Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu atzīmē 1 Dzinta, 11 Zintas, 25 Filipi, bet nesvin neviens Vīlips.

Šodien dzimšanas dienā sveicam Liepājas teātra aktrisi Signi Ruicēnu.

Kas tieši tev patīk aktrises profesijā?
Tas, ka nav rutīnas. Katru brīdi var izdzīvot, izspēlēt dažādas situācijas. Loma tiek izdzīvota tik intensīvi, tikai pāris stundās, un attiecības – ir maksimāli sakāpinātas.

Kāpēc izvēlējies kļūt par aktrisi?
Katram jau ir nolemts ceļš, kas jāiet. Tam vienkārši tā bija jānotiek. Tas bija vakars, kad braucu mājās no Rīgas, no studijām ar tēti. Pa radio dzirdēju, ka izsludināts konkurss un Liepājas teātris uzņem jauno aktieru kursu ar mācībām Klaipēdā. Vēl šaubījos arī par sākotnējo [studiju] izvēli. Tētis jautāja: "Nu, negribi pamēģināt?" Tā nu pamēģināju un te nu es esmu (smaida).

Kas bija sākotnējā izvēle, kur aizgāji?
Es mācījos J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolā. Spējas bija vairākās jomās un bija grūti izšķirties, ko tad īsti tālāk darīt. Izteiktāks bija zīmēšanas talants, mani uz to arī virzīja. Uzsāku mācības Liepājas mākslas vidusskolā, vēlāk Rīgā, bet tas vairāk bija kā hobijs. Tajā pašā laikā nekur tālu prom no mākslas neesmu.

Kā  noskaņojies izrādēm?
Katrai lomai ir sava pieeja un katra loma prasa citādu noskaņošanos. Ir loma, kura no paša sākuma prasa, lai par to domā, tad sāku noskaņoties jau no rīta, taču reizēm pietiek satikt jaukus kolēģus un parunāties. Visvairāk nepieciešams miers pirms izrādes. Sagrimējos pie galdiņa grimētavā, padomāju. Svarīgi vienkārši pabūt ar sevi. Galvenais koncentrēties un nebūt vienaldzīgai pret savu tēlu izrādē.

Kur rodi iedvesmu darboties?
Pirmkārt, tie ir cilvēki. Iedvesmojos no labām filmām, no grāmatām. Ir pierādījies, ka tas ļoti palīdz darbam. Vienkārši paplašinu savu apvārsni, līdz ar to rodas interesantas idejas, ko un kā izdarīt.

Kāda izrāde vai filma ir atstājusi uz tevi iespaidu?
Grūti nosaukt vienu darbu, tad ir sajūta, kad citu darbu apdalu. Man patīk, ja ir laiks un brīva diena aizbraukt uz Rīgu. Tas pašlaik ir diezgan sarežģīti pie pašreizējā ritma. Viens no spilgtiem darbiem ir "Frīda Kalo".

Vai tu gribi būt kā viņa?
Nē, es gribu būt kā es (smaida)! Tīri profesionāli – ārkārtīgi laba režija, fantastisks aktieru darbs, no kuriem var iedvesmoties gan tehnikas līmenī, gan sirds līmenī. Nerunāju par šo darbu konkrēti, bet, redzot kā strādā mani kolēģi – tas tiešām ir tas, kas spēj iedvesmot. Strādāt ar nesautīgu, pašaizliedzīgu degsmi.

Kādas idejas gribētu vēl realizēt uz skatuves?
Šī ir profesija, kur grūti projicēt tālāku nākotni. Skaistākais, ka dzīvo šajā mirklī, šajā sekundē. Nav laika domāt par tālāko nākotni, labi, ja vari padomāt par rītdienu... Esam atkarīgi no dažādiem apstākļiem un tie mainās tik ļoti ātri. Šajā situācijā esmu priecīga, ka vispār ir darbs. Šobrīd ir tik intensīvs laiks  – no izrādes uz izrādi, no mēģinājuma uz mēģinājumu. Viena no lielākām vēlmēm pašlaik – atvēlēt laiku saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem  – ģimenei, vīram. Lai nebūtu sajūta, ka esmu kādu apdalījusi ar savu mīlestību un uzmanību.

Ar kādu aktrisi vai aktieri tu gribētu spēlēt vienā izrādē?
Es jau vienā sapnī dzīvoju un spēlēju kopā ar vislieliskākajiem aktieriem, kas vispār mūsu Latviešu teātros ir. Tie ir teātra pieredzējušie aktieri un mani kursa biedri. Negribas izcelt nevienu. Ar spēcīgu, talantīgu kolēģi no jebkura teātra būtu interesanti saspēlēties, jo ikdienā netiekamies un neesam strādājuši – tas būtu kas jauns. Šādu lielisku iespēju sniedz seriāli, kur tu tiecies un strādā ar kolēģiem no citiem teātriem  – tas ir ļoti interesanti.

Kur ir visatsaucīgākā publika?
Grūti pateikt. Pēdējās izrādes bija Valmierā un mazpilsētās. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi, varbūt tas ir saistīts ar laiku, kurā mēs dzīvojam. Cilvēki atgriežās pie tā, ka ir vajadzīgs kaut kāds satricinājums, impulss, ko sniedz teātris. Laiks ir ļoti, maigi sakot, sarežģīts, trauksmains – ir svarīgi atrast saikni ar publiku. Pēc aplausiem un uzslavām var just, ka cilvēki ir kļuvuši atsaucīgāki. Ir prieks gan dot, gan saņemt un just, ka notiek šī enerģijas apmaiņa.

Kādi ir liepājnieki kā skatītāji?
Gribas teikt, ka interesanti (smejas). Maza valstiņa valstī. Viņi ir īpaši. Liepājnieki ir oriģināli, viņus nav tik viegli pielabināt. Viņiem būs savs viedoklis, savs skatījums. Ar darbiem ir jāpierāda. Liepājas skatītājs nāk, skatās un atpūšas – izvēlas teātri kā brīvā laika pavadīšanas iespēju. Tā mīlestība ir patiesa un ļoti devīga, jo cik nav spēlētas izrādes, kad jūt skatītāju atvērtību  – tas sniedz lielu gandarījumu. Liepājnieki ir
īsteni skandināvi - sākumā vēsi, atturīgi, ja draudzība notiek, tad tā ir no sirds un līdz galam.

Novēlējums šīs dienas svinētājiem?
Būt šajā dienā ļoti mīlētiem, ļoti gaidītiem. Apsveikt savus vecākus un sajust, cik labi, ka mums ir šie tuvie cilvēki.