Pēc notikumiem un panākumiem bagātas vasaras piedāvājam sarunu ar Melngaiļskolas bigbenda vadītāju, trompetistu Jāni Ivuškānu, par kura spēli un diriģēšanas manieri jūsmo veci un jauni.

Kā noslēgusies vasara un kā ir iesākusies jaunā sezona?
Ar Melngaiļskolas bigbendu vasarā mums bija divi nozīmīgi pasākumi – konkurss Šveicē un meistarklases Dānijā. Mācību gads mums būtībā iesākās jau 21. augustā, kad sākām gatavot 25. augusta koncerta programmu. Pirms kāda laika iepazinos ar austriešu trompetistu Gerhardu Ornigu, mums radās labs kontakts un es viņu uzaicināju pie mums – novadīt meistarklases, pastāstīt puišiem, kas, ko, kā. Palēnām, gada laikā ideja "apauga" un uz meistarklasēm uzaicinājām arī Eranu Har Evenu kā pedagogu ritma grupai, Tomu Rudzinski saksofonistiem un Artu Jēkabsoni, kas šobrīd apgūst džeza dziedāšanu Amerikā, vokālistiem. Tie, kas gribēja nedēļu ātrāk atnākt uz skolu un iegūt jaunas zināšanas, atnāca un piedalījās. Bija vēl arī jam session un koncerts, kas būtībā bija kā ievads šim mācību gadam.

Jauns projekts, kurā šovasar iesaistījos, ir "Liepaja Lake Music". Tas gan nav saistīts ar skolu. Aizsākums projektam bija telefona zvans, ar kuru man piedāvāja īstenot ideju par mūziku uz ūdens, iedibināt aktīvās vasaras sezonas noslēguma galā koncertiņu tradīciju. Vīzija, protams, uzzīmējās daudz lielāka un grandiozāka nekā tas, kas mums šobrīd notiek. Zināju, ka vajag menedžeri. Bigbenda menedžere ir Irita Kalēja, viņa to visu ļoti labi prot, tāpēc uzreiz viņu piesaistīju.

Izskatās, ka šis pasākums ir iepaticies daudziem liepājniekiem un arī pilsētas viesiem, tādēļ nākamajā gadā mēģināsim to attīstīt un padarīt vēl interesantāku.

"Liepaja Lake Music" projektā vēl paredzēts viens koncerts – sestdien, 9. septembrī. Tas varētu būt pēdējais koncerts šogad, jo laiks ir tāds, kāds tas ir. Ja būs saulainas un laika apstākļu ziņā tīkamas dienas, būs vēl koncerti, tas atkarīgs tikai no laika – spēlēt gribētāji ir un klausītāji arī ir. Atliek vien paļauties uz to, ko daba dos.

Tālākajā plānā lielāki koncerti saistās jau ar nākamo gadu – gribam veidot jubilejas koncertu (bigbendam būs pieci gadi). Februāra beigās plānots koncerts ar Raimondu Paulu. Pēc tam – Muzeju nakts, ar viesmāksliniekiem no Kubas un Surinamas un eksotiskāku muzikālo pieeju. Mums izteikts arī piedāvājums piedalīties Eslingenas džeza festivālā nākamā gada rudenī, ko noteikti izmantosim.

Kas cilvēkus saista Melngaiļskolas bigbendā, kas ir tā dzirkstelīte?
Domāju, ka tā ir pašos dalībniekos, jo viņi mīl to, ko dara. Klausītājs jau to jūt – vai tas ir grafikā ielikts un vienkārši ir jādara piespiedu kārtā, vai tomēr patīk. Visi koncerti ir papildus mācību plānam, ar papildus darbu, papildus visam pārējam. Mēs satiekamies, darām to, ko mēs gribam, kas mums patīk un plānojam, lai to, ko mēs gribam, varam parādīt.

Šajos bērnos ir dzirksts – kad viņi ir uz skatuves, var just, ka viņi to izbauda. Tas acīmredzot daudziem pietrūkst.

Pieci gadi skolas bigbendam ir diezgan daudz. Sastāvs ir mainījies?
Ir tā, ka igbendā spēlē tie, kas mācās skolā. No absolventiem ir piesaistīts koncertmeistars trompetistiem. Par trompetēm var teikt tā – ja simfoniskajā orķestrī ir pirmā vijole, tad bigbendā ir pirmā trompete. Mums ir vajadzīgs cilvēks ar pieredzi, kas zina visu, jo pirmā trompete ir noteicēja bigbendā. Tagad mūsu trompešu koncertmeistars ir Edgars Ermansons, kuram ir četru gadu spēlēšanas pieredze Melngaiļskolas bigbendā, tagad viņš pats strādā Jūras spēku bigbendā un māca trompeti arī mūzikas skolā. Edgaru piesaistīju, jo viņš ir skolotājs un ir tas cilvēks, kas kopā ar mani arī vada bigbendu. To, ko es nevaru izdarīt no priekšpuses, viņš izdara no aizmugures.

Pārējie ir studenti. Sastāvs no pirmsākumiem ir ļoti mainījies, un mūsu absolventi ir devušies tālāk.

Dāvis Sedols iestājās Mūzikas akadēmijā, mācīties klasisko trompeti, tā apgāzdams visus uzskatus par to, ka bigbends traucē vai nekalpo kā klasiskā bāze. Trombonists Martins Miļevskis mācīsies džeza līniju Nīderlandē, turpat džezu studēt turpinās pianiste Kristīne Vertjanova.

Kas šobrīd muzikāli raksturo Liepāju?
Es ceru drīz teikt, ka džezs un bigbends, mēs uz to ejam. Tagad nevaru pat īsti iedomāties. Agrāk tie noteikti bija "Līvi", kā brends. Viss, kas saistās ar roku. Tagad, no jaunajiem, es pat teiktu, ka vairāk džezs. Protams, ir arī rokmūzika. Bet, tie laiki, kad vairākas desmitgades Liepājā bija tikai roks, es domāju, ir pagājuši. Tas noteikti nav mīnuss, tas ir labi – Liepāja Latvijas un pasaules mērogā iegūst citas aprises.

Kā jūs kā pasniedzējs redzat to, kādēļ jaunieši izvēlas džeza klasi?
Es vairāk domāju, ka tā ir nevis viņu izvēle, bet tas, ka ir šāda iespēja. Iespējams, ir cilvēki, kas iepriekš minstinājās un nezināja, ko izvēlēties, bija tikai viens virziens. Ir cilvēki, kas izvēlas klasikas ceļu, ir, kas izvēlas džezu. Ir cilvēki, kas izvēlas vienu vai otru, un tad pārdomā. Ja to saprot savlaicīgi, vienmēr ir iespējas pāriet uz sev vēlamo virzienu. Klasiskajā nodaļā ir trompetists, kurš izlēmis – tālāk viņš ies pa džeza līniju. Mācību programmu viņam pēdējā kursā vairs samainīt nevaram, bet viņš ir ar mieru strādāt papildus, un mēs viņu gatavosim iestājeksāmeniem džezam. Viņš liks visus klasikas virziena eksāmenus, toties tālāk viņam būs izvēle un viņš tai būs gatavs.

Vienmēr ir labi, ja ir izvēles iespējas, tas ir fantastiski.

Vai jūs cenšaties motivēt savus audzēkņus, kad pienāk brīdis, kad neko negribas darīt?
Protams, mums jau nekas cits neatliek. Mums ir jāredz viss – kad viņi ir augšā, kad viņi ir lejā, kad viņi par kaut ko šaubās. Ir jābūt blakus.

Pedagoga darbs vienlaikus ir arī psihologa darbs, un arī sociālā darbinieka darbs. Jāzina, kas viņiem ģimenē notiek, kādas ir viņu savstarpējās attiecības. Nevar ansamblī salikt cilvēkus, kas savā starpā nerunā un ir kara stāvoklī. Ja ir karš, tas jāmēģina izbeigt, ja zini, ka šiem bērniem tik un tā nāksies kopā spēlēt.

Tāpat kā manā laikā, arī tagad daļai ir slinkums, ir stundu bastošana, ir tusiņi, bet ir pamatlietas, kuras nevar pamest. Ir specialitāte un ir grupu nodarbības. Ja tu aizgāji uz mūzikas vidusskolu, tātad tev ir jābūt izcilam sava instrumenta spēlē, ja nevari, tad jābūt nākamajam. Ir jāieliek liels darbs, mēs strādājam un audzēkņi no tā iegūst. Lai arī kāds slinkums, lai arī kā nāk miegs, tas ir jādara. Savukārt kolektīvos – tu nedrīksti iegāzt pārējos tikai tāpēc, ka tev ir slinkums. Iespējams, ka tavam kolēģim tuvojas koncerts vai eksāmens, bet tu vienkārši "uzliec mīkstu" viņa darbam. Un savam arī.

Es esmu ļoti laimīgs, ka man ir iespēja būt šeit. Te ir pirmā vieta, kur es sastopos ar to, ka jau vidusskolā var piesaistīt tāda līmeņa māksliniekus – tādus, kuri pasniedz skolās, kuri regulāri koncertē, kuriem ir lieli koncerti un mazi koncerti, plaši koncertcikli. Tādus māksliniekus, kādus piedāvā Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola un tik daudz informācijas kā pie mums maz kur var iegūt. No tā visa iegūsti kolosālu lādiņu tam, ko tu dari.

Nav tā, ka es pasaku – šis ir labs džeks, jūs tur iemācīsieties to un to, jāiet. Arī es pats no tā mācos. Katrs mākslinieks, ko mēs piesaistām, ir tāds, kas interesē mūs pašus.

Vai ir skaņdarbi, ko jūs atskaņojat saviem bērniem?
Saviem bērniem jau no bērnības liekam Mocarta mūziku. Katrreiz gulēt ejot – tas ir kā rituāls. Izlasām pasaku, uzliekam Mocarta mūziku un ejam gulēt. Tā vienkārši iegājās, tas viņus nomierina, un, ja neieslēdz mūziku, viņi prasa, kāpēc nav. Domāju, ka par sliktu tas noteikti nenāk.

Kādi ir jūsu lielie nākotnes plāni?
Pirms trīs gadiem kādā intervijā teicu, ka mēs iekarosim pasauli. Savā ziņā tas ir izdevies. Šogad mēs aizbraucām uz Cīrihes konkursu, ieguvām augstāko punktu skaitu un mūs nosauca par pasaules čempioniem. Tātad – pa trīs gadiem mūsu bigbends ir tik tālu ticis, mēs to esam izdarījuši. Tagad tie pieturas punkti ir ļoti daudz, un uz tiem mēs visi ejam. Tomēr īpaši stāstīt par katru nevajag. Šo gadu laikā esmu sapratis – cik lielā pulkā mums ir labvēļi, tikpat daudz ir radušies arī nelabvēļi. Ja pārāk daudz pasaka, tad kāds noteikti teiks – ko tu iedomājies – un mēģinās nogāzt.

Jā, ir grandiozi plāni, un cik tālu tiksim – redzēsim.