Mācītājs Eduards Heinrihs Kristiāns Rottermunds (1804-1882).

(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītājus par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šosestdien piedāvājam nelielu skici par Liepājas bibliotēkas klusuma periodu 19. gadsimta sākumā, kad Ulihs vēl nebija rosinājis atkal vērt bibliotēkas durvis. Stāsts būs par divām nozīmīgām Liepājas personībām un tās vienojošo dzejoli.

***
Liepājas laikraksta "Libauscher Wochenblatt" 70. numura, kas nāca klajā 1831. gada 2. septembrī, titullapa ir vizuāli piesaistoša. Sešu pantu garais dzejolis rada majestātisku iespaidu un līdzinās svinīgam slavinājumam. Vēstījuma nozīmīgumu pastiprina episkai dzejai raksturīgās desmit zilbju garās vārsmas. Par ko ir runa? Runa ir par nozīmīgu notikumu Liepājas Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes dzīvē – par jaunā mācītāja Eduarda Heinriha Kristiāna Rottermunda (1804-1882) ordināciju un stāšanos amatā, kam par godu Liepājas goda pilsonis, valodu pratējs, tirdzniecības jomas speciālists un grāmatu ziedotājs Ludolfs Šleijs ir uzrakstījis impozantu dzejoli.

Laikraksta "Libauscher Wochenblatt" 70. numurs ar Ludolfa Šleija dzejoli, kas veltīts Rottermunda ordinācijai.

Šleijam bija taisnība, jaunais mācītājs iemantoja lielu popularitāti un liepājnieku mīlestību. Piecdesmit gadus vēlāk, 1881. gada septembrī "Latviešu Avīzes" publicē slavinošu un detalizētu Rottermunda divu dienu garās kalpošanas jubilejas svinību aprakstu. Ieskatam, īss fragments:

"Liepāja svētīja svētkus, kādus cilvēks reti spēj piedzīvot; — tie bija Liepājas Latviešu draudzes cienījamā mācītāja Rottermunda 50 gadu amata svētki. Cienījams jubilārs ir priekš Liepājas pilsētas daudz pūlējies, un būtu bijusi liela nepateicība, kad liepājnieki nebūtu ņēmuši dzīvu dalību pie minētiem svētkiem."

Atgriežoties pie dzejoļa, pirmā vārsma sākas ar "Lai top gaisma!". Un viss dzejolis vēsta par pasaules radīšanu un atsauc atmiņā 16. gadsimta beigu franču, vai drīzāk – gaskoņu, dzejnieka Gijoma di Bartā populārās vārsmas par pasaules radīšanas pirmo nedēļu. Šis darbs bija tik populārs, ka tika tulkots vairākās valodās: vācu, angļu, holandiešu, itāļu, latīņu u.c., un aizrāva ne vienu vien laikabiedru un vēlāko gadsimtu poētu. Lūdolfam Šleijam bija bagāta un daudzveidīga literārā kultūra, tādējādi liepājnieki varēja baudīt Rietumeiropas un Skandināvijas vārsmu atbalsis savā laikrakstā.

Kā atminamies, Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts bija pirmās Liepājas pilsētas un lasāmbibliotēkas, t.i. sabiedriskās bibliotēkas, ne vien Liepājā, bet visā Kurzemes hercogistē un arī Latvijas teritorijā, dibinātājs. Vai par Gruntu 72 gadus jaunākajam Rottermundam, kurš bija dzimis pāris gadus pēc Grunta došanās mūžībā, arī bija kāda saistība ar bibliotēku? Jā, gan.

Laikraksta "Latviešu Avīzes" baznīcas un skolas ziņas, kurās lasāms arī Rottermunda 50. kalpošanas jubilejas apraksts. 1881.gada septembris.

Ziņas par pilsētas un lasāmbibliotēkas pirmo darbības posmu lasām Rottermunda hronikā, kurš 1831. gadā rakstīja, ka pēc Grunta nāves bibliotēka panīkusi un tikusi aizliegta, jo bijušas iegādātas aizliegtas grāmatas. Lūk, kā Voldemārs Jauģiets apraksta šo laiku gadsimtu vēlāk:

"Tad viņa bijusi novietota apriņķa skolas telpās (būvēta 1788. gadā – tagadējā II pilsētas pamatskola). Telpu trūkuma dēļ pārvietota uz rātsnama bēniņiem, kur bijusi padota iznīcībai. Tad Rottermunds lūdzis pilsētas maģistrātam atļauju izmeklēt no 3000 – 4000 lielā bibliotēkas krājuma grāmatas par teoloģiju un novietot tās Annas baznīcas sakristejā, tā 1831. gadā nodibinot baznīcas bibliotēku Liepājai un apkārtnei, kuru viņš arī pats vēl papildinājis."

Tātad Rottermundam grāmatas nebija vienaldzīgas, un Šleija gaismas analoģija varētu būt attiecināma ne vien uz reliģiju, bet arī zināšanām. Vai gan konservatīvam mācītājam interesētu Grunta bibliotēkas raibā dažādība?

(Turpmāk vēl)