Piedāvājam sarunu ar deju studijas "Lesto" vadītāju Raivo Letapuru un vieniem no viņa studijas labākajiem dejotājiem – Betiju Kairi un Gintu Gredzenu.

 Pastāstiet katrs par sevi – cik ilgi jūs dejojat? 
 Ra ivo: T ad ir jāskaita gadi. Vispār dejās esmu ilgi. Sāku dejot septiņu gadu vecumā, Rīgā, deju kolektīvā "Dzintars". Tas nozīmē, ka dejās esmu jau 35 gadus. 1997.gadā es beidzu savu dejotāja karjeru, un sāku strādāt ar jaunajiem dejotājiem. Uz Liepāju pārcēlos, šķiet, 2000.gadā.

Jau toreiz Liepājā notika labi organizētas un skaistas sporta deju sacensības, un, tās apmeklējot, paspēju iemīlēties pilsētā. Vēl strādāju Rīgā, bet paralēli sāku braukāt uz Liepāju kā viestreneris, drīz arī pametu Rīgu pavisam un pārvācos uz Liepāju.

Šobrīd Liepājā vadu sporta deju centru “LESTO", kurā šobrīd pieejamas sporta dejas dažādām vecuma grupām, sākot no maziem bērniem un beidzot ar deju kursiem pieaugušajiem.

Vecums, kādā bērnu var atvest mācīties sporta dejas, ir atkarīgs arī no paša bērna. Parasti vecākiem saku, ka labāk sākt no pieciem, sešiem, lai bērns var veiksmīgi iekļauties programmā. Tas tā ir tāpēc, ka ir ierobežots deju skaits, ko apgūst bērnu vecumposmā.

Betija: Es šobrīd dejoju jau desmit gadus, no sešu gadu vecuma. Līdz šim Gints ir trešais deju partneris, kopā dejojam četrus gadus.

Doma dejot radās, kad televīzijā varēja noskatīties pirmo šovu "Dejo ar zvaigzni". Man ļoti patika kleitas un tas, kā izskatās dejas, un es teicu mammai – es arī gribu dejot! Es jau pat necerēju, ka mamma ļaus iet, bet viņa bija ar mieru pamēģināt, un atveda mani pie Raivo. Man patika. Kādā brīdī bija gan iestājusies "zvaigžņu slimība", kad šķita, ka nu jau visu zinu. Gadu arī nedejoju, un šķita – gan jau iztikšu bez dejām, tomēr nesanāca.

Sākumā īsti negribēju ar Gintu dejot, mēs arī mācījāmies vienā klasē. Vēlāk, par spīti tam, ka sākumā strīdējāmies, tomēr sadejojāmies. Dažreiz jau gadās sastrīdēties, bet ļoti reti.

Gints: Viens no bērnudārza grupiņas draugiem jau dejoja sporta dejas pie Raivo, un arī man piedāvāja pamēģināt. No sākuma aizgāju tikai paskatīties, bet Raivo man teica – kāpēc sēdi un skaties, nāc dejot. Tā es aizgāju un joprojām dejoju.  Tad man bija četri vai pieci gadi.

Kuri ir bijuši pēdējā gada sasniegumi, par kuriem pašiem ir prieks?
Raivo: Mums bija iespēja pārstāvēt Latviju Ziemeļeiropas čempionātā.

Betija: Tas bija liels notikums. Parasti mēs uz ārzemēm nebraucam, bet no šī piedāvājuma nevarējām atteikties. No 56 pāriem palikām 26., kas ir ļoti, ļoti labi. Mēs nekad nebijām dejojuši pasaules reitinga līmenī. Kā arī iepriekšējā nedēļas nogalē uzvarējām Latvijas 10 deju reitingā!

Vai gadās brīži, kad nogurstat viens no otra, un ko jūs tādos brīžos darāt?
Betija: Ir tā, ka vasarās mums ir nedaudz laiks bez dejošanas. Divas nedēļas, kuras atpūšamies, lai nav tā, ka visu laiku esam kopā.

Nav grūti pēc pauzes iedejoties?
Gints: Tās ir pāris dienas, pēc tam viss ir, kā bijis.

Betija: Viņam nav, man ir (smejas). Labāk ir tad, kad nav pārtraukuma. Pietiek pat ar trīs dienām, lai būtu grūti atkal dejot tikpat labi.

Ir kāda deja, ko ir bijis grūti iemācīties?
Betija: Tango.

Gints: Jā, tas prasīja daudz laika, lai labā līmenī iemācītos.

Atceraties savas pirmās lielākās uzstāšanās reizes?
Gints: Tas bija Siguldā. Mamma paņēma līdzi tikai deju kreklu, ja nu gadījumā kas, jo es braucu tikai skatīties. Pēc tam man jautāja, vai es tiešām negribu piedalīties. Vēl kādam puisim bija līdzi liekas bikses. Man nebija pat kurpes līdzi, un es tiešām neatceros, kur es tās dabūju. Mani saģērba "salasītajās" drēbēs, saveidoja matus, un es gāju dejot.

Betija: Šķiet, ka mana pirmā uzstāšanās bija Liepājā. Man bija sarkana kleita ar sarkanām mežģīņu puķēm, un tās sāka balēt. Tā kā kleita nedrīkst būt divās krāsās, tētis ar marķieri krāsoja kleitu.

Šobrīd ar tērpiem man ļoti palīdz otra trenere Elīna. Viņa izdomā modeļus, un tad mēs ejam pie šuvējas un veidojam kleitas.

Kā tiek motivēti dejotāji, un kā – kolektīvā saglabāts pozitīvs un labvēlīgs noskaņojums?
Betija: Raivo mūs nerāj. Tas ir labi.

Raivo: Es vispār nevienu tā ļoti nerāju. Uzskatu – es nevaru uzspiest bērnam, ka dejošana ir vienīgais, kas viņam var būt, īpaši, ja viņš ir tajā vecumā, kad dejot ir atveduši vecāki., Un bērni to jūt, ka nekas netiek uzspiests un dejo ar daudz lielāku prieku. Tāpat jau labākie dejotāji sanāk tikai no tiem, kas paši ir motivēti kārtīgi strādāt, gluži tā pat kā citos sporta veidos.

Tie, kas pie manis ir dejojuši agrāk, nu jau ved dejot savus bērnus. Varbūt sagaidīšu, kad pie manis nāks arī viņu mazbērni. Es domāju, ka tā ir saikne, kas veidojas ar dejotājiem, viņus motivējot un attīstot dejotprasmē.
 
Kāda ir atšķirība starp jauniešiem, kas dejoja pirms septiņpadsmit gadiem un tagad? 
 Ra ivo: A tšķirība ir, un tā ir liela. Iepriekš jauniešiem attieksme pret darbu bija nopietnāka, un jaunietis spēja sevi motivēt pats, taču šobrīd nepieciešami ārēji impulsi. Ietekmē arī sociālie tīkli un telefoni.. Uzmanības tiek kliedēta, un tā nespēj palikt fokusēta tik ilgi, kā iepriekš.

Tāpat ir iespējas ir citas, tiek piedāvāti treniņi daudz dažādos sporta veidos. Kādreiz kolektīvs bija lielāks, jo izvēle, kur aiziet, bija mazāka.

Betija: Es arī kādu laiku peldēju un arī spēlēju basketbolu, bet bija ļoti grūti apvienot ar dejošanu. Man dejošana tomēr ir pirmajā vietā.

Gints: Tikai dejas. Ir bijis tā, ka kādreiz kaut ko daru paralēli dejošanai – skolā volejbolu vai ko citu. Tomēr papildus treniņus regulāri neapmeklēju.

Cik daudz laika jūs veltāt treniņiem?
Betija: Pēc skolas es aizeju mājās, nolieku somu un ap četriem pēcpusdienā jau esmu zālē. Man treniņš sākas piecos, bet mēs nākam agrāk, jo ļoti daudz laika ir jāiegulda pašiem. Piecos mēs dejojam cauri paši savas dejas, un citreiz paliekam arī pēc tam, ka mazajiem ir treniņš.

Vai mēdzat savas prasmes pielietot arī ārpus sacensībām?
Betija: Paretam jā.

Gints: Dažkārt skolas ballēs ir prasīts, lai mēs kaut ko nodejojam un nodemonstrējam.

 Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu? 
 Raivo:  Tas, protams, ir arī sacensību rezultāts. Tomēr es uz katru bērnu skatos kā individualitāti, vērtēju viņa spējas. Vienam var paprasīt daudz vairāk nekā citam. Svarīgi redzēt līmeni, kurā bērns tiešām var būt labākais. Mans gandarījums ir tad, kad katrs bērns sasniedz savu visaugstāko līmeni.

 Betija:  Man ir svarīgi pašai just, ka esam izdarījuši maksimumu, un tas ne vienmēr ir tas pats, kas ļoti labs vērtējums. Gandarījumu sniedz nevis pirmā vieta, bet labs sniegums.

 Gint s: Ir  bijušas sacensības, kad nodejoju, un nešķiet, ka ir ļoti labi, bet mēs uzvaram. Tad īsti gandarījuma nav, jo zinu, ka varējām labāk.

Kādi ir jūsu tuvākie pasākumu plāni?
Raivo: Jau 25.novembrī Tallinā būs sacensības.

Vai ir kāda vieta, kur noteikti gribētos dejot?
Betija: Jā, man ir. Es gribētu dejot Štutgartē, Vācijas Atklātajā čempionātā. Tas ir ļoti augstu vērtēts pasākums. Tas šķiet interesanti.

Gints: Es arī labprāt tur dejotu.

Raivo: Vēl ir Blekpūla – tas ir vecākais deju festivāls. Tur skan dzīvā mūzika, kas ir palikusi tāda pati, kā festivāla pirmsākumos, 1970.gados.

Ko jums nozīmē patriotisms?
Raivo: Man ir bijušas daudz iespēju aizbraukt prom, bet es nekādi nespēju pamest Latviju. Es no Rīgas, kur ir burzma, bet tajā pašā laikā it kā lielākas iespējas, esmu pārcēlies uz Liepāju, un nedomāju, ka varētu pārcelties uz citu valsti. Latvija man ir mīļa.

Betija: Man arī patīk paceļot, bet dzīvot es nekur citur negribētu.

Gints: Un mēs noteikti nevaram sūdzēties par sporta attīstību, kas arī ir ļoti labi. Mums ir lieliski sportisti, labi dejotāji un vispār forši cilvēki.

Raivo: Mēs tikko dejojām sacensībās Rīgā, un es arī mazajiem dejotājiem pie apģērba piespraudu karoga lentīti, lai viņi domā par Latviju, par Lāčplēša dienu. Tas ir lieliski, ja karodziņš viņiem liek domāt par vēsturi.