Portāls vairākkārt rakstījis par liepājnieces Lidijas Gūtmanes neatlaidīgajiem savu sakņu meklējumiem, nu viņas stāsts iekļuvis arī žurnāla "ir" jaunākajā numurā.

Lidijas dzīvesstāsts un meklējumu hronika iekļauta rakstā par brīvprātīgo detektīvu Mārtiņu Ziebergu, kurš palīdzējis ne vienam vien bijušajam un esošajam liepājniekiem sameklēt kādu tuvinieku. Arī par viņu esam rakstījuši.

Piedāvājam ieskatu "ir” publikācijā "Vīrs, kurš atrod pazudušos”.

„Mazliet skumji Mārtiņš Ziebergs rāda vēstuli ar lūgumu palīdzēt atrast pazudušo tuvinieku. Tādu viņam ir simtiem. «1943.gadā manu vecomāti un viņas meitiņu vācieši aizdzina no Baltkrievijas sādžas Gromovkas uz Latviju, Salaspils koncentrācijas nometni. Nometnē viņai atņēma meitiņu, kurai toreiz bija trīs gadi. Vecāmāte bija uzadījusi viņai sarkanu cepurīti. No nometnes meitenīti paņēmusi latviešu ģimene, kurai neesot bijis bērniņu. Pēc kara vecāmāte meklēja meitiņu, bet tā arī neatrada. Visu mūžu dzīvoja ar mērķi viņu atrast.»

Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Krievijas televīzijas raidījumā Gaidi mani izskanēja pārsteidzošs stāsts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu, kuras kā bērni bija nokļuvušas Salaspils koncentrācijas nometnē un tikai tagad ar Mārtiņa palīdzību satika savus radiniekus Baltkrievijā, viņš ir iedvesis cerību arī citiem. Pagājuši 70 gadu kopš kara beigām, bet ļaudis joprojām meklē nometnē ieslodzītos bērnus.

«Kā jūs varat atrast cilvēku, ja vienīgais, kas zināms, – viņai bija sarkana cepurīte?» jautāju Mārtiņam, 65 gadus vecam jelgavniekam nopietnu seju un lielām plaukstām, kas līdz pat nesenai pagātnei bija radušas strādāt smagu darbu. «Nevaru,» izmisis iesaucas Mārtiņš. Tomēr viņš, tāpat kā pazudušo tuvinieki, neatlaižas. Spīta un neatlaidības dēļ trīsarpus gadu laikā, kopš Mārtiņš ir Gaidi mani brīvprātīgais detektīvs, viņš sameklējis ap 600 pazudušo radinieku. Savedis kopā brāļus un māsas, mātes un tēvus ar viņu bērniem, brālēnus un māsīcas. Zina tik daudz dramatisku stāstu, ka ar tiem pietiktu vairākiem romāniem, detektīvstāstiem un pilnīgi neticamām sāgām.

Pirmo reizi ieraudzīja māti
Kopš sešu gadu vecuma, kad Lidija Gūtmane nejauši atrada lapiņu, kurā izboksterēja, ka ir adoptēts bērns, viņa ilgojās satikt īstos vecākus. Audžuvecāki bija labi cilvēki, taču savā starpā nesatika, un attiecībās ar bērnu trūka mīļuma. Pēc daudziem gadu desmitiem tikai 2006.gadā ar kāda labestīga Liepājas bērnunama bijušā darbinieka palīdzību Lidija atrada savas izcelsmes liecības. Kopš vācu okupācijas laikiem saglabājušies skrupulozi aizpildīti dokumenti vēsta, ka viņa dzimusi 1942.gada 20.oktobrī Vitebskas apgabala Rosicas ciemā. Tēvs nav zināms, māte – 1908.gadā dzimusi Jefrosiņja Savrucka. Uz Liepājas bērnunamu atvesta no Salaspils koncentrācijas nometnes.

Tikai pēc tam Lidija uzzināja par 1943.gada pavasarī nacistu īstenoto partizānu iznīcināšanas operāciju Ziemas burvība, kuras laikā Baltkrievijā dedzināja sādžas, apšāva cilvēkus, bet izdzīvojušos, arī mātes ar maziem bērniem, nosūtīja uz Salaspili. Lidija bija viena no 2802 bērniem šajā nometnē. Kad bērnu barakas likvidēja, daļa nonāca bērnunamos, citi audžuģimenēs. Lidija no Liepājas bērnunama 1947.gadā tika adoptēta un līdz pat šai dienai dzīvo Liepājā.

«Lai gan biju uzzinājusi, ka esmu no Baltkrievijas un kā sauc manu māti, man tik un tā nebija miera. Gribēju uzzināt vairāk,» stāsta Lidija. Abas Lidijas meitas tincinājušas māti par dzimtas koku. Viņu un trīs mazbērnu dēļ Lidija nolēma sameklēt baltkrievu radiniekus.

Pirms diviem gadiem viņa pastāstījusi par sevi baltkrievu kultūras biedrībā, un tautieši iedevuši jelgavnieka Mārtiņa Zieberga tālruņa numuru. Vispirms Mārtiņš sameklēja Lidijas draudzenes Mirdzas Juknas radiniekus, kura arī zīdaiņa vecumā atvesta no Baltkrievijas uz Salaspils nometni, vēlāk adoptēta. Pēcāk arī Lidija ar Mārtiņa atbalstu uzgāja brālēnus un māsīcas, kas joprojām dzīvo netālu no Rosicas ciema.

Pērn augustā Lidiju viņas brālēns Pēteris aizveda uz ciemu, kur liels, balts krusts atgādina par 1943.gadā nogalinātajiem cilvēkiem. «17.augustā es pirmo reizi ieraudzīju savu mammīti. Brālēns atrada viņas jaunības dienu fotogrāfiju,» saka Lidija, un viņas balss aizsmok. «Es viņu uzreiz pazinu. Mēs esam tik līdzīgas!»

Dzimumzīmīte uz lūpas!
Tomēr kara izraisītās sāpes un šķiršanās ir tikai maza daļa no Mārtiņa ikdienas darba. Latvijā savus tuviniekus meklē vairāk nekā trīsarpus tūkstoši cilvēku. No tiem aptuveni 200 ir Otrā pasaules kara laikā pazudušo karavīru tuvinieki. Vēl daži ir Salaspils nometnē ieslodzīto bērnu radinieki, kas Mārtiņam atrakstīja pēc tam, kad uzzināja Mirdzas un Lidijas stāstu. Pārējie ir pēdējos gadu desmitos šķirtu ģimeņu atvases, kas nav satikušas mātes vai tēvus, brāļus un māsas, adoptēti bērni, kas meklē bioloģiskos vecākus, un tie, kuri meklē jaunības dienu mīlestību.

«Strīdi un nesaprašanās,» saka Mārtiņš, jautāts, kādēļ tuvinieki pazaudē cits citu. Kad pirms četriem gadiem veselības dēļ viņš aizgāja no darba kokapstrādes uzņēmumā, par mīļāko laika kavēkli kļuva sociālais projekts un televīzijas raidījums Gaidi mani. Viņu līdz asarām aizkustināja tuvinieku satikšanās brīži. Projekts aicināja brīvprātīgos, kas palīdzētu meklēt pazudušos, un Mārtiņš nolēma pieteikties. «Ko darīt pilsētas dzīvoklī?» negaidot atbildi, pajautā. Viņa un sievas Zinaīdas mājīgais vienistabas dzīvoklis atrodas Jelgavā daudzstāvu māju rajonā, aiz loga var redzēt citus namus un pagalmus. Vienmuļa aina. Iespēja savest kopā radiniekus, tuviniekus un arī mīlniekus devusi Mārtiņa dzīvei jaunu jēgu un dzīves sparu. Pat ģimenes ārste tagad nejautā par kaitēm, bet iztaujā, cik un kādus cilvēkus atradis, un mudina tik strādāt. Šis darbs licis pieklust kādai Mārtiņa slimībai, par ko viņš neko vairāk nestāsta. Tikai atklāj, ka, kopš darbojas kā Gaidi mani brīvprātīgais, par savām likstām nav laika domāt.

«Kas tik nenotiek cilvēku dzīvē!» sarosījies sāk stāstīt. «Piemēram, kāds puisis padomju gados dienēja Liepājā. Zvanīja vecākiem Krievijā, lai pastāstītu, ka iepazinies ar meiteni, kuru grib precēt. Vecāki kategoriski iebilda pret laulībām, aizliedza precēt latviešu meiteni. Toreiz arī pieauguši bērni klausīja vecākus. Viņš pameta meiteni un abu meitiņu, aizbrauca prom. Tagad vīrieša bērni raksta – lai gan viņš izveidoja Krievijā ģimeni, laulība nebija laimīga, un viņš ilgojas redzēt jaunības dienu mīlestību. Viņi zina tikai sievietes un meitas vārdu, neko vairāk. Tas ir viss. Tādu cilvēku, kuri Latvijā meklē pusbrāļus un pusmāsas, ir daudz.»

Uz Mārtiņa rakstāmgalda līdzās datoram stāv plastmasas dokumentu plaukti, kuros rindojas simtiem pieteikumu. Mārtiņš paņem vienu un lasa: «Palīdzi man atrast meiteni! Iepazināmies kultūras namā Jūrmalā. Zinu, ka viņas vārds ir Vika, jelgavniece, apmēram 20 gadus veca. Vika, ja tu šo lasi, zini, ka Tevi mīlu un gaidu!» Cits vīrietis meklē Svetu, dzimušu 1974.gadā: «Atceros visu: kā staigājām, dejojām, skūpstījāmies. Atceros tavu dzimumzīmīti uz lūpas.» Viss! Vairāk nekādu ziņu par Viku vai Svetu Mārtiņam nav. Lai gan šķiet bezcerīgi, viņš neatsakās no meklējumiem. Jo viņam ir izdevies atrast cilvēkus, kuriem zināms tikai vārds. Tā viņš atrada sievieti Ruslanu, kuru meklēja viņas pusmāsa, kas dzīvo Krievijā. Vispirms apzināja visas Latvijas, tad Zemgales Ruslanas, līdz meklējumus sašaurināja līdz Jelgavai.

Detektīva darbā Mārtiņš neizmanto ne Šerloka Holmsa dedukcijas metodi, ne risina sarežģītus cilvēku attiecību rēbusus, kā to darīja Agatas Kristi privātdetektīvs Erkils Puaro. Mārtiņa trumpis ir neatlaidība, sērfošana sociālajos tīklos un veca, pārvākota telefona numuru grāmata. Ja cilvēka nav ne Draugiem.lv, ne Facebook.com, ne Odnoklassniki.ru, visticamāk, viņš neizmanto mūsdienu tehnoloģijas un viņa mājās ir parastais telefons. Tātad var sazvanīt pa to pašu tālruņa numuru, pa kādu varēja sazvanīt pirms 20 un vairāk gadiem.

Mārtiņš parasti tuvinieku meklētājus iztincina par pēdējo zināmo dzīvesvietu. Bieži vien meklētais neatbild uz vēstulēm tikai tāpēc, ka radinieki uz aploksnes raksta vecu pasta indeksu. Vairākas reizes Mārtiņš nosūtījis vēstuli, norādot pareizo pasta indeksu, un – bingo! Pazudušais nebūt nav pazudis, tikai nav saņēmis vēstules! Citkārt pietiek painteresēties pašvaldībā, lai uzzinātu, kur meklētais dzīvo sveiks un vesels. Mārtiņa meklējumiem nav ģeogrāfisku robežu – tie ir ne tikai postpadomju telpā, bet aizved arī uz Vāciju, Franciju, Somiju, Īriju, Lielbritāniju, Franciju. It visur Mārtiņam esot paziņas, kuri labprāt palīdz.

Vislielākā dāvana
Mazliet sagurušā balsī Mārtiņš stāsta, ka ļoti bieži tiek meklēti pazudušie tēvi. Ne vienmēr viņi ir vainīgi pie tā, ka gadiem nav tikušies ar bērniem. Daudzkārt šķirtenes to liedz - lai sāpinātu, atriebtos par pāridarījumiem, arī noniecinot vīrieša spējas uzņemties atbildību. Taču parasti tēti alkst redzēties ar bērniem. Mārtiņš zina tikai divus gadījumus, kad tēvs nav gribējis redzēt bērnu. Par to, cik ļoti Mārtiņš jutis līdzi atraidītajiem, liecina viena saglabātā vēstule, rakstīta uz mazas lapiņas sliktā rokrakstā. «Tā ir pagātne, viņa man ir sveša, vairs neesmu tāds, kādu viņa mani atceras. Lai viņa dzīvo laimīgi!» turot papīru mazliet drebošā rokā, lasa Mārtiņš.

Lai gan Mārtiņš formāli ir viens no raidījuma brīvprātīgajiem darbiniekiem, viņš ierakstā Maskavā piedalījies tikai reizi. To pašu, kurā stāstīts par Lidiju Gūtmani un Mirdzu Juknu. Citus cilvēkus, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, viņš vērojis televizora ekrānā, kur vienreiz nedēļā rāda Gaidi mani. Vienīgais materiālais atalgojums Mārtiņam ir bijusi producentu atsūtītā grāmata par raidījumu. Tomēr viņš uzskata, ka šī nodarbošanās dzīves otrajā pusē ir daudzkārt vērtīgāka par smago darbu kokapstrādes un galdniecības uzņēmumos spēka gados.

«Šogad, 2015.gadā, esmu atradis 10 cilvēkus,» saka Mārtiņš. «Vienai meitenei zvanīju 1.janvārī. Pavēstīju, ka Ukrainā esmu atradis viņas brāli. Nebija satikušies 20 vai pat vairāk gadu. No sākuma viņa ziņu uztvēra, kā man šķita, vēsi. Pēkšņi dzirdu klausulē elsas, šņukstus. Sieviete saka – esmu sagādājis viņai vislielāko dāvanu. Tā es varētu par katru gadījumu stāstīt.»

Citiem varu palīdzēt, sev – ne
Par sevi Mārtiņš stāsta negribīgi. Novērš acis, iespiež plaukstas starp ceļiem, kad atklāj – iespējams, ir personīgi iemesli, kāpēc viņš savulaik tik ļoti kāroja redzēt radinieku satikšanos televizora ekrānā, kāpēc tik nesavtīgi palīdz tiem, kas pazaudējuši viens otru. Mārtiņš ir audzis bērnunamā. Kad viņam bija 10 gadu, mamma nomira, atstājot bez apgādnieka piecus bērnus. «Negribas to atcerēties,» nokar galvu. «Tās ir sāpīgas atmiņas. Audzinātāji bija labi, daudz man iemācīja. Taču pēc tam bija smaga dzīve.»

Kad Mārtiņš sasniedza pusaudža vecumu, pats sameklēja tēvu. «Taču viņš diez ko negribēja ar mani runāt. Tāds vēss bija,» Mārtiņš īsi atstāsta tikšanos. Lai gan bieži satikās ar brāļiem un māsām, viņam pietrūka tās drošības, mīļuma un aizmugures sajūtas, ko dod stipra, saliedēta ģimene. Varbūt tādēļ arī pirmā laulība nebija tik skaista, lai par to gribētos stāstīt. Toties piedzima dēls un meita, kuri nu jau ir pieauguši.

Dzīves skaistāko laiku Mārtiņš piedzīvoja mūža otrajā pusē. Viņam jau bija 50 gadu, kad iepazinās ar tagadējo sievu Zinaīdu. «Viņa virtuvē gatavo mums saldēdienu,» smaidot saka Mārtiņš. Kad no virtuves iznāk Zinaīda, abu acīs ir gan mīļums, gan uzticība un paļaušanās vienam uz otru. «Daudziem varu palīdzēt, sev nevaru. Sievai arī līdz pat šai dienai neesmu varējis Baltkrievijā sameklēt tēvu vai viņa radus.

Diemžēl mamma Zinaīdai neko nestāstīja par tēvu,» Mārtiņš atkal kļūst runīgs.

Viņš turpina meklējumus. Ja ir izdevies atrast radiniekus cilvēkiem, kuri kara nežēlībā zaudējuši vecākus pirms vairāk nekā 70 gadiem, ir cerības atrast arī Zinaīdas tēti vai vismaz kādu, kurš viņu pazina. Mūsu sarunu pārtrauc telefona zvans. «Jā... jā... Labi. Mēģināsim sameklēt jūsu tēvu,» Mārtiņš saka kārtējam cilvēkam, kurš cer uz viņa spēju sasiet reiz pārrautas ģimenes saites.”