Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 115 Evelīnas, bet neviena Mētra un Aurēlija.

Šodien dzimšanas dienā sveicam bērnudārza "Rūķītis" asistenti Rūtu Klaku.

Vai esat liepājniece?
Nu jau deviņus gadus dzīvoju Liepājā, bet nāku no Pāvilostas. Tur pabeidzu pamatskolu un izlēmu mācīties Liepājā. Uzsāku mācības RTU Liepājas filiāles profesionālajā vidusskolā un ieguvu sekretāres profesiju. Tad sapratu, ka papīru darbs nav mans aicinājums – par garlaicīgu. Tāpēc iestājos Liepājas Universitātē studiju programmā Sākumskolas skolotājs. Šobrīd gan nestrādāju par sākumskolas skolotāju, bet bērnudārzā "Rūķītis" par asistentu.

Kāds ir asistenta darbs?
Asistents iet līdz vienam bērniņam – manā gadījumā tas ir puisītis ar Dauna sindromu. Es viņam palīdzu darboties – mācīties, spēlēties un kontaktēties ar citiem bērniem, lai atvieglotu ikdienu gan viņam, gan arī audzinātājām. Tā paiet dienas pirmā puse, kad notiek dažādas nodarbības. Pēc tam ir diendusa un es dodos mājās.

Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
Galvenokārt ar ģimeni kopā braucam uz Pāvilostu. Vasarā to darām katru nedēļu. Diezgan daudz laika veltu tieši vaļaspriekiem – šuju, adu, tamborēju.

Kā jūs sevi raksturotu?
Es daudz smaidu. Man patīk, ka citi cilvēki smaida. Neteiktu, ka esmu ļoti komunikabla, vairāk gan kautrīga, lai gan pamatskolas laikā aktīvi dziedāju, dejoju, spēlēju klavieres un ģitāru, šuvu. Jau no pirmās klases piedalījos skolas "Popielā" un citos skolas pasākumos. Bet tagad es laikam esmu palikusi nedaudz mierīgāka – tas varētu būt skaidrojams ar to, ka man ir ģimene un jau trīs gadus esmu mamma un nav tik daudz laika un vēlēšanās skriet apkārt, vairāk gribas būt mājās.

Kas jums Liepājā vislabāk patīk?
Pirmkārt tas, ka Liepāja atrodas tuvu manām dzimtajām mājām – Pāvilostai. Rīga man nekad nav patikusi un es laikam nekad arī nevarētu tur dzīvot – nevaru izturēt cilvēku burzmu. Otrkārt, Liepāja ir diezgan klusa. Pamēģiniet sestdienas vakarā vai svētdienas rītā pastaigāties pa Liepājas centru – tik maz cilvēku! Tajā pašā laikā man patīk sabiedrība, es vairāk nevarētu dzīvot mazpilsētā. Pati dzīvoju centrā un man patīk, ka te viss ir tuvu pieejams, nekur nav jābrauc.

Vai labprāt ceļojat?
Man nepatīk ceļot, jo esmu tāds cilvēks, kuram grūti aklimatizēties citā vidē –vienmēr rodas temperatūra, kakla sāpēs un citas problēmas. Tāpēc esmu bijusi tikai Zviedrijā un Slovākijā. Zviedrijā ar tautisko deju kolektīvu, Slovākijā ar skolas ansambli.

Kādu atceraties bērnību, tā laika nedarbus?
Bērnībā biju apaļīgs un neveikls bērns, gribēju kāpt kokos, bet tā īsti nevarēju. Man ir vecāka māsa un viņa mācēja gan uzkāpt, gan nokāp no kokiem. Pāvilostā dzīvojām privātmājā un ome audzēja trusīšus – tad mēs ar māsu kāpām uz trušu būdām, lai spēlētos. Lejā gan es vairs nevarēju tikt, tad asaras un rāšanas, jo māsai bija jāstumj un jāvelk mani lejā!

Par ko vēlējāties bērnībā kļūt?
Par bērnudārza audzinātāju. Tāpēc arī aizgāju mācīties par skolotāju. Bērni tomēr ir mans īstais aicinājums. Ar viņiem ikdienā ir tik interesanti  – nāk tādi joki ārā, ka grāmatas varētu sarakstīt!

Tad šo varētu nosaukt par jūsu bērnības sapni, kas piepildījies?
Jā, pavisam noteikti. Un vēl es vienmēr esmu gribējusi būt mamma, kopš sevi atceros. Arī šis sapnis ir piepildījies!

Kas jūs spēj iepriecināt?
Pirmkārt tas, ka redzu, ka cilvēki smaida – tas nozīmē, ka viņiem arī viss ir kārtībā. Otrkārt, mani ļoti iepriecina mīļuma izpausmes no bērniem, kad viņi spēj tā vienkārši, pieskriet pie tevis un samīļot bez īpaša iemesla, bez pienākuma sajūtas, bet tā pa īstam un neviltoti.

Kā plānojat atzīmēt savu dzimšanas dienu?
Tādu īstu plānu nav. Draugi, radi, kūka un tas laikam arī būs viss.

Jūsu novēlējums visiem šodienas svētku svinētājiem!
Lai svētku sajūta nepazūd arī ikdienā un, lai katra diena ir kā priecīgs notikums!