Krēsls valdībā uzņēmējam nozīmē būtiski zemāku labklājības līmeni un maz iespēju īstenot politiskus mērķus, intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" pauda Jānis Vilnītis.

Uzņēmēju un pieredzējušo Liepājas pašvaldības deputātu Vilnīti partijas biedrs Vjačeslavs Dombrovskis publiski nosaucis par "pietiekami nopietnu" kandidātu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam. J.Vilnīti, kurš pēdējās pašvaldību vēlēšanās nopietni satricināja Liepājas ilggadējā mēra Ulda Seska krēsla stabilitāti, piesardzīgu dara fakts, ka pašreizējais ministrs Edmunds Sprūdžs nācis no uzņēmējdarbības un cietis neveiksmi kā politiķis.

Jūs esat nominēts kā iespējamais vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža pēctecis. Vai piekritāt kandidēt uz šo amatu?
Pēc Sprūdža kunga paziņojuma par demisiju esmu uzrunāts šim amatam, bet nekas vairāk. Cik zinu, uzrunāta ir arī Zanda Kalniņa-Lukaševica. Tas nozīmē, ka valdē, kas sanāks kopā 12.septembrī, šo jautājumu skatīs. Līdz tam laikam man jābūt gatavam pateikt "nē" vai tomēr "jā". Šis ir pārdomu laiks.

Respektējot pārdomu laiku, tomēr jautāšu – kādi ir argumenti "par" un kādi – "pret" ministra krēslu?
Tur jau tā lieta, ka man to "par" sanāk ļoti maz! Esmu jau teicis, ka neredzu sevi Rīgā un, godīgi sakot, neredzu sevi kā ministru, kurš strādā diendienā četrus gadus. Tas, ka laika nogrieznis ir īss – vairāk vai mazāk gads, man ir "par". Kas tad vēl? Tas, ka ir iesāktas ļoti labas lietas, pozitīvas pārmaiņas, kuras būtu jāturpina.

Jāmazina interešu konflikti starp izpildvaru un lēmējvaru, jāpalielina pašvaldību atbildība, jāievieš referendumi… Šodien pie manis uz Liepājas domi bija atnākusi vesela delegācija ar savāktiem parakstiem pret koksa rūpnīcas projektu. Kur nu vēl labāk risināt situāciju kā ar referendumu! No vienas puses – tā ir uzņēmējdarbība, kaut kas tiks ražots, tiek solītas modernas tehnoloģijas un 250 darbavietas plus, ko es pats ļoti labi atceros, domes sēdē tika solīti 10 miljoni EUR katru gadu pilsētas kasē, uz ko arī es "nopirkos". Pēc tam, sākot rēķināt, nekādi nesapratu, no kurienes šie miljoni var būt. Caur iedzīvotāju ienākumu nodokli , pat rēķinot lielāku algu nekā vidējā, tāda summa nesanāk. A/s HRC Libau SEZ statusā peļņas nodokli nemaksās, nekustamā īpašuma nodoklis arī ir daudzkārt mazāks. Tas parāda, ka jau pats projekta sākums balstīts uz tādām, manuprāt, melīgām kājām. No vienas puses – darbavietas, no otras – riski. Kāpēc Vācijā Angela Merkele likusi šādus objektus taisīt ciet? Tātad ir kaut kādi apstākļi, kas nav nemaz tik nekaitīgi, kā mums tiek stāstīts. Tāpēc šis būtu gadījums, kad, dodot iedzīvotājiem visu iespējamo informāciju par projektu, jārīko referendums. Vēl pie pozitīvā – 2011.gadā es noticēju stāstam, ka Latvijas politikā var ienākt jauni cilvēki, ka var mainīt veco, manuprāt, nepareizo sistēmu, ka to var atveseļot. Tāds mērķis daudzos vēl dzīvo, arī manī. Tas nozīmē, ka pašam jāpiedalās šajā procesā.

Un mīnusi?
Mīnusu ir daudz vairāk. Būtiskākais ir ģimene – man ir septiņus mēnešus vecs bērns, meita pirmajā klasē, puika – otrajā. Vēl ir divi vecāki bērni, kuri studē un kurus tētim jāatbalsta. Otrkārt, Liepājas dome, kur mums ir piecas vietas. Esam solījuši liepājniekiem pārmaiņas, kuras šobrīd, opozīcijā, ir grūti realizēt, taču tas nenozīmē, ka tās nav iespējamas. Ļoti svarīgs arguments ir uzņēmums. Jāsaka godīgi, Liepājas papīrs mazliet tā kā iestidzis uz vietas. Bija izrāvieni, bija attīstība, tagad pieklusums. Aiziet uz Rīgu nozīmē riskēt kā uzņēmuma īpašniekam. Es negribu teikt, ka esmu neaizvietojams. Taču tā ir mana komanda, un mēs atkal gatavojamies jaunam izrāvienam. Septembra beigās deviņi cilvēki brauksim uz Briseli, uz lielāko poligrāfijas izstādi.

Turklāt es skaidri apzinos, uz kādu ministriju eju. Tā tika radīta konkrēti vienai partijai, lai tai būtu iespējams aizstāvēt savas pašvaldības Latvijā. Un ierēdniecībā dažādos līmeņos joprojām strādā ZZS ļoti lojāli cilvēki. Tas nozīmē, ka aizeju uz vidi, kas pret ministru, maigi sakot, nebūs draudzīga. Savukārt gads, lai parādītu kādu savu labu darbu vai ideju, ir par īsu. Es pat daļēji piekrītu Seska kunga izteiktajai kritikai, kad viņš teica, ka neesmu bijis pašvaldības vadītājs. Salīdzinot ar viņu, es patiešām nezinu tik daudz. Vai tas ir labi vai slikti – cits jautājums. Taču man ir nepieciešams ilgāks laiks, lai apgūtu to, kas jāzina ministram. Mana darbdiena nebūs astoņas stundas, tas ir skaidrs. Tātad laiku atņemšu ne tikai ģimenei, bet arī sev.

Pašvaldību lietas taču pārzināt?
Tur nāk vēl klāt vides aizsardzība, IT pakalpojumi. Izlasīju koalīcijas deklarāciju, ka jābūt spēcīgiem reģionālajiem centriem, ka jārealizē ideja par vienas pieturas aģentūru, kas ir kolosāla, taču šī joma man ir sveša. Man būtu jāuzticas cilvēkiem, kuri strādā ne visai draudzīgā ministrijā. Ja nu es parakstu kādu dokumentu, neapzinoties, ka ar to parakstu sev liktenīgu spriedumu? Es tikai pēc kāda laika sapratīšu, ko esmu izdarījis.

Vai jums vienkārši nav mazliet bail izgāzties – līdzīgi, kā dažiem partijas biedriem jau gadījies?

Es pēc būtības esmu tāds…

Perfekcionists?
Tuvu tam. Es nevarētu stāvēt laipas galā un klausīt, kad saka – lec ūdenī! Ja es pat nezinu, cik tur dziļš, vai apakšā ir akmeņi. Šī ir tāda pati situācija. Un man saka – lec, mums vajag! Es vēl neesmu apzinājis, kas mani tur sagaida. Es pašlaik konsultējos ar visiem, kuri man var palīdzēt lēmuma pieņemšanā. Ir arī praktiski apsvērumi. Piemēram, ministra alga – pensionāram vai pat ierindas strādājošam cilvēkam tūkstoš latu ir liela nauda. Taču es esmu menedžeris ar pieredzi, mana alga ir krietni lielāka. Es uzturu ģimeni un daudziem palīdzu. Tātad ģimenē būs no daudz kā jāatsakās. Man turklāt ir finansiālas saistības. Ja teikšu bankai, ka uz gadu ņemu kredītbrīvdienas, diez vai banka priecāsies. Uzņēmums varbūt gribētu mani atbalstīt – caur dividendēm vai kā citādi. Taču man jāizpēta, vai to vispār drīkst. Varbūt es pat ar man piederošā uzņēmuma mašīnu nedrīkstēšu braukt. Iznāk, ka mēs esam it kā godīgi, bet patiesībā ir radīta liekulīga sistēma. Kāpēc gan nevarētu valdībai maksāt normālu menedžera algu? Goda vārds, nesaprotu. Un vēl, runājot par uzņēmumu, startējam projektu konkursā par energoefektivitātes paaugstināšanu. Šai gadījumā man jārēķinās, ka publiski to noteikti pasniegs tā, ka ministrs, lūk, lobē savas intereses, lai arī tā nav taisnība. To visu saprotot, ir ļoti jādomā. Man nav vajadzīgs ministra krēsls kā izaicinājums. Vara vajadzīga konkrētu mērķu sasniegšanai. Ir vīzija, kurai es noticu, un eju uz šo mērķi. Līdzīgi kā bija ar mēra amatu Liepājā. Mērķis bija panākt, lai veiksmes stāsts nebūtu tikai vienai mazai daļai, bet lai arī tā citādā Liepāja tajā iekļautos. Tad ir motivācija – kāpēc es to daru. Šajā gadījumā man tā mērķa nedaudz pietrūkst.

VARAM tieši ir pateicīga mērķiem un vīzijām, jo pārstāv reģionu intereses.
Tā ir tā lieta, ko nepieminēju pie plusiem, bet – jā, šis ir tas izaicinājums, kura dēļ varētu iet un lauzt modeli, kurā ir viena milzīga bumba – Rīga, un ļoti švaka visa lielā Latvija. Mani partijā dažkārt sauc par opozicionāru vai par reģionu līderi. Es vienmēr esmu pārmetis – mēs nevaram būt partija viena Rīgas kvartāla robežās! Jābūt spēcīgai Rīgai, stipriem reģionu centriem un tālāk – visa Latvija attīstās līdzsvaroti. Kā to panākt? Galvenais ir Eiropas struktūrfondi. Arī VARAM apkalpo daļu šīs naudas. Tur es redzu jēgu. Man liekas, ka ļoti daudz naudas tiek izšķērdēta tikai tāpēc, ka tā it kā nav mūsu. Man arī domē saka – ko tu ecējies, tā taču nav mūsu nauda! To uztver kā dāvanu. Protams, ka tas ir forši, ka ir tāda Eiropa un ir tāda nauda, turklāt Liepāja saņem lielu naudu. Taču, manuprāt, jābūt citam uzstādījumam – ieguldi naudu un parādi rezultātu! Piemēram, Ventspils. Iegulda naudu zaļā pļavā, par brīvostas un pašvaldības naudu uzbūvē angārus investoriem. Sākumā skaisti, taču izdevumiem pretī jābūt ienākumiem. Bija Bau How Baltic, kas bankrotēja, tagad Dendrolight ir maksātnespējas priekšā. Nauda ir iztērēta, bet pašvaldībai atkal jādomā, kā situāciju risināt. Strūklakas ir skaistas, pilsētvide iegūst, taču varbūt šo naudu var ieguldīt tur, kur tā dotu ienākumus.

Vai tas nav pārāk merkantili? Vai nav jādomā arī par to, kā jūtas iedzīvotāji?
Jādomā, protams, taču vēl tikai dažus gadus mums būs pieeja ES fondiem. Tas ir jāapzinās.

Vai ministra amatā jūs cīnītos par to, lai Eiropas naudu mērķtiecīgi ieguldītu reģionos?
Es ministra darbu sāktu nevis ar to, ka būtu pret kaut ko, bet ar iestāšanos par pašvaldību attīstību. Taču ministrs ir valsts pārstāvis un viņam jāseko līdzi, lai tās investīcijas, kas nāk no Eiropas un valsts, būtu maksimāli mērķtiecīgas. Jābūt stingriem kritērijiem, taču iniciatīvai jānāk no pašvaldībām. Jāpierāda, ka tieši šis projekts būs efektīvākais.

Kā jūs mērīsiet pilsētas efektivitāti – pēc iedzīvotāju migrācijas saldo?
Pēc tā būtu ļoti grūti mērīt, jo, izņemot Rīgas pievārti, visa pārējā Latvija ir cietusi pēdējos gadus no iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Vai pašvaldību atalgojums nebūtu jāpiesaista vidējai algai pilsētā?
Tas ir populisms. Var jau tā darīt, bet mēs pazaudēsim speciālistus. Kāpēc tad tā vidējā alga ir zema, piemēram, Liepājā? Mēs taču paši lieliski saprotam, ka tā ir ēnu ekonomika! Tas cipars nav patiess. Paņemsim to pašu tekstilnozari – vidējā alga ir krietni zem 200 latiem. Skaidrs, ka cilvēki nestrādā par 47 latiem mēnesī, kā dažs uzņēmums uzrāda.

Varbūt kā ministram Jums būtu vairāk iespēju celt šīs lietas gaismā?
Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka jāsamazina nodokļu slogs, lai mazinātu ēnu ekonomiku. Sākums jau ir –sociālā nodokļa sloga mazināšana darba devējiem. Lai gan es balsoju partijas valdē pret to, jo uzskatu IIN gadījumā ieguvēju loks ir plašāks. Otrs – jāpastiprina represīvā sistēma. VID, Finanšu policija.

VID jau īsteno represijas, taču vairāk tās vērš pret legāli strādājošajiem.
Tāpēc, ka tā ir vieglāk. Atnākt uz atbildīgu uzņēmumu, kurš uzrāda dokumentus. Nevis uz tādu, kurš pasaka – man visa grāmatvedība sadegusi. VID arī sevi ir diskreditējis ar aizdomām par iesaistīšanos nodokļu shēmās. Taču sistēmai jābūt tādai, ka ieguvums no nodokļu nemaksāšanas ir niecīgs, salīdzinot ar draudošo sodu. Lai to panāktu, strauji jāsamazina nodokļi, un tad ieņēmumi budžetā augs. Ēnu ekonomika viszemākā bija 2008.gadā. Pēc tam cēla nodokļus un auga pelēkā daļa. Nemaz nerunājot par to, cik pievilcīga investīciju vide šeit ir.

Lūk! Dabas resursu nodoklis aug, to mazināt ir VARAM kompetence.
Tur man būtu savs redzējums. Es neatbalstu dabas resursu nodokļa uzrēķinu poligrāfijai, kaut saprotu, ka mērķis ir reklāmlapiņu samazināšana pasta kastītēs. Mani tas neskar, mēs neražojam šīs reklāmas, taču daudzus nozares uzņēmumus tas skars smagi. Vismaz divi līdz trīs miljoni latu būs šis sitiens. Vai mērķis būs sasniegts, ja spami būs e-pastos? Arī paletēm uzlikts dabas resursu nodoklis. Un tas skar mani, tāpat kā visus eksportētājus. Tas ir sitiens pa eksporta nozari, kaut NAPā runājam par ekonomisko uzrāvienu, kas jāpanāk ar eksportu! Iespējams, ideja bija laba, bet iznāca slikti. Es nezinu, varbūt to sabojāja ierēdniecības aparāts, kurš izstrādā ideju. Un idejas autors kļūst par ķīlnieku, kurš spiests iet publiski skaidroties. Es saprotu, ka ikvienai labai iniciatīvai jāatrod finansējums. Piemēram, skolotāju algas. Mēs izstrādājām finansēšanas modeli – ieviest ostu maksājumus, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā. Tur ir atšķirīgs ostu pārvaldības modelis – tās ir valsts akciju sabiedrības. Mums ir kaut kāds nesaprotams publiskās un privātās partnerības veidojums. Es saprastu, ja tās būtu valsts akciju sabiedrības, jo ostu zeme pieder valstij. Saprotu arī pašvaldības intereses, jo tai šī zeme nodota apsaimniekot un tā tur iegulda, kaut ko saņemot pretī. Taisnība ir arī tā, ka, piemēram, Liepājas ostā valsts nekad nav nekādu naudu devusi. Taču valsts no ostas arī nekad neko nav saņēmusi! Manuprāt, ir saprātīgi, ja valsts uz ostām skatās kā uz savu aktīvu. Cik tad mums to ir – meži, ģeogrāfiskais stāvoklis, ostas un cilvēki. Taču absurds ir tāds, ka valsts kasē no ostām tiešā veidā nekas neienāk, tikai no ostās strādājošajiem uzņēmumiem.

Jūs esat Liepājas SEZ valdē. Cik liels īsti ir ieguvums no brīvzonu likuma, ņemot vērā nodokļu atlaides?
Tas ir atšķirīgi. Nevar salīdzināt Liepāju ar Ventspili un Rīgu, kas arī padomju laikos bija tirdzniecības ostas. Liepājai likums bija ļoti būtisks, tas bija pīrāgs tiem, kuri izveidoja šeit uzņēmumus. Faktiski ostas ir mūsu ārzonas, kas pārejas ekonomikā ir būtiski.

Vai nav paradokss, ka Liepāja ir ostas pilsēta, taču vienlaikus tā ir saņēmēja no pašvaldību izlīdzināšanas fonda?
Sākumā man arī tā izskatījās. Taču pasaulē ir aprēķināts, ka, tikai sākot no 10 milj.t apgrozījuma gadā, osta uzskatāma par normālu mazo ostu. Jo tad var sākt pelnīt. Liepājas ostai vēl nav tas līmenis. Tikai vienu gadu apgrozījums bija 7 milj.t, kad ieņēmumi un izdevumi bija līdzsvarā. Ja osta būtu kapitālsabiedrība, tā strādātu ar zaudējumiem. Attīstība notiek, taču tā ir bijusi objektīvi ierobežota.

Taču ostu maksājums attiektos uz visām ostām?
Es uzskatu, ka maksājumam jābūt diferencētam. Vispirms ostām jākļūst par kapitālsabiedrībām.

Tad uzreiz aktualizējas jautājums par privatizāciju.
Es runāju par valsts akciju sabiedrību, nevis privātu. Tai var uzlikt dažādas funkcijas, taču pamatā tās darbība ir vērsta uz peļņu. Liepājā vēl 5-10 gadus peļņas nebūtu, jūtamu maksājumu arī nē. Ventspils un Rīga ir pavisam cits statuss, cita situācija, un maksājums būtu lielāks. Vēl jāņem vērā, kā tiek izmantota ostu teritorija. Par neizmantotām, bet ilgus gadus kādam iznomātām teritorijām maksai jābūt īpaši augstai. Visvairāk te ciestu Rīga, jo Liepājā ir ļoti maz šādu teritoriju, bet Ventspilī, lai nu kā, bet Lembergs ir panācis, ka nav šādu mistisku rezervāciju. Nevar visas ostas iemest vienā katlā, nosakot vienādu maksu.

Jūs jau ilgstoši esat politikā. Vai politika traucē uzņēmējdarbību?
Traucē, protams. Man ir tikai viena laba lieta, kāpēc es varu būt politikā. Mana uzņēmuma pamatdarbība, tirgus ir ārpus Latvijas. Ar ko asociējas Latvijas politika – vai tev ir pasūtījums vai nav. Ja tu esi pareizajā partijā, tad tev dos pasūtījumus. Mans bizness nav no tā atkarīgs – es nebūvēju koncertzāles, nebruģēju ielas, neklāju asfaltu. Tas ir mans pluss.

Tāpēc daudzi uzņēmēji no politikas aiziet?
Vai uzņēmējiem jābūt politikā? Liekas – vislabāk tur būtu tikai juristi, viņi likumus zina, pieņem tos. Taču tad pietrūktu citu skatījumu. Man liekas, ka jābūt pārstāvjiem no visām jomām. Lai gan man ir draugi, uzņēmēji, kuri stingri pateikuši – es palikšu apolitisks. Piemēram, Pure Chocolate atklāšanā bija Valsts prezidents. Es nezinu, vai pie manis viņš brauktu, jo es neesmu to partiju lokā, kuras viņu virzīja amatam.

Vai neesat vīlies politikā?
Ne politikā, bet cilvēkos. Tie, kuri mani satika šovasar, zina, ka es biju savādāks nekā parasti. Vajadzēja visu vasaru, lai es atgūtos. Briesmīgākais politikā ir cilvēki, kuri netur vārdu, kuri tev saka vienu, bet aiz muguras dara ko pilnīgi citu. Nesaukšu vārdus, bet bija cilvēki, kurus uzskatīju par draugiem, kuri sēdēja pie mana galda, kurus atbalstīju, cik spēju. Tāpēc esmu pārdomās par to – ja pat Liepājā politika ir tāda, tad Rīgā tas viss vēl jāreizina ar kaut kādu skaitli. Es tam neesmu gatavs. Es nevaru atteikties no tā, ko esmu teicis, solījis iepriekš. Bet politikā nevalda princips vīrs un vārds. Cilvēki, kuri pirms gada Saeimā pieņēma vienu likumu, tagad runā pavisam ko citu, atrod citus argumentus, lai atkāptos no likuma.

Vilšanās politiskajā kultūrā?
Caur atsevišķiem cilvēkiem redzu, ka politika balstīta uz to, kā tu pasniegsi sevi publiski, kādu tu uztaisīsi PR*. Visi ir slimi ar reitingiem! Nedod dievs, par vienu procentu uz vienu vai otru pusi. Kā to izmērīt?! Ja es uzaru trīs hektārus zemes, to var izmērīt. Piemēram, Inita Bišofa – cepuri nost, cik viņa daudz izdarījusi! Taču viņa ir nepamanāma. Izceļas cilvēki, kuri labi māk runāt. Interesantākais, ka mūsu sabiedrības kopējā atmiņa ir ļoti īsa. Ja mēs ātri aizmirstam, kā rīkojušies politiķi, tad mēs akceptējam to, ka drīkst runāt vienu, bet darīt citu. Ja pieļaujam politbiznesu, faktiski valsts naudas zagšanu, tad mēs to akceptējam. Jaunā paaudze aug, un mēs ceram, ka tā kļūs labāka. Bet kāpēc lai viņi kļūtu labāki, ja redz, ka sistēma strādā? Valsts ierēdnim ir nauda, pieder tas un tas, un tas, bet neviens neprasa – no kurienes?

Liepāja nonākusi degpunktā arī Liepājas metalurga dēļ. Kas tur īsti notiek, kāds ir mazāk sāpīgais risinājums?
Tik samudžinātā situācijā, kāda ir Liepājas metalurgā, jābūt pareģim, lai pateiktu, ko īsti darīt. Mani kā iedzīvotāju, protams, uztrauc uzņēmuma nākotne, sporta klubu nākotne – tie bērni, kas tur nodarbojas, kas ar viņiem būs? Neko jaunu nepateikšu, kā tikai to, ka valstij jākoncentrējas uz cilvēkiem. Ja Liepājas uzņēmumiem ir iespējas modernizēties, paplašināties, jaunas tehnoloģijas, tad jābūt valstiskai pieejai struktūrfondu naudas sadalē – ja rodas jaunas darbavietas, tad bijušais metalurgs uz ielas nepaliks. Tāpat jābūt scenārijam, kā produktīvi pārkvalificēt metalurgus tad, kad viņi kļūs par bezdarbniekiem.

Jums jau ir skaidrs, ka šie tūkstoši metalurgu būs bezdarbnieki?
Es ļoti ceru, ka ne visi. Bet tas visu laiku notiek. Ja no diviem tūkstošiem kaut tūkstotis paliek bez darba, arī tas ir Liepājai ļoti liels risks. Jābūt plānam. Būtu saprātīgi, ja valdība veicinātu to, lai ražotnes veidotos ne tikai Rīgā, Ventspilī vai Liepājā, bet arī mazos novados. Polijā, Lietuvā lielās ražotnes izvieto ārpus lielajām pilsētām. Procter & Gamble rūpnīca, kur ražo veļas pulverus, atrodas ap 40 km no Varšavas, tur ir ciematiņš ar 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Menedžeri brauc no Varšavas vai citām Eiropas valstīm. Atbalstāmas ir arī radošās industrijas, kā Liepājas Amatniecības centrs, kur cilvēki darbojas un viņi nav slogs sociālajam budžetam. Amatnieki, audēji, gleznotāji rada sev darbavietas, paši maksā nodokļus un uztur savu ģimeni. Vai zināt, ka pēc tautastērpiem ir tāds pieprasījums, ka veselu gadu rindā jāgaida, lai to izgatavotu? Tas nozīmē, ka vilkme ir, taču ne visi mākslinieki ir uzņēmēji. Tāpēc vajag kādu menedžeri, kas to visu organizē. Vēl viena iespēja ir biznesa inkubators. Kurzemes biznesa inkubators dažos gados ir radījis 100 darbavietas, vairāki desmiti mazo uzņēmumu sākuši darbu. Taču inkubatoru finansējums beigsies nākamgad, par nākotni joprojām nav skaidrības. Vēlmju sarakstā visiem ministriem bijušas labas idejas, taču nesaprotu, kāpēc tas nav izdevies līdz šim. Vai tās ir tradīcijas, vai kaut kāda iesīkstējusi kārtība, kas to neļauj? Man viens bijušais ministrs teica – galvenais ir neko nedarīt. Ja sāksi darīt, sāksies arī problēmas. Man tas nav pieņemami. Un es apzinos – ja es iešu, politiski mani sitīs. Vjačeslavam (Dombrovskim – V.L.) ir vieglāk, jo viņa pusē ir skolotāji. Bet kurš iedzīvotājs saprot VARAM? Neviens! Toties pašvaldību vadītāji daudzi nostāsies pret mani.

Tikko intervijā viens puisis teica – mēs esam tik maz, ka nevaram atļauties cits citu neatbalstīt. Jāsēžas visiem pie viena saimes galda.
Fantastiski pateica! Es negribu nevienā cilvēkā, arī politiskā pretiniekā, ieraudzīt ienaidnieku. Man nekas nav jādala, mums tikai ir atšķirīgi viedokļi. Jāprot tikt pāri cilvēciskām kaislībām, naidam, skaudībai. Taču man vajag būt pārliecinātam, ka es varēšu kaut ko izdarīt. Cilvēks jāvērtē pēc darba, ko viņš izdarījis, nevis pēc tā, kā viņš izskatās. Tikko sāk taisīt PR, sākas māžošanās. Man būtu ļoti labs PR, ja es deklarētos Liepājā. Taču es dzīvoju laukos, pieņemiet to. Ja ne – nebalsojiet par mani.

*Public relations (sabiedriskās attiecības)