Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šodien Liepājā vārda dienu svin 15 Ēvaldi.

Šodien dzimšanas dienā sveicam liepājnieci, žurnālisti Daci Ezeru.

Kāda ir jūsu saistība ar Liepāju?
Esmu dzimusi, augusi liepājniece. Vispār ļoti mīlu Liepāju, tā ir mana pilsēta, un es  to nekad nemainītu ne pret ko citu. Manī ir tas liepājnieciskais patriotisms.

Kas jums vislabāk patīk žurnālistes darbā?
Vislabāk patīk satikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Es gūstu sev piepildījumu no tā.  

Vai ir kādas atziņas no intervijām, ko paņemat arī sev?
Jābūt sirdscilvēkam, jābūt ar labestību pret citiem. Arī daudz interesantus dzīvesstāstus esmu aprakstījusi. Piemēram, kā cilvēki izdzīvo, ja viņam kaut kas slikts dzīvē, kāds smagāks notikums noticis –  bērniņš aizgājis no dzīves vai kas cits, bet viņš ir spējis gūt stiprumu no tā visa. Manuprāt, es gūstu stiprumu savai dzīvei no intervējamajiem.

Vai ir bijuši kādi kuriozi intervijas laikā?
Vai! Ir bijuši kuriozi (smaida). Varu pastāstīt! Man bija sarunāta intervija ar Dailes teātra aktrisi Lilitu Ozoliņu. Sāku vaicāt (viņai), kāds ir viņas sievišķības valdzinājums, bet viņa man sāka ar pretjautājumiem. Sāku vaicāt par "Ilgo ceļu kāpās", bet viņa atkal ar pretjautājumiem. Tincināja, kādas izrādes ar viņas piedalīšanos esmu skatījusies. Saruna nenotika, kaut gan tā bija ieplānota. Neizveidojās kontakts. Kuriozs, ka žurnālistam atbild ar pretjautājumiem. Dzīvē jau tā nav, parasti cilvēki atbild uz jautājumiem.

Vai, jūsuprāt, sociālās vietnes ir padarījušas cilvēku pārāk atklātu? Zūd personīgās dzīves robeža.
Manuprāt, ir padarījušas atklātu. "Draugos" (arī ne vienmēr)  var atrast intervējamo. Savukārt, rodas ciešāka saistība, var uz "tu" cilvēku uzrunāt. Jau vien, ka cilvēku uzrunā, pirms intervijas rodas kontakts. Intervijas laikā ir vieglāk runāties.

Lielākais izaicinājums, kas jums bijis?
Man sākusies sadarbība ar žurnālu "Leģendas".

Kā  tieši?
Šobrīd vācu materiālu plašam rakstam par grupu "Līvi" no sākotnes līdz darbības izbeigšanai. Intervēju visus bijušos līvus un materiāls ir vairāk nekā vienam rakstam vajadzīgs. Varbūt vajadzētu padomāt par nopietnas grāmatas rakstīšanu.

Kā pavadāt brīvo laiku?

Man ļoti patīk teātris. Tā kā bieži sanāk braukt uz Rīgu, tad arī Dailes un Nacionālajā  teātrī skatos izrādes, arī Liepājas teātra izrādes gandrīz visas esmu redzējusi. Pēdējā izrāde, ko skatījos Dailes teātrī bija "Marlēna’’. Raimonds Pauls visu izrādes laiku spēlēja klavieres, Rēzija Kalniņa tēloja Marlēnu Dītrihu.  Man pat asara nobira, ļoti jauka, sirdi plosoša izrāde. Tad vēl Dailes teātra kamerzālē "Vīrietis Smiļģis" par Eduardu Smiļģi. Tādas lietas, ko iepriekš nezināju, arī aizkustināja.  Patīk tas, ka teātri tagad ir pilni, ka ābolam nav, kur nokrist.

Intereses, hobiji...
Man patīk lasīt dzeju, piemēram, Aleksandru Čaku, Āriju  Elksni, Ojāru Vācieti. Lasu arī psiholoģijas grāmatas, patīk Lulle Vilma. Agrāk krāju aktieru fotogrāfijas, pastmarkas un sērkociņu etiķetes (bērnībā).

Kāda ēdiena pagatavošana jums padodas?
Man patīk pankūkas cept. Atceros no bērnības, ka vecmāmiņa cepa bada pankūkas, kas ļoti garšoja. Bet pati nemāku tās izcept.

Kura dziesma (un tās vārdi) jūs vislabāk raksturo un kapēc?
Teiksim dziesma "Mežrozīte". Man patīk pats zieds, un laikam varu ar to sevi salīdzināt. Man arī gadi iet uz priekšu, bet es jūtos aizvien labāk. Dzīve mani nav lutinājusi, un visām salnām turos pretī.

Kur atzīmēsiet dzimšanas dienu?
Ziemupē, lauku pirtiņā, kopā ar labiem draugiem.

Kur Liepājā ir visskaistākā vieta?
Pie jūras, parkā. Kādreiz Gulbīšu dīķis patika, kad gulbīši peldēja, varēja iet skatīties.

Ko Liepājā vajadzētu pamainīt?
Tā laikam ir visur, ka centrs ir sakopts. Pati dzīvoju Jaunliepājā. Man nepatīk tur, jo ir grausti utt. Man gribas, lai arī tur ir sakoptāks, sapostāks, vairāk zaļumu.  Lai mūsu varas vīri nedomā tikai par centru, bet arī, kas ir tālāk par to, piemēram, Jaunliepājā. Pati esmu dzimusi Vecliepāja, man tā vismīļākā.

Novēlējums šīs dienas svinētājiem?
Lai būtu labi draugi vienmēr apkārt, prastu ikvienam cilvēkam pateikt labu vārdu, kaut vai novēlētu jauku dienu – tad ir smaids uz lūpām, tad ir burvīga diena.

Šodien dzimšanas dienā sveicam arī liepājnieci Kristīni Lociku.
"Apliecinu, ka jau 12 gadus dzīvoju Liepājā – kaut daudzi vēl joprojām ir pārliecināti, ka dzīvoju Grobiņā. Tas bija sen, kad biju grobiņniece –  kādus 5 gadus. Bet vispār piedzimu un  dzīvoju Liepājā," teic liepājniece. Par savu pamataicinājumu jeb pamatnodarbošanos viņa uzskata divas lietas – būt mammai un mūziķim. "Mums ar vīru ir 6 bērni, daži jau lieli, ir mazmeitiņa."

Pa reizei Kristīne uzdzied kopā ar saviem brāļiem un katru svētdienu dziedu Liepājas Romas katoļu draudzē. "Dažreiz man ir tas gods ar mūziku pavadīt bēres un laulības," skaidro jubilāre.

Visērtāk un vislabāk viņa jūtoties mājās. "Man ļoti patīk manas mājas, kuras paši remontējām un iekārtojām. Tas nekas, ka sienas, durvis un pat dažas mēbeles šobrīd ir vismaz 3 rokrakstu apzīmētas –  tie jaunākie īsti grafiti mākslinieki patrāpījušies (smejas), bet te ir silti, mājīgi kopā."

Taujājot, no kāda ēdiena viņa neatteiktos, viņa atbild: "No olīvām un peldošajām salām, ja man tās piedāvātu". Bet visgaršīgākās kūkas esot tās, kuras gatavojot paši. "Šobrīd visas veikalu kūkas ir diskreditējušās manās acīs, tā kā ir pieejamas visādas interesantas receptes internetā, labprāt ķeramies pie gatavošanas paši. Pēdējā, ko taisījām, bija banānu – mandarīnu torte, kuras gatavošanā man bija pārsteigums, ka tik garšīgu krēmu var pagatavot no kefīra," intervijā portālam atklāj liepājniece.

Kāpēc cilvēkam vajadzīgs otrs cilvēks? Kristīne uzskata, ka cilvēks jau no Dieva ir radīts tāds, ka viņš nevar viens pats. Viņam vajadzīgs otrs cilvēks, lai iemācītos mīlēt, lai iepazītu pats sevi, lai visbeidzot patiešām pats kļūtu par cilvēku. "Nav tik svarīgi, vai otrs ir vīrs, bērns vai pat gluži svešs cilvēks. Katrs otrs cilvēks ir unikāls, vienīgs, un katru iespējams mīlēt kā vienīgo, unikālo. Mīlestībai ir tik daudz krāsu – vecāku, bērnu, laulāto, Dieva mīlestība. Un tā vienmēr iet rokrokā ar atbildību un darbību," ir pārliecināta Kristīne. Viņu iedvesmo un dara laimīgu mazās lietas – mazmeitas smaids, brīži, kad māsiņas palīdz viena otrai uzkāpt pa trepēm; pusaudža dēla jautājumi par to, kā spēlēt ģitāru, lielo bērnu paveiktie darbi; vīra rūpes par mums.

Par saviem hobijiem viņa dēvē rūpes par akvāriju un pašgatavoto lielo būri ar papagailīšiem un amadīniem. "Papagailīšu pārim rodas jauni papagailīši un tas viss ir tik interesanti! Akvāriji mums ir divi – viens ļoti liels, otrs – pavisam maziņš ar garnelēm," teic Kristīne.

Uz kādu valsti jubilāre gribētu doties? "Kādreiz mani pievilka Čehija, Prāga. Nedaudz mācēju čehu valodu –  reiz fanoju par Karelu Gotu. Varbūt tieši tāpēc, ka jaunībā tika izstudētas visas pieejamās grāmatas un žurnāli par Čehiju, par Prāgu, gribētos to visu skaistumu redzēt arī īstenībā.

Tomēr – tikai apskatīt. Dzīvot… nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot kur citur, nevis Latvijā, starp savējiem."

Šobrīd Kristīne īpaši neplāno, kā un ko darīs dzimšanas dienā. Īsi pirms tam bija dzimšanas diena jaunākajai meitai – lūk, to viņi nosvinējuši. Tad jau manīs, vai būs iekāriena svinēt. "Man jau patiktu, ka būtu kā filmās rāda – "Suprise!" –  kāds cits to tusiņu noorganizētu, lūk  tāda arī  būtu dāvana, kuru kārotu! Jo viss cits jau man tāpat ir – Dieva un ģimenes mīlestība, siltums," smaida Kristīne.