Liepājniece Lāsma Ģibiete, Rietumungārijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedras pasniedzēja, jau sesto gadu mīt Ungārijā un jūtas tur kā mājās.

Decembris Lāsmai izvērties sapringts, taču priekpilns: nupat aizstāvējusi kvalifikācijas darbu Liepājas Universitātē un sagaidījusi iznākam savu pirmo grāmatu „Biļete uz paradīzi”, savukārt 22. decembrī Rīgas Lutera draudzē, Torņakalnā, Lāsmai bija iesvētības.

Sarunu pabeidzām Ziemassvētku priekšvakarā, bet aizsākām jau pirms laba laika, kad Lāsma kārtējo reizi bija ieradusies Latvijā – uz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Ārlietu ministrijas organizēto semināru “Globālā latviešu saziņas tīkla izveidošana”, kurā iesaistījusies Eiropas latviešu apvienība un Pasaules brīvo latviešu apvienība. Seminārā piedalījās ārzemju latviešu interneta portālu un laikrakstu redaktori, Latvijas Radio un LTV pārstāvji u.c. Sanākšanas mērķis bija noskaidrot, kā uzrunāt ārzemju latviešu kopienas Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā, ASV, un kā radīt platformu informācijas un pieredzes apmaiņai.

Lāsma seminārā pārstāvēja gan Eiropas latviešu apvienību (ELA) kā ELA komunikāciju referente, gan laikrakstu "Austrālijas Latvietis", kur viņa ir ārštata korespondente.

Vai tevi var uzkatīt par tādu kā saikni starp latviešiem visā pasaulē?
Nu tā es gluži neteiktu. Bet pamazām, lēnītēm iesaistos šajā procesā.

Kā tu kļuvi par ELA komunikāciju referenti?
Kad izlēmu 2010.gadā sākt studēt sabiedriskās attiecības Liepājas Universitātē, man no Briseles piezvanīja ELA pārstāvis Aldis Austers un aicināja iesaistīties apvienības darbā un piedāvāja uzņemties komunikāciju referentes pienākumus. Vispirms man šķita, ka tieku kārtīgi āzēta, bet tad sapratu, ka piedāvājums ir nopietns. Savādi, bet tai brīdī tieši tas man bija vajadzīgs – lieliska prakses iespēja manām tikko sāktajām studijām!

Tikai pēc kāda laika ar Aldi un pārējiem iepazināmies klātienē. Biju ieguvusi ne tikai lielisku prakses vietu, bet arī pazīšanos ar kolosāliem cilvēkiem – domubiedriem.

Kā kļuvi par "Eiropas pilsoni"?
Pēc vidusskolas, 2002.gadā, iestājos Latvijas Universitātē, kur studēju filoloģiju, un studentu apmaiņas programmā mani aizsūtīja uz Vāciju. Tur satikos ar studentiem no Polijas, Čehijas, Slovākijas, Īrijas un vairākām citām Eiropas valstīm. Neviens no mums pirms tam nebija nekur daudz ceļojis, tā nu pamazām nedēļas nogalēs sākām kopā apgūt Vāciju – Berlīni un citas pilsētas. Pēc tam atgriezos Latvijā un sāku strādāt Liepājas Universitātē.

Un tad – Ungārija?
Nē, vispirms man piedāvāja pastrādāt Maincā par latviešu valodas pasniedzēju. Pēc trim semestriem atkal atgriezos Latvijā, un sāku strādāt Latvijas Universitātē. Kad uz katedru atnāca uzaicinājums no Ungārijas, no pilsētas, kuras nosaukumu pat izrunāt nemācēju, humoru mīlot, tomēr pieteicos.

Vai tagad tur jau jūties kā mājās?
Jā, aizbraucot uz Ungāriju, ir sajūta, ka atgriežos mājās. Lai gan ungāru valodu tā īsti neesmu apguvusi, tikai tik, cik vajag veikalā, tirgū vai pie biļešu kases.

Jāatzīst, esmu filoloģe, bet ķēriena uz svešvalodām man nav: gan vācu, gan krievu valodu esmu “iekalusi”, kā nu spēju. Esmu uzaugusi spēcīgā šo valodu ietekmē – vācu valodas tulkotāja ir mana mamma, savukārt krievu valoda un kultūra ir tuva man mīļo rakstnieku Fjodora Dostojevska, Ļeva Tolstoja, Borisa Pasternaka, pat Sašas Sokolovska un daudzu citu dēļ.

Ar studentiem pārsvarā runājam vācu valodā.

Ja Ungārija ir mājas, kas ir Liepāja?
Uz Liepāju braucu pie draugiem un vecākiem. Bet, tā kā mana mamma un visi viņas radi ir rīdzinieki, mīļāka man ir Rīga. Rīga ir mana pilsēta. Otra mana pilsēta ir Roma.

Kas tavuprāt ir Liepājas lielākas vērtības – teātris? Mūzika? Daba?
Uz teātri diemžēl vairs neeju. Negribu dzirdēt no skatuves necenzētu vārdu straumi. Ar vienu reizi pietika.

Liepājā man iecienīta vieta ir "Zvaigznes ABC" grāmatnīca – tur ir tik daudz dažādu grāmatu, visām gaumēm! Ja citi ir ķerti uz saldumiem, mana kaislība ir laba literatūra.

Jā, saista arī Liepājas daba. Bērnībā bieži ar vecākiem staigājām pa parku un jūrmalu.

Vai plāno turpināt strādāt Ungārijā?
Neko neplānoju! Ja gribi Dievu sasmīdināt, tad ir jāsāk stāstīt par saviem plāniem. Tāpēc ir tikai mani mazie plāniņi. Pie tādiem pieskaitu arī savas studijas vai kādu braucienu, jo tur organizatore esmu pati.

Dzīvē bijis daudz sakritību un savdabīgu nejaušību ar pārsteidzošu iznākumu, tāpēc nešaubos – tur, augšā, Kāds tomēr ir, un Viņš gādā arī par mani...

Kā veicas ar tavu latviešu valodas tālmācības jeb e-learning studiju projektu?
Pamazām virzās uz priekšu, testa režīmā strādājam ar latviešu un igauņu valodas kursa A1 jeb iesācēju līmenim, un lēnām gatavoju kursa otro līmeni, kas paredzēts  studentiem ar priekšzināšanām.

Kāpēc ungāru students grib mācīties latviešu valodu?
Vieniem ir draugi Latvijā, viņi bijuši Rīgā, Cēsīs vai Valmierā, un tur viņiem ļoti paticis, citi kaut ko lasījuši par Latviju un viņiem radusies interese par valodu.

Vai Ungārijā izjuti arī krīzes sekas?
Jā, protams, cenas kļuva augstākas, arī naudas it kā kļuva nedaudz mazāk. Ungārijā krīze bija, ja tā var teikt, maigāka, jo ungāri vienkārši neļauj sevi apcelt. Viņi arī kritiskāk izturas pret dažādiem Eiropas Savienības norādījumiem, piemēram, ungāri ļoti pretojās smēķēšanas aizliegumam kafejnīcās.

Vai latviešu valodas pasniedzējai, kas māca ārzemju studentus, atliek laika arī vaļaspriekiem?
Kā jau teicu, kopš Vācijas laikiem par manu kaislību kļuvusi ceļošana. Redzēts tiešām daudz un par to paldies Dievam. Par otru savu hobiju uzskatu mūsdienās tik nepopulāru nodarbi kā grāmatu lasīšana, tai veltu samērā daudz laika. Nesen pārlasīju Tolstoja “Annu Kareņinu”, Pasternaka “ķieģeli” “Doktors Živago”.

Pēc sarunām ar mācītāju Kasparu Simanoviču sāku lasīt Jura Rubeņa grāmatas. Īpaši piesaistīja Rubeņa sastādītā 22 latviešu luterāņu mācītāju svētrunu izlase “Iesākumā Dievs”, par ko uzrakstīju anotāciju Kanādas latviešu laikrakstam “Latvija Amerikā” un austrāliešu laikrakstam "Austrālijas Latvietis", kurā man ir sava sleja "Kaut kas no Lāsmas grāmatplaukta".

“Iesākumā Dievs” ir kā labs tilts, sagatavošanās tam, lai saņemtos lasīt Bībeli, vismaz Jauno Derību.

Vēl no latviešu autoru darbiem sirdij tuvas ir Andras Manfeldes grāmatas: gan “Adata”, gan “Sirds pasaka”, gan arī citas. Talantīga rakstniece – nav vārdam vietas!

Jā, esmu uzsākusi vēl ko – rakstīt stāstiņus. Kā veiksies, kas zina – tad jau redzēs! Vairāki no tiem ipublicēti, par ko pašai liels prieks un gandarījums. Mana “Mīļā Beatrix” pat tikusi literatūras portālā www.satori.lv

Smejoties saku: kas gan cits atliek, ja mans labais priekšnieks, profesors Jānošs Pustai ir dzejnieks, kuram ik gadu iznāk pa krājumam, un dzejniece ir arī man tuva draudzene.

Lasītāji ir dažādi – vieni slavē, citi uzstājīgi liek labot kādas neprecizitātes. Mana tante par vienu no stāstiņiem teica tā: “Viss ir OK, bet beigas tizlas!” Turklāt pateica tādā intonācijā, ka smējos pusstundu. Citu reizi spriedām, kāds man varētu būt literārais pseidonīms. Labākais no variantiem bija – Kleopatra Gogoļceva. Vai zini, Sarmīt, kas viņa bija? Kleopatra jeb Kļera bija PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas vīra mīļākā! Tas, protams, ir joks.

Nupat iznākusi arī tava grāmatiņa. Pastāsti par to!
Tas ir daudzu gadu darba rezultāts – grāmatā vienkopus lasāmi mani ceļojumu apraksti, protams, ne visi, jo vairākiem gluži vienkārši pietrūcis vietas. “Biļete uz paradīzi” ir kā pastaiga pa vairākām Rietumeiropas un Viduseiropas valstīm, kas sākas Spānijā un noslēdzas Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā. Kopumā darbā aplūkotas astoņas valstis, sirdij tuvākās ir Austrija, Itālija, Šveice. Tā, protams, nav daiļliteratūra, drīzāk ar dokumentālista skatienu tverti mirkļi, ko vizuāli papildina manis uzņemtas fotogrāfijas.

Iekšēji uzjautrinos, manīdama, kādu iespaidu uz cilvēkiem atstāj grāmatas nosaukums: viens ieķiķina, otrs pārjautā, trešais atsaka – bet tu jau tur esi. Citu nosaukumu likt nevarēju – bija klikšķis un skaidrs, grāmatai būs tieši šāds nosaukums.

Grāmatiņas iznākšana ir viens no maniem Ziemassvētku brīnumiņiem.

Vai ir vēl kāds?
Par otru brīnumiņu uzskatu ļoti sekmīgu kvalifikācijas darba aizstāvēšanu. Darba temats, protams, saistīts ar ELA. Tā nosaukums: “Eiropas Latviešu apvienības aktivitātes sabiedrisko attiecību kontekstā”.

Sarunas noslēgumā, saki, lūdzu, kas ir labākais, kas tev paliks atmiņā no aizejošā gadu?
Tās noteikti ir manas iesvētības, kas notika Ziemassvētku priekšvakarā. Vēl aizvien nespēju noticēt tam, kā viss notika. Torņakalnā dzīvoju pāris mēnešus vasarā, kad, atvaļinājuma laikā biju atradusi iespēju pastrādāt Rīgā. Tā kā uz un no darba vienmēr gāju kājām, man katru dienu vismaz divreiz nācās iet garām Rīgas Lutera draudzes dievnamam. Tas bija sākums. Rezultāts bija iesvētības gada nogalē patiesi sirsnīgā gaisotnē.