Lorita omītes Elzas sūtītajā kleitā un jaciņā. Foto no personīgā arhīva.


"Pirms gadiem 17, pārceļoties uz Liepāju, es pamanīju kādu eleganti tērptu dāmu ar izsmalcinātu stila izjūtu, un tā bija Lorita..." – atceras māksliniece Dace Dēliņa-Lipska, stāstot par liepājnieci Loritu Palapu, kura itin labi iederētos pagājušā gadsimta sešdesmito gadu modes dāmu sabiedrībā. Viņas gaumi lielā mērā izkopušas lietas, ko gadu desmitiem vecāmāte Elza no Ņujorkas bija sūtījusi dēla – Loritas tēva Arvīda Lazdenieka – ģimenei Liepājā.


Tieši Dace Dēliņa-Lipska, ciemojoties Loritas Palapas mājā, pamanīja visai ievērojamo mājasmātes apģērbu kolekciju – tajā ir ap tūkstotis vienību, un viņai arī pieder ideja par šobrīd Latviešu biedrības namā skatāmo izstādi "Elza. Garderobe cauri laikiem".


Izstādes pamatu veido daļa no Loritas Palapas privātās apģērbu kolekcijas, un, kā uzskata Dace, kura ir arī izstādes kuratore, šos tērpus ir vērts parādīt plašākai publikai.


Valters Palaps un Dace Dēliņa-Lipska izstādes "Elza. Garderobe cauri laikiem" atklāšanā. Foto: Valters Pelns.


Izstādes "Elza. Garderobe cauri laikiem" atklāšanā kolekcijas īpašnieces pašas klāt nebija, viņu pārstāvēja dēls Valters, Liepājas Mākslas un dizaina vidusskolas pedagogs un izstādes līdzautors. Lorita jau divus gadus dzīvo un strādā Islandē, taču portālam irliepaja.lv izdevās ar viņu mazliet parunāties – virtuāli. Tā kā esam sen pazīstamas, uzrunā lietojam "tu".


Tūkstotis lietu tavā tērpu kolekcijā izklausās daudz. No kā tad īsti tā sastāv?
Pārsvarā ir kleitas, kostīmi. Sūtīja arī tēvam, viens glauns uzvalks man vēl ir saglabājies. Vilnas mēteļus gan kodes sabojāja un nācās sadedzināt. Sūtīja arī somiņas, rotas, apavus.  Atceros mammas kurpes, baltas, četrdesmito gadu stilā.


Pakas no Amerikas nāca jau tad, kad vēl nebiju dzimusi, un, kad piedzimu es, omīte sūtīja arī bērnu drēbītes. Atceros jaciņu, svārciņus, sarkanu kleitiņu. Bija arī kristību kleita, bet es saslimu, un bērnībā mani tā arī nenokristīja. Bez gataviem apģērbiem bija arī audumi – vienkārši debešķīgi! Piemēram, tafts. Arī dzijas sūtīja.


Pastāsti par saviem vecākiem.
Vecāki iepazinās tuberkulozes slimnīcā. Mamma tur strādāja par medicīnas māsu, bet tēvs, Liepājā iecienīts televizoru meistars, bija tuberkulozes slimnieks. Zinu, ka viņš bija bijis leģionā, pēc tam nosūtīts uz Vāciju strādāt "Volkswagen" rūpnīcā, bet krievi viņu aizsūtīja uz nometni ziemeļos. Tēvs neko daudz negribēja stāstīt, bet zinu, ka viņš tur cieta badu, ēda kartupeļu mizas, un, kad mēs kādreiz visa ģimene gājām kaut kur ārpus mājas ēst, uz šķīvjiem nekas nepalika. Ja mēs, meitenes, ņerckājāmies un kaut ko neēdām, tēvs apēda. Tāpēc, kad redzu, ka met ēdienu ārā... Man tas ļoti nepatīk.


Lorita omītes Elzas sūtītajā kleitā. Foto: Valters Palaps.


Kāpēc tēva māte – Elza – dzīvoja Amerikā?
Es saprotu, ka ir bijis tā – Elza, toreiz Klāsone, strādāja par stjuarti uz tvaikoņa, kas no Liepājas kursēja uz Ņujorku. 1922.gadā, 22 gadu vecumā aizbraucot uz Ameriku, viņa tur saslimusi. Tajā laikā viņa arī iepazinās ar savu nākamo vīru Kārli Nelius, kurš pēc profesijas bijis maiznieks. Viņi apprecējās, un tāpēc Elza neatbrauca atpakaļ. Dēlu viņa atstāja Latvijā. Kāpēc, es nezinu. Ar mana tēva tēvu Elza precējusies nebija, tāpēc, aizbraucot viņa nebija Lazdeniece, bet dēlam bija tēva uzvārds. Tēvs ir dzimis 1918.gadā, un, kad Elza aizbrauca, viņam bija četri gadi.


Bet tomēr vēlāk Elzai bija kontakts ar Latvijā palikušo dēlu?
Atradām 1947.gadā rakstītu Elzas vēstuli: "Sveiks, mīļais dēls, tu nevari iedomāties, cik bijām pārsteigti, kad saņēmām tavu vēstuli...". No tās kļuva skaidrs, ka nevis Elza meklējusi dēlu, bet mans tēvs ir bijis tas, kurš viņu sameklējis un pirmais viņai uzrakstījis. Kā viņš uzzināja adresi, es nezinu, iespējams no Elzas mātes.


No tā brīža tad arī sāka pienākt paciņas? Cik bieži saņēmāt sūtījumus?
Zinu, ka vienmēr uz Ziemassvētkiem. Varbūt divreiz gadā? Biežāk noteikti ne. Tāda paka jau ilgi nāca – pusgadu.


Sūtīja jaunas drēbes?
Visādas, bet man visas patika. Tāpēc jau esmu saglabājusi. Es arī valkāju, jo man derēja kā uzlietas. Bet būtībā man jāpasakās savai mammai – man jau nekā nebūtu, ja viņa nebūtu sataupījusi. Mana jaunākā māsa Eva saka – ai, tās jau tikai drēbes... Bet man tā nav, man tās ir kā relikvijas.


Ja pareizi saprotu, tu labprāt valkā arī mammai sešdesmitajos gados sūtītās kleitas?
Saka jau, ka sievietei piestāv tā laika mode, kurā viņa ir dzimusi, un es esmu dzimusi sešdesmitajos gados. Vienmēr ar sajūsmu esmu skatījusies uz Žaklīnu Kenediju, uz viņas stilu. Varbūt arī tāpēc, ka abas esam dzimušas 28.jūlijā.


Jā, man ļoti patīk, es varētu dzīvot tajā laikā! Tas viss ir mans! Arī omītes kostīmi, kleitas. Māsa ir deviņus gadus jaunāka, un viņai tiešām labāk piestāv septiņdesmito gadu mode.

Vēl kāda no Elzas sūtītajām kleitām. Foto: Valters Palaps.


Sešdesmitie, septiņdesmitie, astoņdesmitie – varu iedomāties, kā no Amerikas sūtītais apģērbs atšķīrās no tā, ko tajā laikā valkāja padomju sievietes!
Te tas bija kaut kas ekskluzīvs – pērlīšu blūzes un kostīmi... Nekā tāda jau pie mums nebija, lai arī Baltijas valstis skaitījās mazliet tuvāk rietumiem. Skolas laikā, kad vilku omītes drēbes, neviens tā neģērbās. Tas bija tā kā vecmodīgi, bet es biju priecīga, man patika tas sievišķīgums, un man tas bija organiski, nebija jāmācās pieņemt vai pierast pie šī apģērba. No atsūtītajiem audumiem arī pati kaut ko šuvu.


Vecmodīgi, bet sievišķīgi un stilīgi, varbūt tā varēja ģērbties, teiksim, mākslas skolas audzēkne, taču tu mācījies parastā skolā?
10.vidusskolā, pēc tam Māsu skolā. Bet tā pucēšanās nāk no visām mūsu dzimtas sievietēm un to nevar iznīdēt. Ja paskatās omītes Elzas bildes – kleitas, kurpes, krelles... Tas ir asinīs.


Omītes sūtītie apģērbi un pārējās lietas noteikti ietekmēja tavu gaumi?
Tikai drēbju ziņā, citādi jau mums bija kā visiem.


Kur tad glabājas visa tava bagātība?
Tas, ko velku, kas ir aktuāls, stāv mājās, manā drēbju istabā, pārējais kastēs garāžā. Joprojām valkāju omītes sūtītās drēbes, piemēram, vienu mīļu krimplēna kleitu koraļļu krāsā uzvelku vismaz reizi gadā. Ārkārtīgi skaista ir izstādē vitrīnā redzamā kleita – tajā fotografējušās arī visas Valtera modeles!


Liepājā tu cītīgi apmeklēji modes vēsturnieka Vasiļjeva tērpu izstādes. Pašai neienāca prātā sarīkot savu tērpu izstādi?
Man tas viss patīk un interesē, bet... Izlikt tikai kleitas? Tas nav nekas. Vajag arī stāstu – tā, kā ir tagad Latviešu biedrības namā. Tad ir citādi. Esmu pateicīga Dacei, jo šīs izstādes dēļ paši sākām vairāk interesēties par Elzu, par omītes dzīvi.


Vai Elza nodzīvoja garu mūžu?
Nomira 88 gadu vecumā 1988.gadā, tajā gadā, kad es apprecējos.


Elzas un Kārļa Nelius kapavieta Ņujorkā, to, ciemojoties ASV, sameklējusi un ziedus nolikusi Loritas māsasmeita Anda.


Kas tavā garderobē ir no mūsdienās nopērkamiem apģērbiem? Jā, un neatceros redzējusi tevi biksēs.
Man ir bikses, vieniem labiem džinsiem ir jābūt. Bet, ja es varu nevilkt, es nevelku. Pat te. Visas uz darbu nāk biksēs, es eju svārkos. Ziemā vienīgās, ko velku, ir "Annas Led" gaiši pelēkas vilnas trikotāžas bikses. Lielākoties arī valkāju Latvijas zīmolu "Anna Led" un "Cinnamon Concept" apģērbus. Ar to pietiek.