Piektdienas, 20.marta, vakarā izskanēja viens no trim pēdējo dienu ievērojamākajiem notikumiem mūsu pilsētā – koncertuzvedums "Es esmu Liepāja".

Divi pārējie, kas tam līdzvērtīgi, – ziemeļblāzma (kāvi) un saules aptumsums.

Tā nu tas ir, skatoties kaut vai pēc tā, cik cilvēku uzmanību piesaistīja šie notikumi. Piemēram, "Es esmu Liepāja” uz skatuves bija sapulcinājis vairāk nekā simts, bet Liepājas Olimpiskā centra arēnā – teju trīs tūkstošus pirmajā vakarā vien. Sen nebija nācies Liepājā vērot tādu nepārtrauktu autostraumi, sākot ar Lielo ielu un Tramvajtiltu, bet jo īpaši – Rīgas ielā līdz Olimpiskajam centram.

Četras ar pusi stundas garā sarīkojuma (ar pusstundas garu starpbrīdi) veidotājiem bija izdevies nepadarīt to smagnēju un neizturamu. Lielākais prieks bija redzēt uz skatuves cilvēkus, kas te nebija manīti sen – Ievu Akurāteri, Zigfrīdu Muktupāvelu, Mārtiņu Vilsonu, Alekseju Balinski, Uldi Marhilēviču. Taču tikpat liels prieks bija par tiem, ko redzam bieži, kaut vai Austra Pumpure un Ainars Virga, kurš laikam sen nebija publikai tik daudz dziedājis un spēlējis, kā šajā vakarā. Prieks bija par skaisto meldiņu, ko bija izdevies sacerēt visiem pirmās daļas mūziķiem, pirmatskaņojumiem. Par Maijas Kalniņas sarakstītajiem un aktieru ierunātajiem Liepājas pastāstiem. Par kori "Laiks” un "Rucavieša” dejotājiem. Ģitāristu lielansambli. Skatuves ietērpu, sevišķi pirmajā daļā. Par "Es esmu Liepāja” veidotājiem un tiem, kas to visu prata novērtēt.

Bet par to, kāda izdevusies sarīkojumā priekšā stādītā Daiņa Ozola un Līgas Teteres Liepājas roka un popmūziķu mazā enciklopēdija "...saknes jau vējš neizplēš...”, varēs spriest, kad būs redzēts kas vairāk par grāmatas vāku.

Vēl viena iespēja katram pašam piedalīties "Es esmu Liepāja” ir – sestdienas, 21.marta, vakarā.