Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā šonedēļ populārākie vārdi ir Roberts (362) un Lidija (282). Šodien svin 82 Reiņi, 9 Renāti, 8 Reinholdi un 3 Reinas.

Vārda dienā sveicam Reini Rozīti.
Pastāstiet par sevi un savu ikdienu!
Mana ikdiena šobrīd ir pakārtota basketbola kluba "Liepājas Lauvas" treniņu grafikam. Parasti tas nozīmē, ka Liepājā vidēji ir divas spēles nedēļā, šobrīd tāds grafiks. Pirmdien sāksies ar to, ka ir divi treniņi, rīta un vakara. Tie ir laiki, kad esmu absolūti aizņemts ar basketbola klubu, pārējā laikā varu realizēt savu pārējo dzīvi, kurā ietilpst tas, ka pats labprāt patrenējos, izskrienu krosiņu, jāatvēl laiks ģimenei un projektiem, ko gribu izstrādāt.
Ikdiena mainās – šad tad ir vairāk laika ģimenei, šad tad projektiem. Sev gan sanāk mazāk.

Kas ietilpst jūsu pienākumos darbā ar "Liepājas Lauvām"?
Es atbildu par "Liepājas Lauvu" fizisko sagatavotību. Pienākumi ir plašs jēdziens. Citreiz tas nozīmē tikai novadīt fiziskās sagatavošanas daļu no treniņa, citreiz – spēles laikā padot ūdeni, palīdzēt izstaipīties. Dažreiz kādam pateikt uzmundrinošus vārdus vai kādu sarāt.

Būtībā man ar jebkādiem atļautiem līdzekļiem ir jāveicina tas, lai sportisti fiziski būtu gatavi izdarīt to, ko prasa galvenais treneris. Tas, ko prasa komanda. Es dzīvoju komandas dzīvi un esmu iekšā tāpat kā jebkurš no komandas dalībniekiem. Mums ir jādara viss, lai kārtējo spēli vinnētu. Ja komanda uzvar, tātad esmu darījis pietiekami. Ja zaudē – tātad vajadzēja vairāk, strādāt ilgāk vai strādāt citādāk.

Jātiecas uz mērķi, uz uzvarām.

Ko jūs nosauktu par komandas pēdējā laika lielākajām veiksmēm?
Veiksmes ir redzamas gan LOC kausa uzvarēšanā, gan BBL kausa uzvarā šajā sezonā. Arī turnīra tabula liecina, ka mēs cīnījāmies, lai būtu turnīra augšgalā. Veiksme ir tas, ka ir runa par pirmo trijnieku. Es domāju, ka tas nav maz.

Komandas veiksmes ir tas, ka tā ir spējīga spēlēt augstā līmenī, gan pret basketbola klubu Ventspils, gan pret citām spēcīgām komandām.

Citreiz labs ir rezultāts, nevis basketbols, citreiz otrādi – basketbols ir labs, bet rezultāts nē.

Kas jums savā darbā sagādā lielāko gandarījumu?
Kad notiek pietuvošanās mērķiem. Visam ir viena mēraukla – mēs uzvaram vai zaudējam. Uzvara sagādā gandarījumu, ka viss ir kārtībā. Man kā fiziskās sagatavotības trenerim tas, ka es redzu, ka spēlētāji ir spējīgi ilgstoši spēlēt uz laukuma, ka redzu pienesumu no sava darba.

Pastāstiet par Liepājas vieglatlētikas klubu!
Klubs radās 2010.gadā, un bija radusies situācija, ka mums (tagadējiem kluba biedriem), ir jāizveido klubs, lai aizstāvētu savas intereses. Gan doties uz sacensībām, gan veidot projektus. Ja gribam, lai būtu interesanti, pašiem ir kaut kas jādara, un tā mēs ķērāmies pie darīšanas.

Cilvēki klubā var pietiekties, pazvanot man vai kādam citam no kluba biedriem un pajautājot sev interesējošo. Mēs neesam liela organizācija, un viss notiek tā ģimeniski, un, varētu pat teikt, familiāri. Nav tādas izteiktas robežas, kurš ir priekšnieks un kuram ir jāklausa. Galvenā ir mīlestība uz vieglatlētiku.

Vai varat pastāstīt, kuri kluba organizēt pasākumi ir šķituši īpaši izdevušies?
Kā klubs esam noorganizējuši vairākas sacensības, lielākās Liepājā bija Liepājas pusmaratons un "Liepājas Stundas" skrējiens. Vēl arī "Karostas mezgls". Tās bija trīs lielākās sacensības pagājušajā gadā.
Pirms pusmaratona noorganizējām arī skriešanas vakarus, kas bija kupli apmeklēti un parādīja, ka pilsētniekiem arī interesē skriešana. Skriešanas vakarus apmeklēja vidēji simts liepājnieki, tas bija patīkams pārsteigums, necerējām, ka būs tik daudz.

Organizējām arī Lauvas Liepiņa eksāmenu, kurā skrējēji varēja pārbaudīt savu varējumu, skrienoties ar precīzāko mērierīci Liepājā – ar tramvaju. Sportisti, skrienot pa vienām Liepājas ielām policijas eskorta pavadībā, sacentās ar tramvaju, kurā pa citām ielām brauca Lauva Liepiņš. Lielākoties bija draudzīgs neizšķirts, galapunktā vienlaicīgi ieradās gan skrējēji, gan tramvajs.

Palīdzējām arī Latvijas triatlona federācijai rīkot triatlona sacensības Beberliņos.

Tie, kas no kluba organizēja pasākumus, pērn mazāk paši piedalījās sacensībās, savukārt citi vairāk pievērsās dalībai sacensībās gan Latvijā, gan ārpus tās.

Ko jūs kā skrējējs varētu ieteikt cilvēkiem, kas grib sākt skriet?
Pirmkārt, kad ir lielā apņemšanās sākt skriet, es ieteiktu nepārcensties, jo pārāk liela centība mēdz novest pie tā, ka pārāk ātri izsmeļas entuziasms. Sākt pamazām gan distances, gan ātruma ziņā. Skriešana nav ātri, process ir jāizbauda lēnām. Dzīves ritms tagad ir tāds, ka visu vajag ātri un tūlīt, bet fizioloģiskie procesi notiek tik ātri, cik notiek. Tāpēc emocionāli ir tā, ka skriešana ir ilgs process. Ja tu esi uzsācis, vajag lēnām iet uz mērķi, nevajag saforsēt. Citreiz izskatās, ka tu esi sasniedzis izvirzīto mērķi ļoti strauji un pazūd vēlme kaut ko tālāk darīt. Tad ir liela vilšanās, ka ir ieguldīts liels darbs, noskriets kaut kas liels, ātri vai daudz, un ko tālāk? Lēnām iet uz mērķi ir fizioloģiski pareizāk, un to darot lēnām un pakāpeniski var vairāk izbaudīt procesu, un varbūt procesa laikā rodas nākamais mērķis.

Viss nesākas ar starta līniju un nebeidzas ar finiša līniju, ir par un ap.

Vai atceraties pirmo nopietno saskari ar sportu?
Tas droši vien bija tad, kad apzinājos, ka varu kaut ko izdarīt vieglatlētikā un arī treneris teica, ka es varu. Tas bija 11.klasē. Sākot no tā brīža sāku to nopietni apzināties. Līdz tam nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem. Protams, gribēju kaut ko sasniegt, bet tas nebija mērķtiecīgi un nopietni. Tas gan nenotika vienā dienā.

Vai ārpus vieglatlētikas un basketbola, kas ir jūsu ikdiena, ir vēl kādi sporta veidi, ko mēdzat skatīties un just līdz?
Noteikti jūtu līdzi Latvijas bobslejistiem, jo pats biju izlasē. Sekoju līdzi arī citiem ziemas sporta veidiem – skeletonam, biatlonam. Protams, ir vēl arī citi sporta veidi, bet bobslejs ir numur viens, skeletons un vieglatlētika vienlīdz skatāmi. Man tā ir sanācis, ka pats esmu nodarbojies ar individuāliem sporta veidiem un tagad strādāju komandas labā, un man nākas iemācīties, ko nozīmē komandas sporta veidi.

Kāds ir bijis jūsu lielākais izaicinājums?
Katru dienu nāk kādi izaicinājumi, kurš ir lielākais, grūti pateikt. Kad izaicinājums nāk, tas liekas liels, tad, kad ir piepildīts, tad šķiet, ka tas jau nekas tāds īpašs nebija. Izcelt kādu īpaši nevarētu.

Kā jūs vislabāk atpūšaties?
Kopā ar ģimeni – sievu, meitu, vecākiem, brāļiem, māsām, tā ir labākā atpūta. Citādi brīvā laikā domāju par to, kā attīstīt pusmaratonu vai kādu citu no Vieglatlētikas kluba pasākumiem.

Kura ir jūsu mīļākā vieta Liepājā?
Droši vien varētu saukt vairākas vietas, kas visas ir sporta būves. Stadions "Daugava", tajā es esmu visvairāk strādājis pats, ar to saistās vissiltākās atmiņas. Pēdējie lielie pasākumi ir stadionā, tā kā es teiktu, ka "Daugava" ir tā vieta, kas arī mani personīgi raksturo vislabāk.

Ko pilsētā gribētos citādāku, kā trūkst?
Cilvēku trūkst. Ja Liepājā būtu vēl 50 000 cilvēku, tas būtu tas, ko vajag. Daudzi runā, ka cilvēki aizbrauc, ka mirstība ir lielāka par dzimstību, un šad tad liekas, ka pilsētā uz ielām ir maz cilvēku. Pēdējie gadi rāda, ka pilsētā cilvēku skaits samazinās, arī uzņēmējiem ir grūtāk. Ja būt klāt 50 000 cilvēku, dzīve būtu daudz interesantāka. Nē, nu vai tie cilvēku tūkstoši atrisinātu, tas ir jautājums, jo tās ir arī problēmas, bet interesantāk būtu.
Var jau sūdzēties, ka pietrūkst tas vai tas, bet tas viss ir tā...

Vai jums ir kāda autoritāte?
Protams. Katrā dzīves jomā ir kāda autoritāte, katrā sporta veidā ir kādas autoritātes. Izcelt vienu arī nevar, katrā jomā no kāda varu mācīties. Mani noteikti ir ietekmējis vieglatlētikas treneris Jēkabs Kupšis, kas nu jau ir aizsaulē, no viņa ļoti daudz ieguvu un viņa devums mani izveidoja kā sportistu. Autoritātes ir arī vecāki, pasniedzēji augstskolā. Ļoti patīkami ir strādāt kopā ar Uvi Helmani. Jūtams, ka viņš nav tikai mana autoritāte, bet basketbola jomā arī citiem Latvijā.

Ko gribētos paveikt, bet šobrīd nepietiek laika vai resursu?
Aizbraukt divu nedēļu atvaļinājumā ar ģimeni. Tam nepietiek laika, un šķiet, ka vēl kādu brīdi nebūs laika. Tas arī tas, kur no manas darbības cieš ģimene. Kaut gan tagad bija Ziemassvētki un Jaunais gads, bija vairāk brīvdienu.

Vai jums ir kāds sapņu ceļamērķis?
Man nav tā, ka man būtu kāda "Meka". Man patīk ceļojumi, jo varu redzēt un salīdzināt, kas mums ir labāks, kas ne tik ļoti. Kas ir labais, ko mēs varētu pārņemt, kas mums gandrīz jau ir. Katrā vietā var atrast kaut skaistu.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Veselību. Kad saniķojās tā, mēs saprotam, cik esam ievainojami. Laimi un prieku!