Ģirta Gertsona foto.


23. aprīlī apstiprināts pilsētas arhitekta amatā, savus jaunos darba pienākumus Uģis Kaugurs sāks pildīt pēc mēneša – 1. jūnijā. Portāls irliepaja.lv lūdza jauno Pilsētas arhitektu atbildēt uz dažiem jautājumiem.


Vai var teikt, ka esat iekāpis otro reizi tajā pašā upē vai tomēr ne?
Heraklīts jau neaizliedz kāpt, nedz vērtē tādu kāpšanu labu vai sliktu esam. Viņš rāda, ka tas nemaz nav iespējams, jo, tiklab upe, vai pilsēta mūžam mainās. Šī pavisam noteikti ir cita Liepāja, citi liepājnieki, varbūt pat visa pasaule ir citāda. Arī es.

Ja man iekrājušies daži novērojumi un zināšanas par pilsētām vispār un Liepāju konkrēti, un tās kāds uzskata par noderīgām – kāpēc ne?

Pasaulē vispār notiek interesantas lietas un pārmaiņas. Vīrusa pandēmija situāciju saasināja un uzskatāmi parādīja, cik trauslā un ievainojamā sistēmā dzīvojam.

Tā, ka pārmaiņas būs. Kādas? Spekulatīvu minējumu pa pilnam, bet precīzi pagaidām jau nezina neviens.

Kāds tam sakars ar arhitektūru vai būvniecību pilsētā?
Šī nav pirmā postošā epidēmija. Nelaimes piemeklēja gan viduslaikos, gan renesanses laikā, gan jaunajos laikos. Katra kaut ko iemācīja, atstāja pēdas arī veidā, kā mēs dzīvojam, kādas pilsētas, kādas mājas būvējam, kādus drošības un sanitāros līdzekļus pielietojam. Apbūves noteikumi un pilsētu plāni tās pārmaiņu pēdas atspoguļo. Gan jau tā būs arī šoreiz.


Kad es 1997. gadā stājos Liepājas galvenā arhitekta un Būvvaldes vadītāja amatā (tolaik tas bija apvienots), daudz kas bija jauns un tikai veidojams. Liepāja modās no 90-to gadu depresijas. Mēs vieni no pirmajiem Latvijā izveidojām būvvaldi un ieviesām tiem laikiem daudz ko progresīvu, ko vēlāk pārņēma citi.


Maz kas vairs atceras, bet bija periodi, kad nebija apkures, naktīs pilsēta bija pilnīgi tumša, ne vien Karostā, pat pilsētas centrā rēgojās pamesti grausti. Liepājai bija jāpierāda, ka tā vispār IR un kā tā VAR.


Tas periods laimīgi pagājis, un Liepāja stabili ieņēmusi savu vietu kartē.


Taču arī citas pilsētas nav snaudušas. Sarūkoša iedzīvotāju skaita apstākļos


konkurence starp pilsētām par iedzīvotāju piesaisti ir asa, bet cilvēki – mobili: var un grib izvēlēties.

Lai būtu laba vieta dzīvošanai, nepieciešamas ne tikai darbavietas, bet vesels apstākļu un kvalitāšu kopums, kā mājoklis, kultūra, dabas un pilsētvide, bērnu un pieaugušo izglītības iespējas, pārvietošanās un vēl, un vēl, ka visu ne uzskaitīt.


Arī šodien Liepājai ir lielie izaicinājumi. Kā kādreiz Karosta, tā tagad – kā pilsētā "ieaudzēt" milzīgo "Metalurga" teritoriju. Bet, lai vinnētu sacensībā par iedzīvotāju, vēl svarīgākas ir tieši "mazās lietas" – kas veido katra individuālo pilsētas uztveri, ērtību, savas pilsētas piederības sajūtu.


Tā, ka – upe plūst. Nekas nav un nebūs tāpat. Kā saka: "Pat nākotne vairs nav tas, kas kādreiz bija"

Kādas būtiskas izmaiņas attiecību uz Pilsētas arhitekta lomu ir jaunajā Būvvaldes nolikumā?
Nolikuma grozījumi ir tikai pamats, lai ļautu pārkārtot atbildību sadalījumu. Būtu jānošķir lietas, kas prasa iespējami ātru, paredzamu procesuālu kārtību (būvprojektu izskatīšana, uzraudzība un tml.), lai lietas nebremzētos un nerastos spriedelēšana, kad "vilcienam jau jāripo", un tās, kas vēl pirms projektēšanas uzsākšanas prasa kādu īpašu pieeju. Pēdējās tad būtu pilsētas arhitekta pārziņā*.

Kad pēdējo reizi esat kājām staigājis pa Liepāju?
Vakar (23.04). Patīk un cenšos biežāk. Tik un tā katrreiz atklājas kas nepamanīts, ko ar auto braucot nemūžam neievēro.

Ko esat pamanījis un kā vērtējat to, kas pēc jūsu iepriekšējās "ēras" Liepājas pilsētvidē mainījies?
Nu, piemēram, "Lielais dzintars".  Ziniet, to pagrūti nepamanīt. (smaida) No mazāk acīs krītošām vietām – Zirgu sala. Fantastiska vieta.


Mainījies ir ārkārtīgi daudz, ne uzskaitīt. Vērtēju pozitīvi. Ja kas nav tik pozitīvi, gan tas vēl mainīsies. Ja šķiet, ka te jau nekas nenotiek, parunājiet ar kādu, kas Liepājā iegriežas pa retam, teiksim – reizi gadā.


Kas jūsuprāt palicis "ēnā" un kam noteikti vajadzētu pieķerties iespējami drīzākā laikā?
Ir virkne aktuālu "lielo lietu", kas prasa korekcijas – kā bijušais "Metalurgs" vai Jaunliepājas loma, piemēram. Bet noteikti – pilsētas publiskā telpa.


Piemēram, ap "Dzintaru", abas kanālmalas… Bet, galvenais, – ne tikai centrā vai vien prestižās vietās.


Ir veselas teorijas par to, kā pilsētas "turas kopā" vai "sadrūp", bet, īsumā, tajā liela loma ir publiskajai telpai, kvalitātēm, ko tā spēj piedāvāt,

lai veidotu un stiprinātu katra iedzīvotāja piederības sajūtu, ne tikai ērtības. Mana iela, mans kvartāls, mans darbs, mana skola, mans veikals… Tā veidojas MANA PILSĒTA.

Tām ne vienmēr jābūt lielām lietām, reizēm pietiek ar pavisam sīku uzlabojumu pareizajā vietā. Kā akupunktūra. Un, ja vēl tā ir iedzīvotāju pašu izauklēta ideja, ko ar pašu dalību īsteno! Šur tur jau tādas kustības aktivizējas arī Latvijā. Apkaimes Rīgā. Svētki Kuldīgā – pavērojiet, kā tur svin svētkus! No sirds, visur, arī savā pagalmā, savām meijām pašu rotātā. Tas nāk ar piederības apziņu.

Ko varat teikt par diskusijas raisījušo "Pūt, vējiņi!" atjaunošanas projektu?
Pagaidām nevēlos nekā teikt. Negrasos pievienoties "dīvāna komentētājiem". Pie TV visi lieli gudrinieki, kā futbols spēlējams, cita lieta – pašam pa laukumu skraidīt. Un vēl kopā ar desmit citiem.
Šī diskusija ir ļoti sena, allaž bijusi pretrunīga, bet to beigu posmā neesmu piedalījies, visu argumentāciju nepārzinu. Pieņemu, ka liepājnieki izvēlējušies šīs leģendas saglabāšanu par katru cenu. Ceru, ka apdomāts arī, kā tieši tā strādās. Cena gan izrādījusies paliela.


Baidos, ka gaidītā brīnuma vietā būs, kas nu būs sanācis. Ja tas palīdzēs dzīvot Jūrmalas parkam (bet tā ir vairāk kultūras menedžmenta lieta, ne arhitektūras) – tad jau varēs paciest. Ja ne, būs vilšanās.

Kā vispār vērtējat to, kas notiek (nenotiek) Jūrmalas parkā, pludmalē?
Svarīgākais, ka vispār notiek, nevis nenotiek. Vai kāds vēl atceras 90-tos, kad tas bija tumšs, aizaudzis čūkslājs ar atrakciju drupām un bedrainiem celiņiem, kur gana liels risks tikt piekautam un aplaupītam? Ne? Un paldies Dievam!

Tagad ir kopējs plāns un rīcības programma. Pat, ja viss neiet gluži "pa punktiem", tomēr ir kāda kopsakarību sistēma, pie kā turēties. Jūrmalas parks ar pludmali nav tikai vietējs labiekārtojums. Tas (neskaitot mežus) ir pilsētas lielākais parks un kalpo visai pilsētai. Ne tikai kā "zaļā masa" rekreācijai, bet arī kā Liepājas pazīšanas, identitātes zīme. Tādā aspektā lieliski, ka tur vietas atrodas visiem un visam.


Šobrīd, iespējams, akcents no kvantitātes būtu vēršams uz kvalitāti.

Bet daudz jau ko koriģēs pašreizējās pārmaiņas tūrisma iespējās un paradumos. Raudzīsim, kā tas attīstās.

Ko no jūsu iepriekšējā Liepājas periodā paveiktā tagad atceraties ar gandarījumu?
Pilsētu attīstībā nav vienas lietas un nav viena cilvēka veikuma. Ir veseli procesi un kopēji pūliņi, kur katram sava vieta un laiks. Daudz kas no tolaik iesāktā turpinās vai vien tagad top redzams, un daudz ko jau bija iesākuši citi pirms manis. Kas kurā brīdī parādās sabiedrībai redzams – tas ir kā kaleidoskopā vai "puzlē" – neskaitāmiem gabaliņiem jāsakrīt, lai zīmējums parādītos.


Vecā Ostmala ir vaļā un pamazām, kaut lēni, bet pārveidojas par interesantu, dzīvīgu vietu. Jūrmalas parks tika pie plāna, un soli pa solim tiek pilnveidots. Brīvības, M.Ķempes Ganību, Zirņu ielas mainījušās, ka ne pazīt. Dievnamu torņu akcenti, ko tolaik iesākām ar vien pāris prožektoriem, saņēmuši pienācīgu gaismu.

Kas var visu atcerēties? Vai vajag? Galvenais, ka notiek.


Ko toreiz neizdevās realizēt un vai tagad to varētu izdarīt?
Protams, bija idejas, kas neīstenojās. "Gabaliņi" nesakrita, nebija īstais laiks vai īstie cilvēki, vai cilvēkiem – laika. Tāpēc drusku piesargos idejas vārdā saukt. Ceru, ka, jā un redzu gan vajadzības, gan iespējas.


*)Būvvaldes darbu koordinē Liepājas pilsētas pašvaldības izpilddirektora vietnieks būvniecības jautājumos. Kā komentēja Didzis Jēriņš, pilsētas arhitekts (saskaņā ar jauno Būvvaldes nolikumu) atbild par pašvaldībai noteiktajām teritorijas plānošanas un pilsētvides pārraudzības funkcijām. Turpmāk pilsētas arhitekts vairāk uzmanības koncentrēs nevis uz administratīvās un kontroles funkciju, bet tieši teritorijas plānošanas un pilsētvides pārraudzības funkciju, kas pēc nolikuma ir: pieņem lēmumus par zemesgabalu apvienošanu, par zemes ierīcības projektu nepieciešamību, izsniedz nosacījumus un apstiprina zemes ierīcības projektus, tajā skaitā arī līdz nekustamā īpašuma pirmreizējai ierakstīšanai zemesgrāmatā; pieņem lēmumus par reklāmas/reklāmas objektu izvietošanas atļauju izsniegšanu vai atteikumu izsniegt šādas atļaujas; koordinē un uzrauga vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojumu, detālplānojumu un tematisko plānojumu izstrādi un īstenošanu; pieņem lēmumus par detālplānojumu uzsākšanu, izstrādi un apstiprināšanu; koordinē un uzrauga pilsētas svētku noformēšanu; rīko publisko apspriešanu, ja koku ciršana paredzēta pilsētas teritorijā esošā publiski pieejamā valsts vai pašvaldības īpašumā esošā objektā vai pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktā sabiedrībai nozīmīgā gadījumā; nozīmīgiem projektiem sniedz atzinumus par arhitektūras kvalitāti.

Izmaiņas amata nosaukumā ir saistītas ar izmaiņām Būvniecības likumā, kur amata nosaukums tiek definēts tagad šādi – pilsētas arhitekts.