļoti gribas zināt, kā jums, diviem liepājniekiem, izdevās atvērt kafejnīcu pašā Jūrmalas centrā, pārsimts metru no Dzintaru koncertzāles?
Tā bija tīra nejaušība – portālā “SS” ieraudzījām sludinājumu, ka izīrē zemi un mājiņu. Iepriekš tur jau bija kafejnīca bijusi, namiņš no ārpuses smuks, Jūrmalai raksturīgs, bet iekšā diezgan nolaists. Tāpēc mums iekšā bija tikai virtuve, tualetes un saimniecības telpas.
Jūrmalas dome bija priecīga un laimīga, kad uzzināja, ka gribam atvērt rokkafejnīcu, jo tur tiešām ir ļoti mazs piedāvājums latviešu publikai. Tā kā paši dzīvojām tur visu vasaru, droši varu teikt, ka uz latviešu publiku tur nestrādā nemaz. Bet Jūrmalā ir ļoti skaists mežaparks, modernas atrakcijas bērniem un tā īpašā atmosfēra, aura, ko jebkurā pasaules vietā rada tikai atpūtnieki...

...un kas tik ļoti pietrūkst Liepājai. Taču ēnas puse ir sezonālais raksturs?
Jā, Jūrmalā jau esam beiguši. 1. jūlijā atvērāmies un 4. septembrī vērām ciet. Mūsu publika galvenokārt bija tā, kas gāja uz Igo, uz Olgas koncertiem. “Jaunais vilnis” bija viens liels piedzīvojums. Pavisam cita pasaule, bet es negribu teikt, ka tas ir kas slikts. Katrā ziņā Jūrmalai tā ir lielā loterija. Arī pie mums vakaros nāca mūziķi, paši pieteicās uzspēlēt, Valērijai bija televīzijas intervija mūsu kafejnīcā. Viesi slavēja mūsu virtuvi.
Pagaidām ir vienošanās, ka arī nākamvasar turpināsim, bet, visādi var būt, piemēram, ja šo īpašumu nopērk bagātie krievi.  

Un kā Rīgā? Tur taču nav atšķirība – vasara vai ziema?
Uz Jūrmalu skatījāmies kā uz vienu lielu festivālu, un, ja mums nebūtu šīs festivālu pieredzes, kad visu uzbūvē uz divām dienām un atkal vāc nost, būtu daudz grūtāk pierast pie tā, ka kafejnīca darbojas tikai divus mēnešus. Reiterna namu esam dabūjuši uz desmit gadiem. Protams, strādāsim visu cauru gadu ļoti nopietni. Tur varēsim iekārtot arī daudz plašāku Latvijas rokmūzikas ekspozīciju – sienu ir nesalīdzināmi vairāk, nekā kafejnīcai Liepājā, ir kur izpausties. Priekšā ļoti spraigs darbs.
Šādi, ar ntensīvu darbu, mēģinām kompensēt to situāciju, kurā visi patlaban dzīvojam.

Vai taisnība, ka jūs atkal varētu organizēt festivālu?
Droši vien kaut kad mēs to darīsim, bet negribu ar to spekulēt. Visticamāk, ka nākošgad vēl noteikti ne, jo šobrīd ir ļoti daudz darba, lai atvērtu kafejnīcu Rīgā.

Kad tas varētu notikt?
Noteikti šogad!