Liepājas bibliotēkas otrreizējās dibināšanas iniciators, Lielās ģildes eltermanis Kārlis Gotlībs Zigismunds Ulihs. Nezināma autora portrets, izstādīts Liepājas muzejā.

(Turpinājums. Sākums ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka (CZB) sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu un Latvijas Nacionālo bibliotēku projekta "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā" ietvaros turpina informēt lasītāju par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures.

Šosestdien piedāvājam stāstu par Liepājas bibliotēkas vēstures izzināšanu un kādu pētniecisku veiksmi.

***
1939. gads Liepājas bibliotēkas vadītājam, toreiz – pārzinim, Voldemāram Jauģietim, kurš šajā amatā bija no 1934. līdz 1944. gadam (izņemot 1940. un 1941. gadu), ir bijis pētnieciskas veiksmes gads. Gada sākumā Jauģiets, klāstot par Liepājas bibliotēkas pirmsākumiem, Liepājas laikrakstā "Kurzemes Vārds" raksta, ka Jelgavā ir izdota četras lappuses bieza brošūra, "kuras tituls tulkojumā skan: "Liepājas pilsētas- un lasīšanas-bibliotekas plāns, par ziņu tagadējiem un nākošiem līdzdalībniekiem driķēts", bet, par nožēlošanu, šo brošūru nav izdevies atrast".

Tā paša gada rudenī Jauģiets publicē rakstu žurnālā bibliotēku darbiniekiem ar nosaukumu "Bibliotekārs", kurā paskaidro, ka no minētās brošūras "līdz šim uzzināts tikai viens eksemplārs, kurš atrodas Liepājas senatnes biedrības īpašumā". Tādējādi

Liepājas bibliotēkas dibināšanas faktam 18. gadsimta beigās tiek piešķirta dokumentēta fakta ticamības statuss

un arī iespēja spriest par bibliotēkas darbības principiem, par kuriem viņš arī nekavējas vēstīt savā rakstā:

"Minētā brošūrā Grunts raksta, ka 1777. gadā Mārtiņnedēļas trešdienā sanākusi bibliotēkas dibināšanas sapulce ar 61 dalībnieku, kura pieņēmusi sekošos noteikumus: iestāšanās nauda 1 Alberta dālderis, grāmatu abonēšanas maksa 12 graši mēnesī, par nokavēšanu 9 graši, par grāmatas bojāšanu 15 graši; biezākas grāmatas izsniedza uz 4 nedēļām, plānākas 14 dienām. Bibliotēka atvērta katru trešdienu no 2 – 4 vienā rātsnama istabā. Visas grāmatas paliek pilsētas īpašumā. Nolemj visas grāmatas iesiet tumši brūnos sējumos un ik pēc 2 – 3 gadiem izdot iespiestu katalogu. Katru gadu Mārtiņnedēļas trešdienā sasauc sapulci."

Interesanti, ka pirmā raksta virsraksts – "Liepājas bibliotēkas simts gadi" – vēsta par apaļo jubileju, bet otrā raksta virsraksts – "Liepājas pilsētas bibliotēkas vēsture" – vairs nepiemin gadu skaitu. Un tiesa, šķiet, ka 20. gadsimta sākumā Liepājas bibliotēkas dibināšanas fakts 1777. gadā grima aizmirstībā, vai drīzāk tam nebija uzieti pietiekami dokumentāli apliecinājumi. Vēl četrus gadus pirms Jauģieša publikācijām "Kurzemes Vārds" divos turpinājumos piedāvā izlasīt vēsturnieka Roberta Malvesa rakstu par Liepājas bibliotēku. Publikācijas sākumā lasām minējumus par bibliotēkas dibināšanu un tai sekojošo nesaprašanos:

Lūdolfa Šleija dāvinājuma Liepājas bibliotēkai ieraksts.

"Publisku bibliotēku Liepājā ierosināja dibināt vispirms Annas draudzes mācītājs Grunts 1777. gadā. Ar gandarījumu atzīmējams, ka tas bija latviešu mācītājs. Varbūt tamdēļ arī viņa ierosinājums neatrada vajadzīgo atbalsi valdošajā vācu pilsonībā. Dažus gadu desmitus atpakaļ vācu draudze bija uzcēlusi savu Trīsvienības baznīcu un atstājuši Annas baznīcu tikai latviešiem. Domājams, ka šāda nošķiršanās būs viedama sakarā ar savstarpēju nesaprašanos. Tā arī Grunta ierosinājums palika bez sekām. Varbūt Liepāja ilgi būtu palikusi bez savas publiskas bibliotēkas …"

Ar gandarījumu jāatzīst, ka Malvesam nebija taisnība. Grunts atrada gan atsaucīgus liepājniekus bibliotēkas dibināšanai, gan ļaudis, kuri rūpējās par tās darbību, kā arī tos, kuri bija gatavi ziedot šai nozīmīgajai kultūras un izglītības iestādei.

Liepājas bibliotēka bija spiesta slēgt savas durvis 1799. gadā pēc cenzūras atzinuma, ka tajā glabājoties aizliegtas, ar franču revolūciju saistītas grāmatas un gravīras.

Atgriežoties pie Jauģieša publikācijas virsraksta "Liepājas bibliotēkas simts gadi", jāpaskaidro, ka Liepājas bibliotēka savu atjaunotni piedzīvoja 1839. gadā. Toreiz bibliotēkas otrreizējās dibināšanas iniciators bija slavenais liepājnieks, Lielās ģildes eltermanis Kārlis Gotlībs Zigismunds Ulihs. Uliha progresīvais pilsētas attīstības redzējums, līdztekus moderniem saimnieciskās darbības risinājumiem, iekļāva arī bibliotēku, jo ekonomiskā attīstība taču iet rokrokā ar izglītošanos. Uliha darbošanās pilsētas labā tika augsti vērtēta un pēc viņa iziešanas mūžībā 1880. gadā "Libauschen Zeitung" atzīst, ka viņš bija "cilvēks ar praktisku saprašanu, milzīgām darba spējām, asu prātu un stipru gribu, kurš, ja ne vienmēr rīkojas pareizi, vismaz vienmēr gribēja to, kas ir pareizi un labi".

Bet tolaik, 1839. gadā, enerģiskais eltermanis rosināja ziedot grāmatas bibliotēkas vajadzībām pašrocīgi rakstītā uzaicinājumā, kuru Ulihs datējis ar 1839. gada februāri, apkopots tika arī tas, kas bija palicis pāri no vecā bibliotēkas fonda.

Slefogta ielīme Liepājas bibliotēkai dāvinātā grāmatā.

Jāatzīst, ka tik smalka kārtība kā iepriekšējā bibliotēkas darbības laikā – ik gadu izdots drukāts katalogs ar jaunienākušajām grāmatām un kataloga beigās uzskaitīti ziedotāji – gan nebija. Pirmais atjaunotās bibliotēkas nodrukātais katalogs dienasgaismu ieraudzīja tikai 1888. gadā, tātad, teju 50 gadus pēc tās durvju vēršanas.

Ir zināms, ka grāmatas ziedoja daudzi Liepājas cienījamākie, domājams arī – lasošākie pilsoņi, kuru vārdi un dāvātās grāmatas ir uzskaitītas uz 11 rokraksta lapām. Šis saraksts, kuru minējuši 20. gadsimta pirmās puses pētnieki un arī Liepājas bibliotēkas direktore Anna Januška savā 1984. gada publikācijā, un kurš varētu vēstīt aizraujošu stāstu par 19. gadsimta sākuma liepājnieku interesēm zināšanu laukos un literāro gaumi ir pagaisis un pagaidām nav atrodams. Cerēsim, ka mums, tāpat kā Voldemāram Jauģietim, uzsmaidīs pētnieciska veiksme.

(Turpmāk vēl)