„Tad sāktu ar to, ka nojauktu žogu ap domi, saliktu soliņus – lai cilvēki sēž un priecājas!” – saka Kaspars Vecvagars, domājošs un radošs liepājnieks.

Pirms dažiem gadiem, kad Kaspars ar ģimeni – sievu Lauru un dēlu Rūdolfu (Rūdi) – atgriezās no ilgstošas prombūtnes ASV, viņš devās uz Liepājas kultūras pārvaldi un pieteicās darbā. Kādu laiku Kaspars tur strādāja, līdz atkal pienāca brīdis doties ceļā – šoreiz uz Āfriku.

Tiekamies brīdī, kad Vecvagaru ģimene atgriezusies Liepājā. Tiesa, ne uz ilgu laiku – 24.augustā viņi dosies uz Maskavu, kur Laura turpinās pildīt savus Pasaules bankas finansistes pienākumus, un viņai līdzi dosies arī pārējie ģimenes locekļi. Pēdējos divus gadus – Āfrikā – viņas ziņā bija Nairobi infrastruktūras nodaļa, pastāsta Kaspars.

Pagaidām vēl tiek remontēts un iekārtots dzīvoklis Jaunliepājā – rajonā, kas Vecvagariem ļoti patīk – ar vienu „ja”, proti, ja svētdienas rītā, atverot logu, tur tik ļoti nesmirdētu pēc sadegušas plastmasas...

Kenijas dzeloņdrātis
„Tu taču zini, kāda ir Sudānas pašreizējā politiskā situācija?” – Kaspars kārtējo reizi mūsu sarunas laikā iestarpina jautājumu, uz kuru man nav atbildes.

Jautājums nav gluži bez pamata – Sudāna ir Kenijas kaimiņvalsts, un tieši Kenijas galvaspilsēta Nairobi divus gadus bija Vecvagaru ģimenes mājvieta.

Kaspars Vecvagars: „Bija doma izmantot maksimālo termiņu – piecus gadus, taču baltajiem cilvēkiem Āfrikā – Kenijā, Sudānā, Ruandā (izņēmums ir Dienvidāfrika, kur attīstība un civilizācija ir divreiz augstākā līmenī, nekā Eiropā) – nav viegli ne psiholoģiski, ne fiziski. Plus vēl karš...”

Karš starp Keniju un Somāliju sācies pirms sešiem mēnešiem.

„Sprādzienu troksnis kļuva dzirdams arvien biežāk, tāpat kā ziņas par nolaupītiem tūristiem. Ja nestaigā pa centru, neiet uz kafejnīcām un ja mēs būtu tikai divi pieaugušie, tad vēl varētu palikt, bet ar mums bija dēls, Rūdis.”

Kad sākās karš, baltajiem, kas mitinājušies nelielā kvartālā ar astoņām mājām, nācies dzīvot kā cietumā – aiz restotiem logiem, necauršaujamām durvīm, trīskārša dzeloņdrāšu žoga, ar pastāvīgu apsardzi.

Līdz tam Vecvagari ļoti daudz braukājuši, lai iepazītu Āfriku.

„Tagad vairāk vai mazāk apkārtējās valstiņas zinām.”

Dzīve Āfrikā arī bez kara bijusi pietiekami „stresaina”, atceras Kaspars.

„Tur ne ar ko nav iespējams rēķināties. Ja esi cēlies četros, lai nenokavētu lidmašīnu, tas nenozīmē, ka aizlidosi – varbūt pilotam liksies, ka ir pārāk maz pasažieru, un viņš izlems šo reisu izlaist. Ja tavā biļetē rakstīts – vieta Nr.34, pilnīgi iespējams, ka lidmašīnā būs tikai 24 sēdvietas.”

Vecvagari dzīvojuši blakus Nacionālajam parkam, kas aizņem aptuveni pusi pilsētas teritorijas un kurā dzīvo arī lauvas, kas nereti arī no parka izbēg, lai starp mājām paslēptu savus mazuļus no viņu asinskārajiem tēviem.

„Noķert grūti, jo lauvas ir aktīvas tikai naktī. Parasti tās pārtiek no žirafēm un kārpcūkām, bērniem ķeras klāt tikai pēc tam – kad parastās barības pietrūkst.”

Atceroties laiku pirms diviem gadiem, Kaspars saka: „Āfriku izvēlējāmies speciāli – naivi biju iedomājies, kā brauksim, raksim, palīdzēsim...”

Palīdzēt Āfrikai vajag, spriež Kaspars, bet tas jādara gudri, ne tā, kā Andželīna Džolija un Breds Pits, kas biežo rīko palīdzības akcijas, kuru rezultātā „tantes nolād labdarus”. Arī dāņi, kas sākumā domājuši, ka palīdzēs, nopērkot grāmatas, interaktīvās tāfeles utt., vīlušies.

„Nekas nemainījās – skolā bērni nāca maz, un arī mācīties viņus bija grūti piedabūt.”

Taču tad dāņi sapratuši, kas vajadzīgs – prettārpu zāles! Izrādās, ja bērnam ir parazīti, viņa aktivitāte samazinās, gribas tikai gulēt un neko nedarīt.

„Piecu gadu laikā dāņi panāca, ka skolu apmeklējums pieauga, sekmes uzlabojās.”

Korupcija. Vēl viena no Āfrikas nelaimēm.

„Savulaik Kenijas vēstnieks Lielbritānijā nesekmīgi mēģināja pievērst uzmanību tam, ka Lielbritānijas piešķirtie miljoni Āfrikai vienkārši pazūd, taču „donorus” tas neinteresēja, Tonijam Blēram galvenais bija izmantot šo palīdzības sniegšanu savai vēlēšanu kampaņai”.

Tagad esot tikai „mazliet labāk”.

„Ja gribi dabūt darba atļauju, jāmaksā. Ja ne – jāgaida vismaz divi gadi. Bez darba atļaujas strādāt arī nedrīkst...”

Vēl neesot beigusies arī starptautiskā tiesa Hāgā par septiņsimt cilvēku noslaktēšanu, ko pirms pieciem gadiem paveikuši tie paši politiķi, kas Kenijā joprojām ir pie varas.

Cīsiņdeķis kā biznesa projekts
Tas, ko varētu darīt Āfrikā, un ne tikai tur, ir privātais bizness, šo divu gadu laikā secinājuši Vecvagari.

„Mūsu ideja ir – produkti, kas ļauj darboties kopā. Sākumā kaut vai stundu dienā, noliekot visu citu, arī datoru malā. Mēs tās saucam par „saimes spēlēm”. Esam jau izstrādājuši trīs testa produktus – spēli, grāmatu un mūzikas disku, bet ir vēl vairākas produktu grupas, kuras gribam attīstīt.”

„Tu taču zini to gadījumu, kad Ķīnā, vairākas diennaktis pavadot pie datora, cilvēki aizgāja bojā, aizrijoties ar nūdelēm...”

Ķīna vai Latvija, bet tas, ka pārāk daudz laika tiek pavadīts pie datora, atņemot to ģimenes kopābūšanai, laikam gan ir fakts.

Idejas attīstīšanā aktīvi iesaistījusies visa ģimene, arī Kaspara māsasmeita Patrīcija. Viens no bērnu izgudrojumiem – grāmatas varonis vārdā Cīsiņdeķis.

„Jauno produktu zīmols sauksies – "am", atšifrējot tas nozīmē „ar mīļumu”. Bet ne tikai. Arī kaut ko garšīgu ātri apēdot, mēs sakām – am”.

Biznesa ideja jau tiktāl nobriedusi, ka oktobrī Kaspars brauks uz Ķīnu meklēt ražotāju.

Kur atradīsies ražotne, vēl neesot izlemts. Kaspars testē plusus un mīnusus, lai saprastu – Rīga vai Liepāja.

„Liepājas plusi – osta, Biznesa inkubators, kas ir laba iespēja jauniem uzņēmumiem.”

jeb.lv...
Visu laiku domāju par Liepāju, atzīst Kaspars.

„Sastapu fantastiskus jauniešus, kas te vēl palikuši un kaut ko izveidojuši – „Mākslas lāde”, Mikus Fomina kafejnīca, Meļķa kunga riteņu veikals Graudu ielā... Bet, pēc diviem gadiem atgriežoties Liepājā, pamanīju arī, ka ir ļoti daudzas vietu, kur var nopirkt kapu pieminekļus. Svētdienās lielākoties redzu pensionārus, kas iet uz baznīcu, un dažus tūristus. Tas kaut ko signalizē.

Izvēlējos dzīvesvietu Jaunliepājā, jo man ļoti patīk Annas tirgus. Bet, svētdienas rītā pamostoties un atverot logu, es nevarēju saprast, kas tā par šausmīgu smaku?! Tas mani satrauc un nomāc. Vai es gribu pavadīt savu dzīvi, sava bērna dzīvi šeit, kur virs Metalurga ir mākonis, un neviens neko nevar izdarīt! Vai es varu teikt saviem draugiem – brauciet uz Liepāju atpūsties? Es gribu tā teikt, bet ko es darīšu, kad viņi svētdien pamodīsies, un visa pilsēta smirdēs?”

„Liepājas metalurgs” nekad nespēs konkurēt ar Ķīnu, tāpat koksa rūpnīca. Tad kāpēc mums tas viss jālobē? – nesaprot Kaspars.

„Domāju arī par Liepājas Universitāti – kādas programmas tur studentiem piedāvās? Vai tā būs ekonomika, finanses?”

Kaspars ir reģistrējis domēnu jeb.lv, atšifrējot, – „ja es būtu”.

„Tā varētu būt sava veida ideju banka, kur piedāvāt savas versijas. Ko es darītu, ja būtu kultūras pārvaldes, komunālās pārvaldes, slimnīcas vadītājs? Ko es darītu, ja būtu pilsētas mērs? Vai es darītu tāpat, vai citādāk? Tā mēs katrs kaut ko varētu dot savai pilsētai.”

Ja es būtu mērs, spriež Kaspars, izveidotu tādu operatīvo brigādi, kas uz karstām pēdām salabo visu, ko vandaļi salauzuši. Tāpēc, ka nedrīkst pieļaut „izsisto logu sindromu”.

„Tas ir pierādīts – ja redz izsistu logu, tas ir kā signāls, lai darītu to pašu. Ja redz apķēpātu sienu, tas mudina ķēpāties arī citus.

Latvijā vienreiz gadā notiek talkas, bet Ruandā, piemēram, katru mēnesi vienu dienu visiem jāiet tīrīt pilsēta. Ja policists aptur tavu mašīnu un tu nevari pierādīt, ka esi piedalījies uzkopšanā, mašīnu piebāž pilnu ar gružiem un liek aizvest uz izgāztuvi. Tur ir tīrība!

Un investori to ir pamanījuši...”

Kaspara Vecvagara Āfrikas fotogrāfijas skatīt šeit.