Televīzijas spēles „Es varu būt premjerministrs” uzvarētājs Mārtiņš Pūris pēc spēles jūtas labi un ir apmierināts ar paveikto.

Viņš uzskata, ka naudas balva ir sekundāra lieta, jo pieredze un iespēja sadarboties ar cilvēkiem, kas apmāca pat augstākās valsts amatpersonas runas mākslā, ir neatsverams ieguvums. „Visa šova laikā attīstījās „zibenīgā” domāšana, kā reaģēt uz konkrēto situāciju, jautājumu. Mani kā personību tas darījis tikai stiprāku. Nevajag baidīties, bet droši atbildēt uz viedokļiem,” atklāj Mārtiņš.

Ja būtu iespēja, jaunietis labprāt piedalītos vēl tāda veida pasākumā, bet jāņem vērā mācības un darbs, kur pa šovā pavadīto laiku iekrājušies darbi un neizpildīti uzdevumi. Viņš uzskata, ja grib kaut ko iegūt, vienmēr no kaut kā ir arī jāatsakās.

Tomēr vēl īsti ierastajās dzīves ritmā Mārtiņam nav izdevies atgriezties, jo ik pa laikam izjūt pastiprinātu mediju interesi, sniedz intervijas, ticis uzaicināts uz tikšanos ar Liepājas domniekiem. Mārtiņš neatklāj vai ticis izteikts kāds piedāvājums iesaistīties aktīvajā politikā. Tomēr jaunietis atzīst, ka nākotnē labprāt iesaistītos. Premjerministra amatu neuzstāda kā primāro mērķi, bet gribētu pierādīt sevi kādā no pārvaldes struktūrām, kurā būtu iespēja kaut ko mainīt. Mārtiņš uzskata, ka politika ir vienīgais ceļš, kur ir reāla ietekme uz valstiskā līmenī notiekošo. Viena no galvenajām problēmām, kuras risināšanā puisis iesaistītos, ir aizceļojošie latvieši. Viņš uzsver, ka izteikti jūtams tas, ka aizbrauc arvien vairāk cilvēku, kuri šeit neredz mērķi un nesaskata darba un izdzīvošanas iespējas. Viņš gribētu rast risinājumu un meklēt virzienus, kuros cilvēki saskatītu iespējas sevi realizēt Latvijā.

"Stukaču likums”
Ideja esot bijusi uz riska robežas, jo bija tikai divas iespējas – tā patiks un to pieņems, vai gluži pretēji izpelnīsies visnežēlīgāko kritiku. „Es „spiedu” uz to, ka man ir tāda konkrēta ideja, lai beidzot kaut ko sāktu reāli risināt. Nevis izlīdzējos ar tukšu muldēšanu, kā jau tas bieži politikā novērojams. Cik tad ilgi var tikai informēt sabiedrību par kaut kādiem lēmumiem, ja tāpat nekas acīmredzami nemainās. Iespējams jāizmanto rupjākas metodes,” uzskata Mārtiņš.

Viņaprāt, ideja izpelnījās atzinību par to, ka tajā bija konkrēts problēmas risināšanas plāns, nevis skaistos vārdos savērpts teksts, no kura maz jēgas. Konkrēts piedāvājums, kas iespējams balsotājiem šķita pieņemams un ka tas arī mūsdienās spētu risināt attiecīgās problēmas. Mārtiņš uzskata, ka tas varētu būt kas oriģināls Latvijai, jo līdzīga sistēma darbojas Vācijā, bet ne tik drastiska. „Pamatā tā ir līdzīga, jo iedzīvotāji ir aicināti iesaistīties un piedalīties dažādu likumpārkāpumu novēršanā. Jo tas, ko redz policija, ir viens, bet bieži vien sabiedrība zina daudz vairāk, tikai publiski par to nerunā. Jāatrod kaut kāds veids viņus motivēt, lai viss vērstos uz labu.” Mārtiņš atzīst, ka bieži konsultējās ar brāli, „uzskatu viņu par gudru cilvēku. Brālis daudz palīdzēja visā procesā. Apsvērām idejas visus plusus un mīnusus, kādas varētu būt neskaidrības. Brālis man bija labs palīgs.”

Arī finālista Kārļa ideju Mārtiņš uzskata par oriģinālu. Bet pārējo dalībnieku idejas vērtē kā vispārīgas. Mārtiņš atklāj, ka aizkulisēs tika runāts, ka pārējie savas vispārīgās idejas veidoja ar nolūku, lai saņemtu pēc iespējas mazāk kritikas.

Fināla cīņa
Mārtiņš ir pārliecināts, ka konkurence bija sīva, jo fināla četrinieks – Antoņina Ņenaševa, Kārlis Sils, Edmunds Cepurītis un pats Mārtiņš – bija ļoti spēcīgs. Viņš uzskata, ka Kārlis bija pelnījis otro vietu. Bet, ja vērtētājs būtu Mārtiņš, viņš Kārlim piešķirtu pirmo vietu.Kārļa ideja Latvijai: izveidot banku, kura nekad nebankrotēs - Latvijas ideju banku. Tā dotu iespēju Latvijas iedzīvotājiem iesniegt idejas par ekonomikas izaugsmi, uzņēmumu attīstību, kuras izvērtētu Valsts kancelejā. Tālāk iniciatīva tiktu nodota ministrijām un citām valsts iestādēm. Kā atlīdzību par izmantotu ideju, iedzīvotājs saņemtu atzinības rakstu, kas būtu ekvivalents pilsoniskās atbildības Triju Zvaigžņu ordenim.

Arī pārējos dalībniekus uzskata par intelektuālām personībām. „Es vispār viņu vidū uzskatīju sevi par mazliet zemāka līmeņa spēlētāju, jo nelasu tik daudz grāmatas, nepiedalos debatēs. Likās, ka viņi ir krietni zinošāki par mani,” atklāj šova uzvarētājs.

Saspringums bija jūtams, jo līdz pat pēdējam brīdim nevarēja zināt, kāds būs skatītāju balsojuma rezultāts. „Pašam likās, ka nekas jau nebūs, bet apkārtējie, no malas skatoties, teica, ka ir labi. Pēc pirmās kārtas finālā bija pārliecība, ka tālāk tikšu droši, bet tad nebija ne jausmas kā ies tas balsojums. Finālā galvenajā runā sajaucos vienā vietā, nezināju kā būs. Bet palūkojos skatītājos, kur sēdēja mans brālis. Viņš pamāja ar galvu. Īsti gan nevarēja saprast, ko viņš ar to domāja. Varbūt tas nozīmēja „turies vecais, viss būs labi”. Bet beigās bija pārsteigums – uzvara,” izjūtām dalās Mārtiņš. Līdz šim viņam vēl nav gadījies nekur tā uzvarēt. Tā bija pirmā pieredze tāda mēroga pasākumā.

Viņš vēl nav izlēmis kā tērēs iegūto balvu, premjerministra mēnešalgu, pagaidām konkrētu ideju neesot. Kā praktisks cilvēks, iespējams, izremontēs dzīvokli.

Visiem pārējiem, ne tikai liepājniekiem, bet visiem latviešiem Mārtiņš novēl apzināties, ka šeit nav tik slikti kā liekas, un sākt domāt mazliet plašāk, nevis sūdzēties, ka nav darba, un rēķināt visu stundās un tarifos.

Vajadzētu apzināties, vai ir kaut kas tāds, ko katrs pats var sākt darīt lietas labā, un līdz ar to būt pats sev noteicējs.